2024. gads ir viens no nozīmīgākajiem starptautiskajā politikā. Vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju dodas balsot par savas valsts jauno politisko vadību. Turklāt šo vēlēšanu rezultāti būtiski ietekmēs gan ģeopolitisko konfliktu risināšanu, gan ekonomiskās sadarbības un tirdzniecības nākotni.
Taču šis gads arī iezīmē laika posmu, kurā vēlētāji arvien vairāk ir kļuvuši polarizēti savā pārliecībā, kā arī rīcībā.
Rietumu pasaulē šogad jau ir notikuši divi politisko slepkavību mēģinājumi: viens pret Slovākijas premjerministru Robertu Fico un otrs pret ASV prezidenta amata kandidātu Donaldu Trampu.
Šādas politiskās vardarbības formas veselīgās demokrātiskās sistēmās ir reta parādība. Politiskās vardarbības pieaugums drīzāk liecina par demokrātijai kaitīgu slimību — galēju polarizāciju.
Polarizācijas simptomi un sekas
Būtībā polarizācija ir sabiedrības šķelšanās uz uzskatiem un ideoloģiju balstītās grupās, kuras ar laiku kļūst arvien radikālākas. Polarizācija ir viens no politiskās vardarbības dzinējspēkiem, un tā spēj sagraut mūsu demokrātiskās normas. Galēja polarizācija spēj radīt vairākas īpatnējas parādībās valsts politiskajā un sabiedriskajā vidē.
Pirmkārt, gadījumos, kad sociāli ekonomiskās, reliģiskās vai kultūras atšķirības iespiež cilvēkus vienā vai otrā politiskajā grupā, kurā dominējošie pasaules uzskati ir viens otru izslēdzoši, tolerance pret citām grupām kļūst arvien sarežģītāka. Lai gan ir taisnība, ka visās veselīgajās demokrātijās pastāv zināms polarizācijas līmenis, tomēr, kad polarizācija pārsniedz nosacītu robežu, ir saskatāma vispārēja attieksmes maiņa.
Politiskās partijas sāk uzskatīt uzvaru vai zaudējumu vēlēšanās nevis kā dabisku politiskā procesa sastāvdaļu, bet gan kā morālu cīņu.
Partijas sāk ticēt un propagandēt saviem vēlētājiem uzskatu, ka otra puse apdraud "mūsu dzīvesveidu" un "mūsu vērtības", ka tai nevar uzticēties un ka tā rīkojas nelikumīgā vai nekonstitucionālā veidā.
Vēsturisks piemērs ir Džozefa Makārtija, bijušā ASV senatora, vārdā nosauktā kustība "makartisms" pagājušā gadsimta 50. gados, kad Republikāņu partijas biedri mēģināja attēlot Demokrātu partijas kandidātus kā nodevējus un komunistu atbalstītājus.
Politiķi izmanto vēlētāju bailes un dusmas
Šāda veida pretējo uzskatu politisko kandidātu zaimošana ASV politikā atkal parādījās 2009. gadā līdz ar tā saukto "Tējas partijas" kustību, un kopš tā laika tā ir kļuvusi par vienu no ASV kampaņu pamatinstrumentiem.
Tomēr šī parādība nav ekskluzīva tikai ASV. Piemēram, 2023. gada Polijas parlamenta vēlēšanu kampaņas laikā toreizējā Polijas valdošā partija "Likums un taisnīgums" bieži bija iesaistījusies opozīcijas līdera Donalda Tuska un viņa kustības diskreditēšanā, pat apzīmējot Tusku kā nacistu, kurš kļūs par poļu tautas nodevēju.
Šādas politiskās neiecietības kampaņas ir kļuvušas par regulāru parādību arī Eiropas Savienības (ES) politiskajā vidē. Tās agresivitāte veicina atsevišķu indivīdu radikalizāciju, kas var novest pie tādas rīcības kā politiskās slepkavības mēģinājuma.
Otrkārt, polarizācija veicina arī pret politisko iekārtu vērstu grupu pieaugumu, līdzīgi kā populistiskā tendence, kas lēnām pārņēmusi Eiropu un Dienvidameriku. Pēdējā desmitgadē Eiropā ir ievērojami pieaudzis balsu procents par partijām, kas vērstas pret politisko iekārtu. Šādu partiju uzplaukumam ir divkārša negatīva ietekme uz demokrātiju veselību.
Pret politiskām iekārtām vērstās partijas bieži savas kampaņas veido, izmantojot vēlētāju neapmierinātību, bailes un dusmas, spēlējot uz emocijām, kļūdainiem vispārinājumiem un atbilstības maldiem.
Turklāt šādām partijām bieži ir radikāla vai ekstremāla politika. Tieši šie uzskati un to pievilcība vēlētājiem rada otru negatīvo ietekmi.
Tā kā politika pēc būtības ir politisko uzskatu konkurence, partijas vai citi politiskie grupējumi sabiedrībās, kurās strauji attīstās pret politisko iekārtu noskaņoti grupējumi, vadošās partijas, visticamāk, pielāgosies to uzskatiem vai to politikai, lai ar tām konkurētu.
Tādos gadījumos, lai arī galēji labējās partijas varbūt pat nav nākušas pie varas, valdības rīcībā un sabiedrībā tāpat ir saskatāms nosacīts radikalizācijas līmenis. Tomēr atsevišķos gadījumos pastāv arī iespēja, ka vadošā partija vai partijas varētu radīt institucionālas reformas, kas ierobežo politisko konkurenci, lai ar spēku apstādinātu šādu kustību izaugsmi.
Pandēmija veicināja sazvērestības teoriju izplatību
Treškārt, polarizācija ietekmē arī sazvērniecisko domāšanu un uzskatus. Dažas stundas pēc Donalda Trampa slepkavības mēģinājuma Republikāņu puse sāka publiski vainot demokrātus baiļu izraisīšanā un ASV pilsoņu radikalizēšanā, savukārt daži kongresmeņi pat apgalvoja, ka tā ir Demokrātu organizēta slepkavība.
Joe Biden sent the orders. https://t.co/pOc0XLxCwg
— Mike Collins (@MikeCollinsGA) July 13, 2024
Lai gan pirmais apgalvojums jau ir kļūdains un neprecīzs, dažu kongresmeņu sazvērnieciskā domāšana, apgalvojot, ka tā ir ASV valdības organizēta politiska slepkavība, ir ļoti bīstama rīcība. Tomēr šāda bīstama domāšana nav raksturīga tikai Republikāņu "nometnei". Pēc slepkavības mēģinājuma sociālajos tīklos tika apspriesta arī iespēja, ka slepkavības mēģinājums īstenībā ir pilnībā inscenēts – kampaņas triks.
Skaidrs, ka nav pierādījumu, kas atbalstītu uzskatu, ka Baidena administrācijai vai demokrātiem bija sava loma slepkavības mēģinājumā, vai arī to, ka slepkavības mēģinājums bija mānīšana vai inscenēts.
Tomēr faktiskajiem situācijas apstākļiem tajā brīdī daļēji zūd nozīme, jo fakti nekad nav bijuši sazvērnieciskās domāšanas vai uzskatu pamatā.
Sazvērnieciskā domāšana un uzskati būtībā ir ticības jautājums, nevis situācijas un faktu racionāla novērtējums rezultāts. Vai nu persona tiem tic un meklē apstiprinošus pierādījumus, vai arī netic un noliedz to iespējamību.
Sazvērnieciskā domāšana ir ieguvusi arvien lielāku izplatību saistībā ar pieaugošo sabiedrības polarizācijas līmeni. Lai novērotu sazvērnieciskās domāšanas un uzskatu normalizēšanu, nav jāatskatās daudz tālāk kā uz Covid-19 pandēmiju, kuras laikā pārsteidzoši plaši tika izplatītas daudzas sazvērestības par vakcīnām, Covid-19 izcelsmi un tā reālajām briesmām. Turklāt šāda veida sazvērestības teorijas kļuva par izšķirošām politiskā diskursa sastāvdaļām.
Lai gan pastāv arguments, ka ārējām dezinformācijas kampaņām, kas nāk no tādām valstīm kā Krievija, Ķīna, Ziemeļkoreja u.c., ir bijusi nozīmīga loma sazvērnieciskās domāšanas un uzskatu popularizēšanā, to nevajadzētu uzskatīt par vienīgo vai galveno cēloni.
Polarizācija rada šādas sekas: 1) politisko oponentu zaimošana un viņu politikas uzskatīšana par apdraudējumu "mūsu dzīvesveidam"; 2) pret politisko iekārtu noskaņoto partiju uzplaukums, kas normalizē radikālākus un ekstrēmistiskākus uzskatus.
Cīņa starp "labajiem" un "ļaunajiem"
Katras vēlēšanas būtībā kļūst par cīņu starp "labajiem un ļaunajiem" un, ekstrēmistiskajiem uzskatiem kļūstot par daļu no politiskā diskursa, partijas arvien vairāk sliecas izmantot dezinformāciju kā kampaņas līdzekli.
Partijas un kandidāti varētu diskreditēt savus pretiniekus, izmantojot nepatiesas apsūdzības vai sazvērestības, piemēram, slaveno sazvērestību, ka "Baraks Obama nav ASV pilsonis" vai globālu sazvērestību par patiesajiem kovida skaitļiem, vai sazvērestības izplatību par to, ka Eiropā digitālo eiro varētu izmantot, lai kontrolētu cilvēku naudu vai ierobežotu viņu brīvību.
Sazvērnieciskā domāšana un uzskati ir bīstami, jo izmanto jau sabiedrībā pastāvošo neuzticību valdībai neatkarīgi no tā, vai šī neuzticība ir pamatota vai nav.
Turklāt sazvērnieciskā domāšana un uzskati ir slidens ceļš. Ticība vienai sazvērestībai ļoti ātri var novest pie ticības citai. Sazvērnieciska domāšana un uzskati polarizētās demokrātijās varētu izraisīt vēl lielāku polarizāciju, radot negatīvas atgriezeniskās saites cilpu.
Piemēram, ja viena sabiedrības grupa sāk piekrist sazvērnieciskai domāšanai vai uzskatiem, tā var vēl vairāk atsvešināties no citām grupām, vai arī citas grupas atsvešinās to.
Kā ārstēt polarizāciju?
Polarizācija ir arvien pieaugošs drauds, un tās radītās sekas ir jūtamas un bīstamas – neefektīvas valdības, dezinformācijas kampaņas, plaši izplatītas sazvērestības teorijas, politiskā vardarbība un plaši izplatīta demokrātijas atkāpšanās.
Ir svarīgi atgādināt, ka Eiropa nav imūna pret sabiedrības un politisko grupējumu polarizāciju. Covid-19 un vairāku krīžu rezultātā novājinātā ekonomika, pieaugošais eiroskepticisms un pret imigrāciju vērstais noskaņojums, kā arī galēji labējo grupējumu pieaugums liecina par polarizācijas pieaugumu.
Par to arī liecina Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti, kā arī vēlēšanu rezultāti atsevišķās ES dalībvalstīs (Francijā, Nīderlandē, Austrijā, Vācijā, Portugālē, Itālijā un citur).
Kam ir jānotiek, lai depolarizētu sabiedrību? Vienkārši sakot, nav pārbaudītas atbildes, taču depolarizācija būtībā ir spēja vienoties ar dažādām grupām par dažādiem jautājumiem, t.i., lai gan es piekrītu grupai "A" vienā jautājumā, es varētu tai nepiekrist cita jautājuma risināšanā, un drīzāk nostātos grupas "B" pusē.
Stiprinot sadarbību ar dažādām grupām un mazinot sabiedrības šķelšanos pa politiskiem grupējumiem visos jautājumos, ir iespējams novērst polarizācijas pieaugumu.
Tas nenozīmē, ka centriski kreisajām vai centriski labējām grupām ir jāsadarbojas ar galēji labējām grupām, ieviešot stingru imigrācijas ierobežojošu likumdošanu vai institūciju sagrābšanas pasākumus, bet gan to, ka mēreni kreisajām un mēreni labējām partijām un pilsoņu grupām būtu jāiesaistās aktīvā dialogā.
Būtu svarīgi mēģināt likt malā savas domstarpības gadījumos, kur varētu būt kopīgas intereses vai ir iespējams kompromiss.
