Par to, kādas ir iespējas Ukrainai noturēties un kādas sekas būs Rietumu nespējai palīdzēt, stāsta domnīcas "Kara izpētes institūta" analītiķis Railijs Beilijs (Riley Bailey).
Ina Strazdiņa: Saskaņā ar jūsu vērtējumu, cik slikta un kritiska patlaban ir situācija Ukrainas Austrumu un Dienvidu frontēs?
Railijs Beilijs: Mēs patlaban vērojam diezgan kritisku situāciju Ukrainas Austrumu frontē, īpaši trijos reģionos, kuros Krievija ir izvērtusi uzbrukuma operācijas. Tas ir Limanas virziens, Doneckas ziemeļos, pie Bahmutas un no Avdijivkas līdz Doneckas dienvidrietumiem.
Krievijas armijai šeit ir nelieli taktiskie ieguvumi, taču tas var diezgan ātri eskalēties. Ukrainas bruņotie spēki patlaban izjūt milzīgu spiedienu, jo nav pietiekama materiālā nodrošinājuma, Rietumu militārā atbalsta.
Ukrainas bruņotajiem spēkiem nav to spēju, kas viņiem bija iepriekš, lai atsistu Krievijas uzbrukumu. Krievijas bruņotie spēki pamazām atjauno savas manevra spējas kaujas laukā, lai vasarā īstenotu būtisku jaunu uzbrukuma operāciju.
Tātad šis jaunais masīvais uzbrukums ir ļoti iespējams? Tā nav tikai retorika? To varam sagaidīt?
Jā! Ukrainas amatpersonas uz to regulāri norāda. Kirilo Budanovs, Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes vadītājs, nesen sacīja, ka Krievija šo lielo operāciju sāks jūnijā, prezidents Zelenskis iepriekš ir izteicies, ka tas varbūt būs maijā, varbūt jūnijā, bet katrā ziņā Ukrainas varas iestāžu starpā ir plaša vienotība par to, ka šāda liela mēroga Krievijas uzbrukuma operācija būs jau šovasar.
Mēs esam redzējuši iespējamu gatavošanos tam, taču joprojām nav skaidrs, ko Krievija izvēlēsies par galveno šīs operācijas fokusu.
Tieši to jums vēlējos vaicāt, kurā virzienā Krievija skatās – vai tā ir Časivjara? Krievijas armija tagad regulāri un intensīvi apšauda arī Harkivu. Ko tā varētu būt izvēlējusies par savas ofensīvas galveno mērķi?
Jā, patlaban Krievijas darbības Ukrainas Austrumu frontē ir ļoti fokusētas uz Časivjaru un iespēju spiesties tālāk uz rietumiem.
Časivjaras ieņemšanai būtu zināma ietekme, jo, ja Krievija to sagrābtu, tad tai būtu iespējama pozīcija, no kurienes sākt nākamās uzbrukuma operācijas pret Konstantinivku, Hrušivku, kas ir būtiskas Doneckas apgabala pilsētas un kas veido Ukrainas aizsardzības mugurkaulu.
Pavasarī mēs redzēsim, ka Krievijas armija turpinās pastiprināt uzbrukuma operācijas, lai sagrābtu Časivjaru.
Vai tas viņiem izdosies, no tā būs atkarīgs, kur tālāk Krievija vērsīs savu fokusu. Ukrainas amatpersonas brīdina par uzbrukuma operācijām Harkivas pilsētai, mēs esam dzirdējuši par oficiāli pagaidām neapstiprinātām ziņām, ka Krievijas bruņotie spēki pārvieto militāros elementus, kas patlaban ir iesaistīti frontē pie Kupjanskas Harkivas apgabalā, uz Belgorodu, lai veidotu jaunu spēku grupu, kas varētu īstenot šo operāciju. Taču joprojām nav skaidrs, kāds šovasar varētu būt uzbrukuma galvenais mērķis.
Vai mēs varam spekulēt, ka Krievijas nodoms ir sagrābt Donbasu, tad tur uz laiku iekapsulēties un pēc tam virzīties tālāk?
Daudz kas būs atkarīgs no tā, ko viņi būs spējīgi Ukrainā panākt. Jau sen Krievija ir paziņojusi, ka grib sagrābt visu Doneckas un Luhanskas apgabalu līdz to administratīvajām robežām, bet līdz šim tas ir bijis diezgan nesekmīgi. Taču Kremlis ir arī norādījis, ka tam ir lielākas teritoriālās ambīcijas. Regulāri tiek pieminētas vietas, kas ir tālu no frontes līnijas, – ka tās pieder Krievijai. Piemēram, Harkiva, Odesa tiek sauktas par Krievijas pilsētām. Dmitrijs Medvedevs pat publicēja karti, kurā ir redzama sadalīta Ukraina.
Krievijai ir lielas teritoriālas ambīcijas un jau tālāk par Doneckas un Luhanskas apgabaliem.
Cik izšķirīgs ir šis Rietumu atbalsts, tieši domājot par iespējamo pavasara un vasaras lielo uzbrukumu. Prezidents Zelenskis nesen sacīja ļoti skarbi, ka bez tā Ukraina var arī neizturēt. Vai tas varētu būt tā?
Jā, Rietumu, un it īpaši ASV drošības palīdzība ir izšķirīgs faktors šajā karā. Iepriekš, kad Ukrainas karaspēks bija daudz labāk aprīkots, tas spēja jau iepriekš novērst Krievijas taktiskos guvumus. Ukraiņi spēja plaši iznīcināt Krievijas armijas loģistikas sistēmas, viņi spēja īstenot pretuzbrukuma operācijas. Tagad tas vairs nav iespējams tieši tādēļ, ka joprojām kavējas militārais nodrošinājums.
Pēdējos mēnešos mēs to redzam īpaši spilgti, kad Ukrainas bruņotajiem spēkiem nodrošinājuma trūkuma dēļ ir jāizvēlas, kuros sektoros karot, pieņemt teritoriju zaudēšanu un nespēt radīt tik daudz triecienu Krievijas bruņotajiem spēkiem, cik patiesībā varētu. Šīs problēmas, atbalstam kavējoties, tikai aug augumā. Krievijas armija to visiem spēkiem cenšas izmantot, lai izrautos uz priekšu kaujas laukā.
Jūsu institūts nesen publicēja ziņojumu, kurā teikts, ka no situācijas Ukrainā būs atkarīgs, vai Krievija apdomās kustības arī NATO un Baltijas valstu virzienā. Vai tas tā varētu būt, tik nopietni?
Pilnīgi noteikti tas, kā beigsies Krievijas sāktais karš Ukrainā, būs izšķirīgi NATO nākotnei.
Ja tas beigsies ar Ukrainas uzvaru, tad Krievijai būs mazas iespējas domāt šajā virzienā. Ja tomēr citādi, tad Krievija NATO nekavējoši apdraudēs no Melnās jūras puses līdz pat Somijai.
Krievija radīs aliansei pamatīgu spriedzi un liks investēt vēl vairāk NATO aizsardzībā – gan cilvēkus, gan materiālus, gan finanses. Un Kremlis turpinās draudēt Baltijas valstīm gluži tāpat kā Ukrainai pirms pilnapmēra iebrukuma.
