Profesore, kas viesojās Latvijas galvaspilsētā notiekošajā Rīgas konferencē, arī uzsvēra, ka ārvalstīs opozīcijas kā viena veseluma nav un esošo opozicionāru vidū ir tendence uz fragmentāciju, sacensību par ietekmi un otra uzticības iedragāšanu.

Rihards Plūme: Nākamgad Krievija palielinās militāros tēriņus vēl vairāk. Redzam, ka [Krievijas vadonis Vladimirs] Putins gatavo Krieviju ilgtermiņa konfrontācijai ar Rietumiem. Kā jūs redzat, kā šis lielais militāro tēriņu apjoms, kurš pieaugs, ietekmē sabiedrību tagad un ietekmēs to tuvākajā laikā?

Gulnaza Šarafudinova: No vienas puses, palielināti tēriņi nozīmē, ka krievi potenciāli iegūst jaunas darbavietas, lai palielinātu militāro ražošanu. Uz algām ir liels spiediens, un dažas algas, kuras saņem tie cilvēki, kas strādā militārajā industrijā un rūpnīcās, ies augšup. Tātad šajos reģionos, kur ir daudz militārās ražošanas, ekonomiski tas strādās par labu šiem cilvēkiem un tam, kā viņi jūtas.

Tas ir īstermiņa efekts, ja skatāmies uz algām. Un zinām, ka īstermiņā kāpj arī inflācija. Tiem, kuri nav militārajā industrijā, inflācija izsauks cenu pieaugumu, un tā tas arī ir bijis.

Kopumā sabiedrība ir un tiks pakļauta cenu kāpuma spiedienam. Tas nenozīmē, ka tas novedīs pie politiskajiem protestiem vai politiskā aktīvisma. Tā nav. Bet tas, ja var teikt, veicina zemūdens aizvainojumu, vilšanos un kritisku viedokli par to, kā valsts vada karu, kādas ir valsts prioritātes un tā tālāk. Spriedze sabiedrībā pieaug, un sabiedrība dzīvo ar šo situāciju - tā redz, kas notiek uz ielas, tā redz noziegumu pieaugumu, lasa ziņas par tiem, kas atgriežas un tos pastrādā… Un tas viss ir daļa no kopbildes.

Tas, ko vēlējos pateikt, ir - kamēr īstermiņā militārie tēriņi varētu uzlabot dažu ģimeņu labklājību, ilgtermiņā ir skaidrs, ka tas krievu sabiedrībai atņem nākotnes attīstības iespējas. Jo pārkarsusī ekonomika, kas strādā pārslogoti, daudz naudai nākot no valdības, nozīmē, ka daudzi citi sektori – veselība, izglītība un vienkāršā ražošana, un citi alternatīvie sektori – tiem netiek pievērsta uzmanība.

Un tiklīdz militārā aktivitāte beigsies, tas, kas notiks ar ekonomiku, ir diezgan dramatiski un pesimistiski. Tas norāda uz to, ka Krievijas interesēs varētu būt turpināt šāda stila ekonomiku, jo tas uztur sociālo stabilitāti īstermiņā.

Bet atkal – tas laupa krievu sabiedrībai nākotni. Ekonomisti saka, ka tas nav ilgtspējīgi. Bet īstermiņa Krievijas ekonomikai, šķiet, klājas labi. Ekonomikas izaugsme šogad tiek prognozēta teju 4%. Nezinu, vai tā būs, bet tādas ir prognozes. Tas nozīmē, ka cilvēki varētu ticēt vai tos varētu piespiest ticēt, ka tie var dzīvot normāli.

Jūs teicāt, ka dažviet cilvēki izjūt negatīvos ekonomikas efektus. Bet nereti intervijās ar Krievijas iedzīvotājiem redzam viņus sakām – pārdzīvojām Otro pasaules karu, pārdzīvosim arī šo un uzvarēsim. Tā ir vecākā paaudze. Bet vai arī jaunākā paaudze, par spīti grūtībām, domās – nekas, gan jau?

Protams, spriedze, nesaskaņas un nemiers par šo ekonomisko situāciju augs. Līdz ar inflācijas kāpumu, cilvēki jūtas nelaimīgāki. Bet no valdības ir šis sociālais un politiskais spiediens, un imperatīvs – uzvarēt karā - ņem virsroku.

Otrkārt, nav kolektīvas rīcības. Jebkuri potenciāli līderi vai aktīvisti, kuri varētu cilvēkus iedrošināt uz kolektīvu rīcību, ir represēti vai ārpus valsts. Nav liela potenciāla kolektīvai rīcībai situācijā, kad ir liels politisks spiediens patriotisma virzienā, virzienā uz sekojošu loģiku: "Mums jāsaprot, ka valsts karo un nav brīnums, ka ekonomikas apstākļi pasliktinās, bet kopumā ir labi…"

Tā ir šāda tipa loģika – skaidrot un attaisnot apstākļus, kas pasliktinās. Tas tiek veicināts, izplatīts un pieņemts. Politiskais spiediens neizteikt viedokli ekonomisko apstākļu dēļ ir ļoti spēcīgs. Ja nu nenotiek kaut kas dramatisks... Nezinu, piemēram, kaut kas notiek un naftas cenas iet ļoti lejup, un tad Krievijas valdība ir tiešām zem liela spiediena militāro un citu tēriņu dēļ. Un tad sabiedrība saskaras ar piegādes ķēžu, pārtikas cenu problēmām.

Ja nenotiks kaut kas dramatisks, es negaidītu spēcīgu reakciju. Jo, ja ekonomika rada spiedienu pamazām, arī sabiedrība attīsta prasmes pakāpeniski pielāgoties situācijai.

Jūs minējāt represijas un to, ka vairāki opozīcijas līderi ir pametuši Krieviju. Ko varat teikt par opozicionāriem ārpus Krievijas? Ir [Mihails] Hodorkovskis, [Jūlija] Navalnaja, [Vladimirs] Kara-Murza un citi. Vai ir reāla opozīcija kā viena grupa, veidojums un vai opozīcijai ir sasniedzami mērķi?

Pēdējā pusgadā vai pat jau senāk redzam sadursmes opozīcijas vidū. Pēdējo nedēļu laikā redzējām attīstību FBK (Korupcijas apkarošans fonds) izpaustās informācijas lietā pret [Leonīdu] Ņevzļinu un tad saistību ar [Mihailu] Hodorkovski…

Tad ir arī Maksims Kacs – kontroversāla figūra. Vienotas opozīcijas frontes nav. Pat ārpus Krievijas. Ir tendence uz fragmentāciju, sacensību par ietekmi un cita uzticības iedragāšanu. Protams, pašā Krievijā nav vienotas opozīcijas jebkādā organizētā formātā. Tas nav atļauts. Kaut gan ir pretkara sentiments un aktīvisms. Mazākās grupās un tīklos digitāli un ne-digitāli organizētā veidā tās Krievijā eksistē.

Opozīcijai, kas ir ārpusē, ir svarīgi uzturēt saikni un ietekmi ar šīm grupām, radot šo tiltu. Jo pretkara opozīcijai Krievijas iekšienē ir ļoti grūti un viņiem ir nepieciešama palīdzība.

Šis pretkara sentiments ir vienīgais virzītājspēks opozīcijas vidū? Ir dažādi viedokļi par to, kā Krievijai pēckara vai pēc Putina ir jāizskatās, kādai jābūt. Arī dažas Rietumvalstis pēckara vai pēc Putina Krieviju neredz tāpat kā dažs labs opozicionārs.

Mums nevajadzētu sapludināt šīs lietas. Ir cilvēki, kas ir pret karu, un tie, kas ir pret Putinu.

Īpaši to cilvēku "nometnē", kas ir pret Putinu, lai gan arī pretkara nometnē patiesi ir cilvēki, kuriem var būt ļoti dažādi viedokļi par Krievijas nākotni. Un ir izglītoti un liberāli krievi, kuri saprot, ka Krievijas imperiālistiskais karš ir slikts.

Bet ir krievi, kuri ir perifērijā, etniskajos reģionos, kur cilvēki tiek padarīti atbildīgi par Krievijas karu. Kā burjati. Ir etniskie aktīvisti, kuri strādā pārsvarā ārpus Krievijas, kuri norāda, ka nāve un iesaukšana armijā etnisko minoritāšu vidū ir neproporcionāla. Un tad arī viņus arī disproporcionāli vaino zvērībās, kas notiek Ukrainā.

Līdz ar to viņiem ir ne tikai eksistenciāls drauds dzīvībai un šīs mazās tautas zaudē daudz vīriešu. Bet arī morāli viņi tiek pielīdzināti barbariem no Āzijas, kas dara šīs sliktās lietas. Protams, ka tas veicina pret-Krievijas, pret-imperiālisma, de-koloniālisma sentimentu, kustības un aktīvistus, kuri varētu būt diezgan citādāki nekā Krievijas pretkara aktīvisti. Šo sentimentu avoti var būt dažādi. Un tas mums saka priekšā, ka Krievijas nākotnes vīzija var būt dažāda.

Putins, šķiet, cenšas izvairīties no mobilizācijas, cik iespējams. Bet vai domājat, ka mobilizācija spētu uzšķilt dzirksteli sabiedrībā, vai ar to nebūtu pietiekami?

Protams, ir grūti paredzēt, kā sabiedrība reaģēs. Mēs redzam, ka Kremlis ir bijis diezgan piesardzīgs ar paziņojumiem par pilna mēroga mobilizāciju, lai gan mobilizācija ir turpinājusies, bet tā ir bijusi savā ziņā neredzama sabiedrībai. Krievijas valdības stratēģija ir bijusi izmantot marginalizētus cilvēkus gan valsts iekšienē, gan ārpus tās.

Tagad viņi ir piesaistījuši Ziemeļkorejas karavīrus, bet bija karavīri arī Āfrikas, migranti no Centrālāzijas vai tie, kas pastrādājuši noziegumus, un, lai izvairītos no cietuma, tie nonāk armijā. Šīs stratēģijas mums pasaka, ka Kremlis ir piesardzīgs, uzliekot mobilizācijas spiedienu uz vidusslāņa krieviem. Un tas nozīmē, ka viņi, visticamāk, domā, ka ļoti skaidra mobilizācija varētu radīt sociālu nestabilitāti. Bet, es domāju, nav teikts, ka mobilizācija nenotiks, bet tā vienkārši var notikt formātos, kuros Kremlis būs piesardzīgs, lai neizraisītu kolektīvās rīcības un protestu risku.

Kādā mērā varam runāt par to, cik atbildīga par šo karu Ukrainā ir Krievijas sabiedrība? Jo nereti dzirdam, ka Putins nebūt nav vienīgais, ko var vainot, un ka lielā sabiedrības daļā pastāv imperiālistiski uzskati.

Par šo ir daudz diskusiju. Un viens no svarīgajiem punktiem ir tāds –

ja mēs visu sabiedrību padarām atbildīgu, tad tas noņem atbildību no galvenajiem noziegumu pastrādātājiem.

Tāpēc gradācijai vajadzētu būt. Kad mēs runājam par Putina atbildību, mēs runājam par autoritārismu. Kad runājam par cilvēku atbildību, mēs runājam par imperiālismu. Bet lieta ir tāda, ka ir abi.

Problēma ar imperiālistisku domāšanu ir tāda, ka ir grūti redzēt karu kā cilvēku imperiālistiskās domāšanas izraisītu. Ja tā būtu, tad mēs tiešām redzētu ļoti spēcīgu atbalstu Krievijas sabiedrībā. Bet tas, ko mēs redzam, ir sava veida nejūtīgums, kad cilvēki ir iekšēji sevī vērsti, proti, "es neko nevaru izdarīt, man ar to nav nekāda sakara tik ilgi, kamēr mans dēls vai vīrs netiek saukts karā. Es centīšos dzīvot šo savu dzīvi, cik normāli vien to spēšu".

Mēs neredzam ļoti spēcīgu patriotisku atbalstu karam, kas mums parādītu to, kā imperiālistiska domāšana strādā. Bet tajā pašā laikā esmu tatārs un man ir pieredze uzaugt krieviskā sabiedrībā, un krieviski es runāju labāk nekā tatāru valodā.

Imperiāla problēma vai imperiālistiskas domāšanas problēmas, dažāda veida nevienlīdzības problēmas un rasisms Krievijas sabiedrībā eksistē. Kad izmantojam to kā zīmogu un kara cēloni, tas var novest pie politiski suboptimāla iznākuma spēcīgas polarizācijas formā starp Rietumiem un Krievijas sabiedrību.

Krievijas sabiedrība ir ļoti dažāda. Ir cilvēki, kas saprot šo imperiālistisko domāšanu, un ir daudz etniskās minoritātes, kas saprot Putinu. Tātad sabiedrība ir ļoti dažāda un šāda zīmoga uzlikšana var nospēlēt par labu Putinam.

Tādēļ, man šķiet, mums nevajadzētu vadīties pēc vienas kārtības jeb uzlikt zīmogu – visa Krievija bija, ir un vienmēr būs imperiālistiska, tādēļ tai nevajadzētu eksistēt. Manuprāt, tas nav produktīvi.

Mums ir jāsaprot, ka jā – tā ir imperiālistiska un būs nepieciešamas desmitgades darba, lai šo domāšanu mainītu. Šādas pārmaiņas saistībā ar rasismu un tā tālāk šobrīd notiek Rietumu sabiedrībās, un tās notiek jau vairāk nekā gadsimtu. Tam ir jāsākas arī Krievijā, un tas prasīs ilgu laiku, bet, lai tas notiktu, ir jāizveido politiskie apstākļi.

Un šie apstākļi ir demokrātija, atvērta politika, kriminālās mafijas un kleptokrātu patriekšana no varas, un nodrošināt dažas struktūras valdībā, ar kuru palīdzību iespējama saukšana pie atbildības. Tas ir jāizdara, lai diskusijas vispār sāktos.