Оригінал українською можна знайти тут.
Версия на русском — здесь.
Jau vairāk nekā mēnesi Krievijas Kurskas apgabalā norisinās Ukrainas Bruņoto spēku operācija. Prezidents Volodimirs Zelenskis paziņojis, ka Krievijas armijas pretuzbrukums Kurskas apgabalā notiek pēc Ukrainas plāna. Kāds, jūsuprāt, ir šis plāns?
Ukrainas Bruņoto spēku uzbrukums Kurskas apgabalā bija negaidīts visiem – ne tikai Krievijai, bet arī Rietumiem. Un, manuprāt, nedrīkst mazināt šī fakta nozīmīgumu, jo mēs redzam diezgan spēcīgu Krievijas demitoloģizāciju. Krievijas, kas izrādījās nespējīga pieteikt karu. Krievijas, kas meklē iespējas, lai kaut kā izvairītos, es teiktu, no stingras rīcības. Pat draudi izmantot kodolieročus ir vērsti vairāk pret Rietumiem, nevis pret Ukrainu. Vispār rodas iespaids, ka Kurskas apgabals Putinam nav vajadzīgs. Viņš akcentē uzmanību uz to, ka Krievijas karaspēks turpina uzbrukumu Pokrovskai.
Jā, šis uzbrukums turpinās, taču tas ir palēninājies, un es domāju, ka tāds arī ir Ukrainas pavēlniecības nodoms – palēnināt Krievijas uzbrukumu Pokrovskai.
Tas, ka šis uzbrukums nav apstājies pavisam, liecina, ka Krievija apzinās šīs apdzīvotās vietas nozīmi: gan no loģistikas viedokļa, gan to, ka tā ir ļoti svarīga Ukrainas metalurģijai. Tomēr jāsaprot – karš turpinās, un patiesībā saskatīt tā beigas šobrīd, tā pašreizējā punktā, ir diezgan grūti. Tas ir, Ukrainas Bruņotie spēki nevis vienkārši kontrolē desmitiem [kvadrāt]kilometru Kurskas apgabalā, bet arī pašlaik tur paplašina savas ietekmes zonu. Gribu uzsvērt, ka tur tie rīkojas saskaņā ar starptautisko tiesību normām, jo tiem ir gan morālas, gan juridiskas tiesības dot pretsparu tā, kā tie uzskata par vajadzīgu, jo tieši Ukraina ir kļuvusi par agresijas upuri, nevis otrādi.
Vai Ukrainas Bruņoto spēku operācija var kļūt par kārti potenciālajās Kijivas un Maskavas sarunās?
Krievijas vadība, piemēram, [Drošības padomes sekretāra] Sergeja Šoigu personā paziņojusi – kamēr Ukrainas karaspēks atrodas Krievijas teritorijā, tā nekādās sarunās nepiedalīsies. Interesanti, ka Šoigu pat neaizdomājas par spoguļatbildes iespēju: kamēr Krievijas karaspēks atrodas Ukrainas teritorijā, tādu sarunu nebūs. Es teiktu, ka Krievija ir demonstrējusi, ka tā nespēj panākt uzvaru ar zibenskaru. Tas kļuva skaidrs jau pilna mēroga iebrukuma sākumā. Vēl jo vairāk,
es uzskatu – lai gan šo viedokli daudzi var vērtēt pretrunīgi – ka Ukraina ir uzvarējusi hibrīdkarā, kas norisinājās no 2014. līdz 2022. gadam.
Kāpēc? Tāpēc, ka apstākļos, kad notika zemas intensitātes karadarbība un Krievija aktīvi izmantoja hibrīdmetodes, Ukraina ne tikai spēja noturēties, bet arī faktiski parādīja, ka tā nostiprina savas pozīcijas. Un Krievija 2022. gada februārī bija spiesta sākt īstenot dārgāko un smagāko pilna mēroga iebrukuma scenāriju.
Kā var potenciāli attīstīties operācija Kurskas apgabalā? Vai tas var būt sākums plašākai Ukrainas Bruņoto spēku operācijai Krievijas teritorijā?
Nedomāju, ka Ukrainas spēki vienkārši atkāpsies no Kurskas apgabala teritorijas, jo būs kāds tamlīdzīgs lēmums. Uzskatu, ka kontrolei pār pretinieka teritoriju mūsdienu pasaulē ir ne tikai militāra, bet arī psiholoģiska nozīme. Protams, pasaules sabiedrības uzmanību piesaista fakts, ka Kurskas apgabala teritorijā atrodas Kurskas atomelektrostacija (AES).
Un ir acīmredzami, ka Putins negribētu, lai izveidotos situācija, kad Ukrainas karaspēks pārņemtu pār to kontroli un liktu aizdomāties, vai viņš ir gatavs apmainīt kontroli pār Kurskas AES pret kontroli pār Zaporižjas AES,
kuru, kā zināms, Krievija okupēja jau 2022. gada martā. Bet pagaidām tā ir perspektīva, nevis realitāte, tādēļ jādomā par to, ka Krievija meklēs asimetriskas rīcības ceļus, tostarp, iespējams, mēģinās sagrābt citas Ukrainas AES, teiksim, specvienību reidos, lai šajā kontroles pār pretinieka AES vienādojumā liktu savas iespējas un AES skaitu augstāk, nekā šobrīd ir Ukrainai.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir paziņojis, ka otrais miera samits notiks jau šā gada novembrī. Uz to tiek plānots uzaicināt Krieviju. Vai jūs ticat, ka Maskava piekritīs pieņemt uzaicinājumu, un ko jūs vispār gaidāt no samita?
Šī ir situācija, kad
Ukrainas vadība pirmām kārtām ir spiesta reaģēt uz Rietumu partneru gaidām. Domāju, ka tie ir Rietumu partneri, kas vēlas redzēt Krieviju šajā miera samitā.
Taču iedomāties, kā tas būs tehniski, es, godīgi sakot, nespēju. Jo, ja Krievija visiem saviem spēkiem, ar visu savu rīcību rāda, ka tā nevienosies ar Ukrainu, turpinās nepieteikto karu pret Ukrainu, ir diezgan naivi domāt, ka Krievija piedalīsies šajā miera samitā. Saprotu, ka Rietumos ir diezgan daudz to, kas vēlas atgriezties pie business as usual (ierastā lietu kārtība – angļu val.) attiecībās ar Krieviju, taču tas nenozīmē, ka tas būs vienkārši, un tas absolūti nenozīmē, ka tas var notikt uz Ukrainas rēķina. Gluži pretēji, es uzskatu, ka
Ukrainai jāizvirza jautājums par Krievijas Federācijas demontāžu.
Jo Krievija ar savu noziedzīgo rīcību, ar saviem kara noziegumiem, ar savu agresiju, ar savu kodolšantāžas izmantošanu pakāpeniski sevi nostāda ārpus starptautisko tiesību robežām. Un es uzskatu, ka Ukrainai par to jārunā maksimāli skaļi.
Kāpēc Ukraina joprojām nav saņēmusi Rietumu partneru atļauju izmantot Rietumu ieročus triecieniem Krievijas iekšienē?
Mani pārsteidz, ka Rietumi faktiski ir reaģējuši uz Putina šantāžu. Jo Putins paziņoja, ka tāda Rietumu atļauja būtībā nozīmēs Rietumu tiešu iesaistīšanos karā ar Krieviju. Un tas, ņemot vērā, ka Krievija nespēj pieteikt karu ne tikai Ukrainai, kuras karaspēks iegājis Kurskas apgabala teritorijā. Tā nepieteica karu arī 2008. gadā, kad uzbruka Gruzijai. Tā dēvēja to par "pretterorisma operāciju" vai par "piespiešanu uz mieru", ja kāds ir aizmirsis.
Tātad faktiski Rietumi spēlē Krievijas paradigmā. Tie nespēj izlemt pārkāpt Krievijas, es teiktu, jau bāli sarkanajām līnijām,
kurām nav spilgtuma un nevar arī būt. Tādēļ mums ir maksimāli skaidri jāapzinās, ka Rietumu vājumu Krievija izmantos pastāvīgi. Un mūsu Rietumu partneriem būtu vērts saprast – jo vairāk viņi atbalsta Ukrainu, jo aktīvāk, jo konkrētāk, jo mazākas būs iespējas, ka paši tiks iesaistīti šajā karā.
Nesen Krievijas trieciendrons nokrita Latvijas teritorijā. Nebūt ne pirmo reizi Krievijas bezpilota lidaparāti un raķetes krīt NATO teritorijā. Kāpēc alianses dalībvalstis nenotriec šos gaisa mērķus?
Domāju, ka tas ir saistīts ar pozīciju, kāda ir Savienotajām Valstīm, kas uzskata – ja tiktu notriekti droni un raķetes, Ziemeļatlantijas alianse provocētu eskalāciju attiecībās ar Krieviju. Un līdz ar to ASV attur savus Eiropas partnerus no aktīvākas rīcības. Tas, manuprāt, ir pret Savienoto Valstu interesēm, jo mēs faktiski uzpūšam Krievijas iespējas, patmīlību. Un domāju, ka tā to izmantos arvien vairāk.
Latvijas teritorijā nonākušais drons, man liekas, bija elements dronu spiediena uz Baltkrieviju programmā, Aleksandra Lukašenko kā šīs valsts vadītāja pozīciju graušanā.
Lukašenko prognozējami cer uzvarēt prezidenta vēlēšanās 2025. gadā, kurās viņam nebūs konkurentu. Tomēr vienlaikus tas, ka nav adekvātas reakcijas uz gaisa telpas pārkāpšanu, izmantojot pretgaisa aizsardzību, man liekas, grauj NATO kā bloka autoritāti. Vēl vairāk, uzskatu, ka
Rietumi, kas izrādījušies nespējīgi izpildīt savas saistības šāviņu piegādē Ukrainai, piegādāt visus kompleksus "Patriot", par kuriem ir paziņots, kas nespēj dot atļauju izmantot tāldarbības ieročus, parāda sevi ne labākajā gaismā.
Un tādēļ es atkārtoju, ka Ukrainai jābūt uzmanības centrā Krievijas demontāžas nepieciešamības apspriešanas procesā. Uzskatu, ka šobrīd tas ir absolūti nepieciešami.
