Pilna intervija ar Dmitro Kuleba (angļu val, ar latviešu subtitriem):

Jautājums jums kā ministram, kurš darījis smago darbu kara laikā. Vai tas, ka tagad, kad esat mazliet ārpus politikas, liek jums justies brīvāk?

Es ļoti izbaudu jauno brīvību, kas man ir. Tā ir brīvība izveidot savu dienas grafiku un izlemt, kuru es gribu redzēt un kuru ne. Ja esi ministrs, tad tādas greznības, protams, nav. Kāds cits vienmēr sastāda jūsu dienas kārtību ar pasākumiem, un jums tie ir jāapmeklē, vai to vēlaties vai ne. 

Bet būtībā manā dzīvē nav pārāk daudz pārmaiņu, jo ministra darbs ir sarunāties un par kaut ko iestāties.

Es vairs neveicu sarunas, bet varu dubultot savas pūles, aizstāvot Ukrainu pasaulē.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc uzreiz pieņēmu uzaicinājumu atbraukt uz Rīgu. Otrs iemesls ir tas, ka Rīga ir lieliska pilsēta un šeit ir labi būt draugu lokā. Bet es joprojām daru to, ko darīju ministra amatā. Es izmantoju savus kontaktus, savu reputāciju un balsi, lai gūtu atbalstu lēmumiem, kas tuvinās Ukrainas uzvaru.

Kāds ir jūsu vēstījums šeit, Rīgā? Ko jūs vēlētos pateikt cilvēkiem?

Mani uzaicināja runāt panelī (forumā "Rīgas Konference"), kas bija veltīts Ukrainas un NATO attiecībām un NATO nākotnei.

Mans galvenais vēstījums bija - netērējiet laiku, uzņemiet Ukrainu NATO un nepiedāvājiet Ukrainai nekādus pusrisinājumus, nekādas alternatīvas dalības vai NATO asociācijas formas.

Es domāju, ka šī, iespējams, būs stratēģiski vissvarīgākā tēma turpmākajos mēnešos.

Vai tas bija jūsu lēmums pamest ārlietu ministra amatu vai arī jūs ar prieku būtu palicis ilgāk?

Esmu priecīgs tad, kad varu palīdzēt un būt noderīgs. Visas savas publiskās karjeras laikā esmu sapratis, ka iespēja būt noderīgam nav tieši atkarīga no konkrēta amata. Brīdī, kad mani iecēla par ārlietu ministru, es biju gatavs jebkurā brīdi pamest šo darbu, jo tā ir politika. Visam ir sākums, visam ir beigas.

Es strādāju ārlietu ministra amatā četrarpus gadus. Es vadīju Ukrainas diplomātiju cauri pandēmijas laikam un sākoties Krievijas plaša mēroga iebrukumam Ukrainā. Man nav, ko nožēlot, vai par ko kaunēties.

Es pametu ministriju ar tīru apziņu un milzīgu cieņu pret komandu, kuru man bija gods vadīt.

Kad prezidents mani ieaicināja savā kabinetā un es izgāju no tā, saprotot, ka man jādodas prom, ka viņš grib citu ārlietu ministru, es nebiju īpaši satraukts, jo vienkārši pieņēmu faktu, ka tagad darīšu to pašu - kalpošu savai valstij, bet tagad kā Ukrainas pilsonis, izmantojot to sociālo kapitālu, ko esmu ieguvis visu ministra dienesta gadu garumā.

Nesen uzzinājām par Ukrainas uzvaras plānu. Pieļauju, ka tā veidošanā ir arī jūsu pienesums, jo tas tapa ilgākā laika posmā.

Es nekad nepiesavinos kāda cita darba augļus. Uzvaras plāns ir Ukrainas prezidenta ideja un vīzija. Bet jā, kad es vēl biju ministrs, viņš sapulcināja nelielu cilvēku grupu, cilvēku loku, lai pārrunātu ar mums šo viņa ideju par uzvaras plānu. Es izteicu dažas domas un priekšlikumus tekstam.

Kopš tā laika tas ir attīstījies tālāk, bet principā tas, ko es redzēju publiskos paziņojumos, gandrīz atbilst tam, ko mēs apspriedām pirms pusotra mēneša.

Vienmēr ir labāk, ja ir plāns, nekā tā nav. Visi, kas pazīst prezidentu Zelenski, zina, ka viņš vienmēr uzliek ļoti augstu latiņu.

Es saprotu valstis, kuras uz to reaģēja emocionālāk, taču tas ir sākums ļoti svarīgai sarunai.

Jūs esat ticies ar daudziem ārlietu ministriem no visām Eiropas valstīm, ASV. Jūs esat sēdējis pie viena galda ar cilvēkiem, kuri izlemj dot vai nedot Ukrainai ieročus. Kā jūs izskaidrotu, kāpēc Rietumvalstis joprojām vilcinās atļaut izmantot, piemēram, tālas darbības rādiusa raķetes, lai mērķētu pa militāriem objektiem Krievijā? Kāpēc ir šāda vilcināšanās?

Jo viņi baidās no tā, kādas būs sekas, ja Ukraina uzvarēs Krieviju.

Gluži kā 1990. un 1991. gadā, kad Rietumi bija absolūtā šausmās par iespējamām Padomju Savienības sabrukuma sekām. Viņi arī šodien nespēj izrēķināt, ko Krievijai nozīmēs šis zaudējums un kādas tam būs sekas.

Es zinu, ka saku kaut ko tādu, kas šobrīd nav ļoti populāri, jo par to ir ļoti maz debašu. Taču sarunās, kuras man ir bijušas ar kolēģiem, viņi vienmēr ir bijuši ārkārtīgi piesardzīgi vai pat baidījušies runāt par iespēju, ka Krievija zaudēs karā. Pat tie, kuri saka, ka Ukrainai ir jāuzvar, viņi iztēlojas, kāda varētu būt Ukrainas uzvara.

Taču viņiem ir ļoti grūti iedomāties, kā izskatīsies Krievijas zaudējums.

Es vienmēr viņiem saku – klausieties, ja Ukraina uzvarēs, tas nozīmēs Krievijas impērijas galu. Nevis Krievijas, bet Krievijas impērijas galu. Ja Krievija uzvarēs, tad tās būs Ukrainas valstiskuma beigas un Eiropas Savienības kā labklājības un drošības vietas beigu sākums.

Jo [Krievijas vadītājs Vladimirs] Putins līdz pēdējam elpas vilcienam neļaus Eiropai dzīvot mierā un labklājībā.

Viņš to mēģinās graut, tai uzbrukt, turpinās postīt. Tas šobrīd ir likts uz spēles. Un tiem, kas pieņem lēmumus, nav jābaidās no Krievijas impērijas projekta beigām, jo, lai kas arī notiktu pēc tam, tas būs mazāks apdraudējums Eiropai, nekā Krievijas impērija tāda, kāda tā ir tagad.

Šajā mirklī, kad esam Rīgā un sarunājamies, cik drošs jūs esat, ka Ukraina uzvarēs?

Dvaits Eizenhauers, sabiedroto spēku komandieris Eiropā Otrā pasaules kara laikā un pēcāk ASV prezidents, reiz teica, ka pesimisti karos neuzvar. Un to kopš plaša mēroga iebrukuma sākuma esmu pieņēmis par vienu no saviem principiem Un jā, es esmu optimists. Esmu racionāls cilvēks, vismaz ceru, ka tāds esmu, bet es esmu optimists. Jo, ja tu netici uzvarai, nav vērts cīnīties.

Īstais jautājums, visgrūtākais, uz ko atbildi nevarēs atrast nevienā intervijā, ir - ko nozīmē vārds uzvara un ko Ukrainas iedzīvotāji pieņems kā uzvaru.

Šī ir saruna, kas mums nenotiek acīmredzamu iemeslu dēļ. Un katram cilvēkam, pirmkārt un galvenokārt Ukrainā, manuprāt, šis jautājums ir jāuzdod sev - ko man nozīmē uzvara?

Un, kad sabiedrība atradīs atbildi uz šo jautājumu vai vismaz atbilžu variantus, tad var notikt plašāka saruna.

Es ticu Ukrainas uzvarai. Es uzskatu, ka mēs jau esam uzvarējuši izdzīvojot. Jo šī ir pirmā reize Ukrainas vēsturē, kad Ukrainas valsts nepārstāja pastāvēt Krievijas uzbrukumā. Visos laikos, pirms daudziem gadsimtiem, ikreiz, kad Krievija uzbruka Ukrainai militāri, tas izraisīja Ukrainas valstiskuma nāvi. Šodien mēs jau esam pietiekami stipri, lai aizstāvētu savu valstiskumu, savas valsts pastāvēšanu, kas, manuprāt, ir liela vēsturiska uzvara. Un tagad jautājums ir par to, cik tālu mēs to varam aiznest. Ko vēl mēs varam uzvarēt?