Pilna saruna ar Benu Hodžesu (angļu valodā, ar subtitriem latviešu valodā):

NATO par prioritāti jāvirza visas kritiskās infrastruktūras aizsardzība

Sākšu ar vienkāršu jautājumu – vai NATO ir gatava iespējamai eskalācijai ar Krieviju? Šķiet, mums trūkst pretgaisa aizsardzības spēju, bijis gadījums, kad Latvijas teritorijā ielidoja Krievijas drons, kuru bruņotie spēki nespēja pamanīt un būtībā par to uzzināja pēc nokrišanas fakta. Vai varam teikt, ka esam gatavi un vai Krievija pārbauda mūsu sarkanās līnijas? 

Tātad, pirmkārt, Krievija jau karo ar mums. Mēs varam negribēt to atzīt, varbūt negribam tā rīkoties – "kolektīvais mēs" –, bet tas, ko viņi dara ar droniem – testē mūs... Lai gan, es nezinu, vai tas ir pierādīts, vai tas, kurš nokrita Latvijā bija nejaušība vai tīša rīcība, taču pārkāpumu ir bijis daudz. Tas liecina, ka Krievija ir bezatbildīga vai neuzmanīga, jo izmanto dažādus ieročus tik tuvu robežai, kur pastāv negadījuma iespējamība.

Sabotāža, dezinformācija, pastāvīgi starptautisko tiesību pārkāpumi, piemēram, ar "ēnu floti", kas pārvadā naftu. Pilnīga starptautisko tiesību neievērošana.

Tāpēc es domāju, ka

Krievija jau karo ar mums. Mums vajadzētu būt tādai pašai nostājai — viņi pārtrauks izmantot dronus un raķetes mūsu robežu tuvumā pēc tam, kad mēs tos notrieksim.

Domāju, ka mums tas būtu jādara.

Aliansei, protams, nekad nav bijis ideāls vairogs, kas pārtvertu visu. Tāpēc es pārāk neiedziļinātos faktā, ka drons te ielidoja un netika atklāts. Ja tie būtu 20 vai 30, kas ielidotu, tā, protams, būtu milzīga problēma un izgaismotu reālu problēmu mūsu aizsardzībā.

Pavisam noteikti uzskatu, ka mums nav pietiekami daudz pretgaisa un pretraķešu aizsardzības spēju, lai aizsargātu visu NATO kritisko infrastruktūru. Ja Krievija pieņemtu šausmīgo lēmumu uzbrukt NATO valstij, viņi būtu arī pieņēmuši šausmīgo lēmumu iznīcināt mūsu transporta infrastruktūru.

Tāpēc es par prioritāti izvirzīšu NATO – visas mūsu kritiskās infrastruktūras aizsardzību.

Zelenska uzvaras plāns ir dzīvotspējīgs, bet Rietumiem jāapņemas palīdzēt

Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska uzvaras plāns. Vai jums šķiet, ka tas ir dzīvotspējīgs un vai tas darbosies?

Tas ir dzīvotspējīgs, tas ir sasniedzams, tas ir iespējams un ir īstenojams, ja mēs izdarīsim savu daļu.

Es biju pārsteigts, jo tas ir visaptverošs plāns, tas nav tikai militārs, tas ir ekonomisks, diplomātisks, un viņš runā par iespējamo dalību aliansē un to, cik svarīgs ir oficiāls uzaicinājums tagad, kas nav līdzvērtīgs tūlītējai dalībai. Domāju, ka tas ir ļoti gudrs veids, kā to formulēt.

Taču tas prasa, lai mēs Rietumos, īpaši ASV un īpaši Vācija, apņemtos palīdzēt Ukrainai patiesi uzvarēt šajā karā.

Mēs to vēl neesam izdarījuši, un es domāju, ka tā ir kļūda, tā ir mūsu nepilnība, tā ir mūsu neveiksme neapņemties palīdzēt Ukrainai patiesi uzvarēt šajā karā, atsist Krieviju līdz 1991. gada robežai un jā, protams, tas iekļauj arī Krimu.

Tātad, ja mēs to izdarām, viņa plāns ir absolūti sasniedzams un tam ir liela jēga. Esmu tikai sarūgtināts, ka mēs to vēl neesam panākuši. Tas, manuprāt, ir tāpēc, ka mums ir pārmērīgas bailes no eskalācijas ar Krieviju.

Papildinot šo jautājumu, vai Jums šķiet, ka Rietumu pasaule patiešām vēlas, lai Ukraina uzvar? Vai tā nav liekulība, neļaujot izmantot raķetes dziļāk Krievijas teritorijā, lai uzbruktu militāriem mērķiem?

Pirmkārt, šī ir briesmīga ASV politika, kas ietekmē arī Lielbritāniju jautājumā par "Storm Shadow" [raķešu izmantošanas] nodrošināšanu. Un tas ļauj Vācijai slēpt savu atteikšanos nodrošināt "Taurus" raķetes – tieši šīs ASV politikas dēļ, kas, manuprāt, ir nepareiza. Tā ir šausmīga politika.

Nav morāla, juridiska vai operatīva iemesla neļaut Ukrainai izmantot mūsu nodrošinātos ieročus pret mērķiem Krievijā.

Tas atgriežas pie tā, ko sacīju iepriekš – tā kā mēs neesam apņēmušies palīdzēt Ukrainai uzvarēt, mēs neesam skaidri to formulējuši kā stratēģisku mērķi, mēs nākam klajā ar sliktu politiku, jo tā nav saistīta ar skaidru nostāju. Tāpēc es nedomāju, ka Rietumi kopumā ir apņēmušies palīdzēt Ukrainai sasniegt uzvaru.

Protams, valstis no Somijas līdz pat Rumānijai – tās nav apmulsušas. Tās zina, kā ir būt Krievijas pakļautībā vai dzīvot blakus Krievijai, tāpēc visas šīs valstis, tajā skaitā Polija, nepārprotami vēlas redzēt, ka Ukraina patiešām uzvar šajā karā.

Kad skatāmies tālāk uz Rietumiem, cilvēki sāk kļūt mazliet pielaidīgāki. Un, protams, ASV un Kanāda to nav izvirzījušas par savu stratēģisko prioritāti, kas, manuprāt, ir milzīga kļūda.  

Krievijas vienīgā iespēja un vienīgā cerība ir, ja no kara izstāsimies mēs

Runājot par situāciju Ukrainas frontes līnijā, ko Jūs vēlētos izcelt? Vai Krievija šobrīd izdara spiedienu uz atsevišķām frontes līnijas daļām un vai mēs varam sagaidīt kādu lūzuma punktu gan militārā, gan morālā ziņā?

Es teiktu, ka ir lietderīgi to, kas notiek ap Pokrovsku Donbasa reģionā, ievietot atbilstošā kontekstā – kur mēs atrodamies karā un kur tā atrodas kartē.

Šis karš ilgst desmit ar pusi gadus, vairāk nekā dekādi. Krievija to sāka ar visām priekšrocībām.

Sabiedrotie, īpaši ASV un Vācija, nekad nav pat apņēmušies palīdzēt Ukrainai sasniegt uzvaru. Mēs nodrošinām aprīkojumu, kas ir trīsdesmit, četrdesmit gadus vecs. Neskatoties uz to, Krievija kontrolē tikai aptuveni vienu ceturtdaļu Ukrainas.

Viņi ir zaudējuši apmēram 600 tūkstošus, kas gājuši bojā un ievainoti. Melnās jūras flote pat nav faktors – viņu flote vairs nav faktors. Krievijas gaisa spēki ar savām milzīgajām priekšrocībām nav spējuši īstenot divus galvenos uzdevumus – nav izdevies sasniegt gaisa spēku pārākumu un nav izdevies ierobežot komunikāciju līnijas, pa kurām no Polijas Ukrainā tiek ievestas kravas. Tā ir neveiksme, milzīga gaisa spēku un flotes neveiksme.

Puse no Krievijas munīcijas nāk no Ziemeļkorejas. Un tagad mēs sākam redzēt, iespējams, arī Ziemeļkorejas karavīrus, jo Kremlis ir tik nobijies no savas tautas, ka nevēlas mobilizēt jaunus vīriešus no Maskavas un Sanktpēterburgas un redzēt bēru procesijas arī šo pilsētu ielās, kā tas notiek visos citos Krievijas Federācijas nomaļos rajonos.

Tātad es teiktu, kad dzirdat "ak Dievs, Vuhledara ir kritusi", kur tā atrodas kartē? Tie ir pieci procenti Ukrainas austrumos. Ziniet, avīzes to sauc par "stratēģisku vietu" – cik muļķīgs apraksts, tā nav stratēģiska. Ukraiņi būtu tie, kas izlems, vai tā ir stratēģiska. Tās nav stratēģiskas, tās ir sabombardētas drupas no pilsētām, kur agrāk bija nozīmīgas kopienas.

Protams, ir slikti, ja jūs tur esat komandieris vai karavīrs, un uz jūsu bunkuru krīt vadāmās aviobumbas. Protams, tas ir šausmīgi, bet no kara viedokļa – es teiktu, ka Ukrainas ģenerālštābs saprot, ka Krievija nevar viņus tur tā vienkārši pieveikt, viņiem nav iespēju iekļūt dziļāk un turpināt virzīties, piemēram, uz Dnipro.

Un es domāju, ka arī Krievija to apzinās, viņi zina, ka nevar izsist Ukrainu no kara un ka viņu vienīgā iespēja un vienīgā cerība ir, ja no kara izstāsimies mēs.

Redzot, ka ASV sniedz ievērojamu palīdzību citiem saviem sabiedrotajiem, piemēram, Izraēlai, un, iespējams, arī Ukraina vēlētos saņemt tādu pašu atbalstu, vai Kijivā varētu būt neapmierinātības sajūta?

Esmu pārliecināts, ka viņi Kijivā ir neapmierināti, gandrīz visi, kurus es zinu un kuriem rūp ukraiņi, ir neapmierināti. Domāju, ka mēs, protams, vēlamies redzēt Izraēlu aizsargātu pret Irānas uzbrukumiem, bet kāda ir atšķirība no politikas viedokļa? Kad amerikāņu gaisa kuģi lido Izraēlas gaisa telpā, un mēs redzam ASV floti, raidot raķetes pret hutiešu raķetēm, lai aizsargātu komerciālo kuģniecību Sarkanajā jūrā un Adenas līcī. Kāpēc mēs to nedarām Eiropā?

Es nerunāju par uzbrukumu Krievijas lidmašīnām, lai gan man pret to nebūtu iebildumu, bet vismaz notriektu raķetes, kas lido uz daudzdzīvokļu namiem.

Un tas, manuprāt, atkal ir jautājums par to, ka administrācijai ir pārmērīgas bailes, ka Krievija varētu pildīt savus draudus izmantot kodolieročus.

Es domāju, ka iespēja, ka Krievija izmantotu kodolieročus, ir gandrīz nulle, jo Krievijai nav izdevīgi izmantot kodolieročus.

Vienīgais ieguvums, kas viņiem ir, ir draudi, ka viņi to varētu izdarīt, viņi redz, kā mēs tāpēc esam atturīgi. Tāpēc es domāju, ka, ja mēs varētu tikt tam pāri, jūs redzētu NATO gaisa spēku iesaisti. Ja mēs tiktu galā ar visiem šiem jautājumiem, mēs būtu pilnīgi citā situācijā.