Maidanam noslēdzoties, sākās Krievijas hibrīdkarš Ukrainā, kurš pēdējos divus gadus pāraudzis pilna apmēra iebrukumā.
"Vienlīdzība, pašcieņa, mūsu valsts ceļš uz Eiropas dzimteni. Un, protams, pats galvenais - Ukrainas neatkarība. Tas viss pirms desmit gadiem bija stimuls cīnīties. Tas viss mums ir stimuls arī šodien," savā uzrunā uzsvēra Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis.
"Aizsargāt savu zemi, aizsargāt savu brīvību, aizsargāt savu rītdienu. Aizsargāt savu Ukrainu. Slava visiem, kas par viņu patlaban stāv kaujās! Gaiša piemiņa visiem, kuri par viņu atdeva savu dzīvību! Mūžīgs gods Debesu simta varoņiem!"
Kijivā, Maidana laukumā, otrdien notika viens no vairākiem piemiņas pasākumiem valstī. To organizēja "Pilsonisko brīvību centrs" ar Nobela Miera prēmijas laureāti Oleksandru Matvičuku priekšgalā.
Akcijas nosaukums ir "Pasaulei vajag drošību. Ukrainai vajag uzvaru!", un šis centrs ir viena no daudzajām ukraiņu nevalstiskajām organizācijām, kas darbojas iniciatīvā "Tribunāls Putinam".
Šīs organizācijas vāc un apkopo informāciju par kara noziegumiem Ukrainā un dara to jau kopš 2014. gada, kad Krievija sāka savu hibrīdkaru Krimā un pēcāk Donbasā.
Otrdien visas dienas laikā notika arī dažādi citi pasākumi, pieminot Pašcieņas revolūcijas desmitgadi, kā arī desmit gadus, kopš Krievija dažādos veidos uzbrūk Ukrainai.
Pašcieņas revolūcija Kijivā un daudzās citās lielajās Ukrainas pilsētās sākās 2013. gada novembrī, kad cilvēki sāka iziet ielās, bet lielāks cilvēku skaits sāka pulcēties pēc studentu protesta izdzenāšanas Kijivā.
Protesti turpinājās vairākus mēnešus līdz pat 2014. gada februāra otrajai pusei. Tieši šajās dienās, no 18. līdz 20. februārim, tie sasniedza savu kulmināciju – notika ļoti asiņainas sadursmes starp prokrieviskā prezidenta aizstāvjiem tiesībsargu vidū un protestētājiem.
Kopumā šajās dienās tika nogalināti 107 cilvēki. Daudzi no viņiem krita no snaiperu lodēm. Šie nogalinātie Ukrainā tiek dēvēti par "Debesu simtnieku", un šajās dienās notiek dažādi piemiņas pasākumi, godinot bojāgājušos.
Un arī otrdien jau no paša rīta cilvēki pulcējās Varoņu alejā Kijivā jeb tajā pilsētas daļā, kur visvairāk cilvēku tika nošauti. Te ir gan piemiņas vieta nogalinātajiem, gan arī pie katra koka, kur kāds krita, visus šos gadus stāv šo cilvēku fotogrāfijas.
Un otrdien notika arī svinīgs aizlūgums par viņiem – daudzi nāca nolikt svecītes un ziedus.
"Pirms desmit gadiem Kremlis pavēlēja savām marionetēm nošaut labākos Ukrainas vīriešus un sievietes, kas šeit Maidanā aizstāvēja mūsu tiesības uz mūsu civilizēto izvēli, kas cīnījās par Ukrainas neatkarību un brīvību," otrdienas rītā svinīgā ceremonijā sacīja Ukrainas bruņoto spēku pārstāvis Andrijs Kovaļovs.
Pieminēt nogalinātos protestētājus bija sanākuši dažāda vecuma ļaudis. Gan vienkārši iedzīvotāji, kas paši piedalījušies Maidanā, gan arī jaunieši, kuri ir izauguši ar stāstiem par Maidanu, gan arī daudzas militārpersonas.
Ļoti daudzi no tiem, kas bija Maidanā, pirms desmit gadiem, sākoties Krievijas hibrīdkaram Krimā un pēcāk Donbasā, devās brīvprātīgi aizstāvēt Ukrainu. Un daudzi no viņiem arī joprojām karo.
Arī Viktors Jacenko piedalījās Maidanā. Gandrīz gāja bojā – lode nosvilpa gar pašu galvu. Viņš atceras, ka tā bija ļoti asiņaina diena.
"Asinis plūda. Cik gan daudz bija nogalinātu jaunu patriotu. Viņu vietā varēju būt arī es. Bet šodien desmit gadi, atnācu pieminēt, nolikt ziedus. Mūsu varoņi negāja bojā velti. Ukraina viņus vienmēr atcerēsies. Un tagad karavīri aizsargā mūsu Ukrainu no Krievijas nelabā karavīra.
Bet mēs uzvarēsim. Ukraina ir dižena. Mums palīdz Latvija, Lietuva, Igaunija. Visi mūsu labie draugi."
Pašcieņas revolūcijā piedalījās arī Halina Bondarenko, kura tāpat ieradusies pieminēt atdot godu bojāgājušajiem.
"Bija ļoti biedējoši. Jo sāka šaut cilvēkus. Maidanā visu laiku ātrās palīdzības mašīnu sirēnas. Katrā mašīnā gulēja cilvēks. Ievainots cilvēks, vai arī varbūt vairs ne ievainots, bet jau miris. Bija sirēnu gaudoņa. To es ļoti labi atceros."
"Tā ir mūsu atmiņa. Mūsu tautas atmiņa. Mūsu tautas DNS. Pirms desmit gadiem izgājām ielās par brīvību. Lai būtu brīvi. Par to nedrīkst aizmirst.
Pagājuši desmit gadi. Tajos notikumos piedalījās visa mana ģimene. Un redzam, ka nebeidzas. Mēs cīnāmies par mūsu brīvību."
Latvijas Radio vaicāja Kijivā sastaptajiem, ar kādām sajūtām viņi otrdien ir atnākuši uz Varoņu aleju.
Viktors: Astoņpadsmitajā (2014. gada 18. februārī) pa mani tur šāva... Lodes lidoja gar galvu.. ar tādu vējiņu lodes lidoja. Lai jums nekad tā lodes nelidotu! (..) Mēs uzvarēsim! Ukraina būs! Mums ir draugi – ir Lietuva, ir Latvija, ir Igaunija un daudzas citas pasaules valstis, kas palīdz tiem, kas iet uz priekšu. Un Ukraina iet! Un ir tik patīkami, ka mums ir tik daudz draugu! (..) Toreiz man bija 60 gadi, bet tagad 70. Gribas vēl padzīvot un ieraudzīt mūsu uzvaru. Es ticu, ka tāda mums būs.
Feders: Desmit gadi mums ir paskrējuši kā viena diena. Tie ir mūsu cīņas gadi.
"Krievija pirms desmit gadiem šajā vietā sāka agresiju, un desmit gadus Ukrainas tauta cīnās ar šo agresiju. Kad es redzu, ka mēs pēc 10 gadiem joprojām pieminam Pašcieņas revolūciju un "Debesu simtnieka" varoņus, esmu pārliecināts – mēs uzvarēsim!" teica Ukrainas bruņoto spēku pārstāvis Andrijs Kovaļovs.
Šie piemiņas pasākumi turpinās visas dienas garumā. Dienas vidū Kijivā bija arī ikgadējā akcija "Atmiņas enģeļi", tāpat šajās dienās ir atklātas virkne izstāžu, kurās atkal un atkal stāstīts par šiem Ukrainai ļoti nozīmīgajiem notikumiem pirms desmit gadiem – kad tauta apvienojās jautājumā par Ukrainas nākotni Eiropas valstu saimē, nevis Krievijas sabiedroto pulkā, un izgāja ielās pret valdošo prokrievisko režīmu.
