Karību jūras dabas sala ar pasaulē otro lielāko karsto avotu
Karību jūras reģionā ir divas valstis ar teju vienādu nosaukumu - Dominikānas Republika un Dominikas Sadraudzība.
Lai gan mazāk zināma salu valsts, Dominikas Sadraudzība tiek dēvēta par "Karību jūras dabas salu" tās dabiskās vides dēļ. To faktiski joprojām veido ģeotermāli vulkāniskā darbība, par ko liecina pasaulē otrais lielākais karstais avots, ko sauc par Viršanas ezeru, kas arī atrodas netālu no salu valsts galvaspilsētas Rosenau.
Karstais avots ir slavens tūrisma galamērķis, taču, lai nokļūtu līdz tam, ir jāmēro teju 6-8 stundu garš pārgājiens, kas ved cauri lietus mežiem un "Desolation" ielejai, kur jūs redzēsiet vulkānisko darbību tuvplānā.
Vulkāniskās atveres un sēra nogulsnes rada kārtīgu deguna treniņu, ne visiem ceļotājiem esot spējīgiem izturēt šo, teiksim, "interesanto" aromātu.
Valsts ir slavena ar savu daudzveidīgo un krāšņo ekosistēmu. Salas teritorija ir aptuveni 86 reižu mazāka par Latvijas, taču Dominikas Sadraudzības teritorijā ir sastopami ne tikai 9 aktīvi vulkāni, bet arī 365 upes.
Salu valsts tiek dēvēta arī par Karību jūras vaļu vērošanas galvaspilsētu. Vaļu vērošanas laiks sākas novembrī un ilgst līdz martam; šis ir arī mierīgākais laiks, viesuļvētru sezonai noslēdzoties.
Pamatiedzīvotāji - Kalinago jeb karibi
Dominikas Sadraudzību sākotnēji apdzīvoja Kalinago iedzīvotāji, kas pazīstami arī kā karibi, kuri salu sauca par "Waitukubuli", kas tulkojumā nozīmē "garš ir viņas ķermenis".
Kalinago bija pazīstami ar savām jūrniecības prasmēm un dzīvoja Dominikā gadsimtiem ilgi pirms Eiropiešu ierašanās. Dominikas Sadraudzība bija viena no pēdējām, kas krita kolonizācijas nagos salas nelīdzenā reljefa un Kalinago cilts pretestības dēļ.
Dominikas Sadraudzībā joprojām dzīvo ap 3000 Kalinago iedzīvotāju, kas ir arī vienīgie Karību jūras reģionā palikušie pamatiedzīvotāji no laikiem pirms Kolumba.
18. gadsimtā tā kļuva par daļu no koloniālās sacensības starp Franciju un Lielbritāniju, un pēc Parīzes līguma noslēgšanas Lielbritānija ieguva oficiālu kontroli pār Dominiku.
Tādējādi arī valstī ir divas oficiālās valodas - angļu un domikaņu kreoliešu, kas atspoguļo franču kultūras un lingvistisko mantojumu. Vēlāk Dominika kļuva par daļu no Karību jūras salu viļņa, kur Lielbritānijas pakļautībā verdzība tika atcelta, un emancipācija oficiāli notika 1834. gadā.
Pēc emancipācijas Dominika bija unikāla ar to, ka agrāk paverdzinātie cilvēki un viņu pēcnācēji ieguva ievērojamu politisko varu, lielākajai daļai likumdevēju pārstāvot melnādaino rasi.
Neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1978.gadā
Visā 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā Dominika saskārās ar ekonomiskajām cīņām plantāciju sistēmas sabrukuma un biežo dabas katastrofu dēļ. Dominika kļuva par pilnībā neatkarīgu valsti 1978. gadā, svinot savu neatkarību no Lielbritānijas.
Šodien valsts ir parlamentāra republika un ir sadalīta 10 reģionos, kur katra reģiona nosaukums tiek specifiski veidots no salikuma - Svētais (Saint) un kāda vīrieša vārda (piemēram, Džordžs, Pīters, Marks, utt), kurš spēlējis lomu Dominikas Sadraudzības vēsturiskajā attīstībā.
Valsts karoga centrā atrodas papagailis - tieši Sisserou papagailis ("Amazona imperialis").
Šo papagaili var atrast tikai un vienīgi mazajā salu valsts teritorijā, padarot to arī par vienu no apdraudētākajām sugām pasaulē.
Otrkārt, karogā papagaiļa puncis ir iekrāsots tā raksturīgajā violetajā tonī, un pasaulē tikai Nikaragvas karogā ir sastopams violetais tonis.
Vētra iznīcina valsts lauksaimniecības bāzi; pievēršas eko-tūrismam
Valsts populācija uz šo brīdi ir tuvu 75 000 iedzīvotāju, kas ir nedaudz mazāka par Daugavpili, taču sava daļa pilsoņu valstī nemaz neuzturas un nav dzimuši.
Tā ir, pateicoties Dominikas pilsonības ar investīciju programmai, kas ir viens no valsts svarīgākajiem ieņēmumu avotiem. Šī programma ļauj ārvalstu pilsoņiem iegūt Dominikas pilsonību, veicot ievērojamus ieguldījumus valstī, veicot tiešas iemaksas valdības fondā vai ieguldījumus nekustamajā īpašumā.
Šī programma tika izveidota pēc 2017. gada viesuļvētras "Marija", lai veicinātu ekonomikas izaugsmi.
Dominikas Sadraudzības ekonomika ir strauji mainījusies laika gaitā, un diemžēl tā ir bijusi atkarīga no nekontrolējamām viesuļvētrām.
Lauksaimniecība tradicionāli ir bijusi Dominikas ekonomikas mugurkauls, taču 1979. gadā viesuļvētra "Deivids" salu nopietni nopostīja.
Vētra ne tikai lielā mērā iznīcināja banānu ražu, kas bija salas ekonomikas galvenais balsts, bet arī aiznesa lielāko daļu salas augsnes virskārtas un praktiski iznīcināja visu valsts lauksaimniecības bāzi.
Nākamajā gadā viesuļvētra "Alens" vēl vairāk iedragāja valsts ekonomikas stāvokli. Šobrīd valsts iekšzemes kopprodukts (IKP) ir aptuveni 3 reizes mazāks nekā Latvijas IKP, kas, ņemot vērā pagātnes notikumus, nemaz nav tik slikti.
Lai gan valsts joprojām ir salīdzinoši liela banānu eksportētāja, eksporta partneru ziņā saglabājot ietekmi Karību jūras reģionā, valsts ražo un eksportē arī kafijas pupiņas, pačūliju, alveju, grieztos ziedus un eksotiskos augļus, piemēram, mango, gvajavu un papaiju, kas arī nonāk līdz Eiropas Savienības dalībvalstu tirgiem.
Pēdējo trīs desmitgažu laikā valsts gan ir spēcīgi pievērsusies tūrisma nozares attīstībai, veicinot tā saukto eko-tūrismu.
Tūrisms attīstījās 20. gadsimta beigās, neskatoties uz salas slikto transporta infrastruktūru un relatīvo viesnīcu aprīkojuma un labu pludmaļu trūkumu.
Šobrīd katru gadu salu apmeklē aptuveni 80 000 tūristu, savukārt ostas "Prince Rupert Bay" un "Roseau" katru gadu apkalpo vairāk nekā 300 000 kruīza kuģu pasažieru.
Atšķirībā no kaimiņu salām, Dominika mazāk koncentrējas uz masu tūrismu un vairāk - uz ilgtspējīgu ceļošanu.
Apņemšanās kļūt par pasaulē pirmo pret klimata pārmaiņām noturīgo valsti
Tā kā Dominika ir valsts, kas tiek spēcīgi iespaidota no dabas stihijām, klimata pārmaiņu jautājumiem ir augsta nozīmība. Tādējādi Dominika ir apņēmusies kļūt par pasaulē pirmo pret klimata pārmaiņām noturīgo valsti.
Tas nozīmē, ka tur, kur Eiropas Savienība līdz 2050. gadam vēlas sasniegt klimatneitralitāti,
Dominika vēlas sasniegt robežu, kur valsts sniedz vērtību skalā pozitīvu ietekmi uz klimata pārmaiņām.
Lai gan valsts cīnās ar lauksaimniecības radītajiem piesārņojumiem un piekrastes zonas piesārņojumu, kas ietekmē ūdens kvalitāti un pieejamību, enerģētikas jomā valsts cenšas investēt ģeotermālās enerģijas izmantošanas attīstībā, cerot apgādāt ne tikai sevi, bet kļūt par reģionālu partneri enerģētikas tirgū.
