Sarkanās līnijas starp vārda brīvību un valsts drošību. Kas ir faktu pārbaude Ukrainā kara laikā?

Dezinformācijai var būt dzīvības cena

Dezinformācija ir mūsdienu sērga, un mēs Latvijā to zinām diezgan labi. Bet ko tas nozīmē kara laikā? 

Acīmredzami likmes ir daudz augstākas. Dezinformācija var kaitēt ne tikai jūsu labklājībai, veselībai, emocijām. Ir situācijas, kad dezinformācija apdraud cilvēku dzīvību. Tas var izklausīties dīvaini cilvēkiem, kuri nedzīvo kaut kur netālu no frontes līnijas vai kara apstākļos. Pat man pirms vairākiem gadiem, tas izklausījās dīvaini.

Bet tagad es saprotu, ka

visi nepatiesie paziņojumi, piemēram, par evakuācijas koridoriem, par dažādu organizāciju palīdzību, par apšaudēm, var tieši kaitēt dzīvībai.

Spilgtākais piemērs ir Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākumā, kad Mariupole tika okupēta un informācija par zaļajiem koridoriem evakuācijai no pilsētas mainījās pat ne pa dienām, bet pa stundām. Ir zināmi stāsti par situācijām, kad cilvēki mēģināja pamest pilsētu, taču nokļuva apšaudēs, jo vadījās pēc nepareizas informācijas par evakuācijas iespējām.

Kādus medijus jūs pārbaudāt un ar kāda veida dezinformāciju saskaraties visvairāk?

Ukrainā populārākais ziņu avots cilvēkiem ir sociālās saziņas vietne "Telegram". Tāpēc mēs galvenokārt uzraugām dažādus "Telegram" kanālus - krievu un tā sauktos prokrieviskos, kuri mēģina radīt iespaidu, ka ir ukraiņu, un publicē ziņas par Ukrainu, taču tiek kontrolēti no Krievijas. 

Uzraugām arī Ukrainas tīmekļa vietnes, "Telegram" kanālus, dažreiz "Instagram" lapas, arī "Facebook". Visu informatīvo telpu Ukrainā ietekmē Krievija un tās pārstāvji, tāpēc es teiktu, ka šī ir tāda kompleksa Ukrainas informatīvās telpas uzraudzība.

Dezinformācija galvenokārt ir saistīta ar karu kopumā, bet es nevaru teikt, ka ir viena spilgtākā tēma, jo krievi savās dezinformācijas kampaņās vienmēr izvēlas aktuālākās ikdienas tēmas.

Piemēram, kad Ukrainā bija elektrības padeves pārtraukumi, jo Krievija apšaudīja enerģētikas infrastruktūru,

populārākie Krievijas apgalvojumi bija saistīti ar elektrību. Piemēram, ka Ukraina pārdod elektrību uz ārzemēm. 

Tas var izklausīties tikai kā nepatiess apgalvojums: "Ukraina pārdod elektrību", un tad kāds no valdības saka – nē, mēs nepārdodam. Tomēr, kad cilvēkiem nav elektrības 10, 12 vai pat 20 stundas dienā, viņi sāk ticēt šādiem apgalvojumiem. Ja viņi redz, ka kāds publicē, ka Ukraina pārdod elektrību, kamēr jūs sēžat mājās bez silta ēdiena, bez ūdens un citām ērtībām, jo jūsu dzīvoklī vai mājā viss darbojas ar elektrību, jūs sākat tam ticēt, jo ir dabiski, ka šādos apstākļos cilvēki ir neaizsargātāki pret šo informāciju.

Krievi vienmēr cenšas izmantot pat nelielus nepatiesus apgalvojumus, lai ietekmētu sabiedrisko domu pret valdību, lai liktu cilvēkiem ienīst Ukrainu.

"Šauj laukā daudz mazu dezinformācijas vienību"

Vai Krievija koncentrējas uz lielajām sazvērestības teorijām, vai arī pilina pa pilienam ikdienišķās viltus ziņas, vienkārši gaidot, kad tās kārtīgi sakrāsies un radīs kādu efektu?

Es teiktu, ka Krievija izmanto abas šīs stratēģijas.

Redzam, ka galvenokārt viņi nodarbojas ar to, ka šauj laukā daudz mazu dezinformācijas vienību par visu aktuālo, kas notiek valstī.

Taču, no otras puses, mēs redzam tā saucamos ekspertus vai lielos "Telegram" kanālus, vai medijus, kas publicē "analītiku". Viņi visas šīs daudzās it kā mazās dezinformācijas vienības apvieno un, balstoties uz tām, rada dažādas konspirācijas teorijas un "lielos vēstījumus". 

Krievijas izplatīto apgalvojumu galvenais mērķis ir diskreditēt Ukrainas valdību un likt cilvēkiem domāt, ka viņu dzīve labāka būtu Krievijas okupācijā.

Tātad vieni kanāli publicē dezinformāciju, bet citi mēģina ietekmēt sabiedrisko domu, ne tikai izplatot dažādus apgalvojumus, bet arī publicējot "skaidrojumus" un "analītiku" ar viņu ieskatā "pareiziem" vēstījumiem.

Pret Krievijas dezinformācijas plūsmu cīnīties ir grūti

Krievija dezinformācijas kampaņās visā Eiropā un, protams, arī Ukrainā, ieguldījusi miljonus. Vai jūs fiziski spējat stāties pretī šādam apjomam? Cik daudz Ukrainā vispār ir faktu pārbaudītāju kā jūs? Domājams, ka "VoxCheck" nav vienīgā šāda veida organizācija.

Godīgi sakot, pat lielam skaitam faktu pārbaudītāju no Eiropas un Ukrainas un dažādiem NVO ir grūti cīnīties pret Krievijas propagandu.

Labākais piemērs, lai šo saprastu, ir sazvērestības teorijas un tas pats savā ziņā attiecināms arī uz krievu naratīviem. 

Kad dzirdi par kādu konspirācijas teoriju, tur parasti ir daudz detaļu, dažādas dīvainas saistības, interesanta informācija. Tas viss var būt nepatiess, taču tas viss tev tiek iedots. 

Bet, kad mēģini atspēkot šo konspirācijas teoriju, piedāvājot tikai sausus faktus, bez aizraujošām detaļām, ir ļoti grūti cilvēkus pārliecināt ieklausīties patiesā informācijā, jo tā varbūt nav tik interesanta, tur nav tik daudz dīvainu detaļu.

Tas pats ir ar Krievijas izplatītu dezinformāciju, jo dezinformācija uzbrūk visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām un izvēlas visjutīgākās tēmas, kur patiesība var nebūt tik acīmredzama un tā neizplatās tik ātri. Mēs zinām, ka negatīva informācija izplatās daudz ātrāk. 

Ņemot vērā naudas apjomu, ko Krievijas šajā iegulda, un milzīgo dezinformācijas ekosistēmu, pret to cīnīties tiešām ir ļoti grūti.

Ukrainā ir vairākas lielas faktu pārbaudes organizācijas, piemēram, "Stop Fake" un "Gwara Media", kuras līdz ar mums ir Starptautiskā faktu pārbaudes tīkla (IFCN) dalībnieces. Tāpat, daudzos reģionālajos medijos ir izveidotas atsevišķas faktu pārbaudes nodaļas. 

Mums ir arī divi valdības izveidoti centri - Dezinformācijas apkarošanas centrs, kas strādā Drošības padomes pakļautībā, un Stratēģiskās komunikācijas centrs, kas strādā Kultūras un informācijas politikas ministrijas pakļautībā. Arī šie centri daļu no sava laika velta Krievijas propagandas atspēkošanai, un viņiem ir sava auditorija. 

Diemžēl dezinformācija izplatās daudz ātrāk, un, pat dubultojot mūsu centienus, mēs nespēsim radīt tik daudz patiesa satura, tik daudz atmaskojumu, kā Krievija rada dezinformācijas vēstījumus.

Kāda ir "VoxCheck" stratēģija, apzinoties, ka nespēsiet atspēkot katru šādu dezinformācijas vēstījumu? Un kā jūs izplatāt faktu pārbaudes rezultātus?

Mums ir divas stratēģijas - īstermiņa un ilgtermiņa. Īstermiņā vienkārši mūsu ikdienas darbs nozīmē, ka mēs atspēkojam nepatiesus apgalvojumus, kad tos ieraugām. Pārbaudīto informāciju izplatām savos sociālo mediju kontos, dažādos Ukrainas medijos, veidojam video, strādājam ar Ukrainas sabiedriskajiem medijiem, tā atrodot ceļu pie dažādām auditorijām.  

Ilgtermiņa stratēģija ir vairāk vērsta uz apsteidzošu rīcību, attīstot Ukrainas auditorijas kritisko domāšanu un medijpratību.

Kā jūs to darāt?

Mēs sadarbojamies ar dažādiem partneriem. Bez tā, ka publicējam izglītojoša satura informāciju mūsu sociālajos medijos, esam sākuši strādāt ar dažādiem reģionālajiem plašsaziņas līdzekļiem. Sadarbībā ar "Google News Initiative", reģionālo mediju pārstāvjiem organizējām konferences, kā arī apmācības par faktu pārbaudi. 

Esam izveidojuši tīklu, kurā ietilpst mediji no visiem Ukrainas reģioniem. Apzināmies, ka šie reģionālie mediji varētu sasniegt auditoriju, kas nelasa mūsu sociālos medijus vai lielos nacionālos medijus. Tie ir cilvēki, kurus interesē parastā ikdienas dzīve, viņu kopiena, laikapstākļi un notikumi viņu tuvumā. 

Ja šie vietējie mediji publicēs vairāk skaidrojumu par krievu viltus ziņām, skaidros tos, pamācīs, kā atpazīt šīs viltus ziņas, un izskaidros, kā darbojas dezinformācija, Ukrainas iedzīvotāji kopumā kļūs spēcīgāki pret dezinformāciju. 

Tāpēc mūsu uzdevums ir apmācīt cilvēkus, kas tālāk varētu mācīt citus. Apmācīt reģionālos medijus, lai viņi varētu strādāt ar savu auditoriju, paši neizplatītu viltus ziņas, bet mācītu saviem lasītājiem, kā atrast uzticamus avotus.

"Bieži vien Krievijas dezinformācija nav tik biedējoša kā vietējais stulbums vai kļūdas"

Pirms dažām nedēļām jūs Kijevā ar "Google News Initiative" atbalstu tieši organizējāt konferenci par faktu pārbaudi reģionos. Ar ko problēmas reģionos atšķiras no problēmām, kas pastāv nacionālajā līmenī, kad runājam par faktu pārbaudi un dezinformāciju?

Reģionālo plašsaziņas līdzekļu lielākais izaicinājums tagad ir finansējums. Reģionos, dažādās pilsētās un mazpilsētās un pat šo reģionu ciematos vai kopienās ir daudz vietējo plašsaziņas līdzekļu. 

Soli pa solim tie ievieš šo izglītojošo faktu pārbaudes saturu, taču lielākā daļa no šiem mazajiem medijiem ir atkarīgi no reklāmām, un tās var nebūt vislabākās kvalitātes.

Piemēram, tajās varbūt ir tā saucamie klikšķu ēsmas ("clickbait") virsraksti un saites uz dažādām vietnēm. Tātad šeit ir problēma, jo lasītāji īpaši nenovērtē tos augstos standartus un medijpratību, par ko mēs cīnāmies. Viņus vairāk interesē informācija par kādiem vietējiem negadījumiem.

Tādēļ lokālajiem medijiem ir ļoti grūti piesaistīt finansējumu, jo to ir daudz vairāk, nekā pieejamās dotācijas un granti. 

Viņiem nereti ir arī grūti padarīt šo saturu interesantu auditorijai, jo nacionālie mediji var izmantot dažus lielus nacionālus gadījumus, lai kaut ko izskaidrotu. Tie aptver gandrīz visu, kas valstī notiek. Bet reģionālie mediji tomēr parasti koncentrējas uz saviem vietējiem notikumiem, un viņiem ir jāsaglabā vietējais konteksts, jo vieglāk mācīt cilvēkus un kaut ko viņiem izskaidrot, ja viņiem šī tēma ir tuva un saprotama.

Piemēram, ja jūs sniedzat informāciju par nacionāla mēroga ziņu, kas nav īpaši interesanta vietējai auditorijai, un vietējā auditorija to vienkārši palaiž garām, cilvēki nesapratīs, ko jūs no viņiem vēlaties.

Bet, ja jūs sniedzat piemēru no savas kopienas dzīves šajā mazpilsētā un ar šī piemēra palīdzību izskaidrojat, kā darbojas dezinformācija, kā kopienā izplatīti nepatiesi apgalvojumi, tad cilvēki to uztver un mācās.

Jūsu tīmekļa vietnē atskatā par konferenci reģionālajiem medijiem bija viens citāts. Sabiedriskā medija Harkivas nodaļas "Suspilne Kharkiv" producente Oleksandra Novosela sacīja, ka "bieži vien Krievijas dezinformācija nav tik biedējoša kā vietējais stulbums vai kļūdas". Vai varat paskaidrot ko, jūsuprāt, viņa ar to domāja?

Ne katrs dezinformācijas gadījums nāk no Krievijas. Dažreiz, mēģinot iegūt vairāk skatījumu, iegūt lielāku auditoriju, ukraiņu "Telegram" kanāli nedarbojas kā mediji, kas rūpētos par savu reputāciju. Viņi izplata informāciju, to nepārbaudot.

Un šādas vietējās kļūdas ir grūtāk novērst, jo, ja dīvainas ziņas nāk no Krievijas "Telegram" kanāliem, tad ir vieglāk cilvēkiem izskaidrot, ka tās ir viltus ziņas, daļa no dezinformācijas kampaņas, un Krievija izmanto šādu taktiku.

Bet, ja tas nāk no vietējiem medijiem, šis skaidrošanas darbs jau ir daudz grūtāks, jo kopumā jau mēs sakām, ka vajadzētu uzticēties Ukrainas, nevis Krievijas medijiem.

Un, kad Ukrainas mediji vai kanāli izplata kādus viltojumus, vietējai auditorijai to ir mazliet grūtāk saskatīt.

"Sarkanās līnijas starp vārda brīvību un valsts drošību"

Ir cilvēki, kuri runā par to, ka uz medijiem Ukrainā tiek izdarīts spiediens, tai skaitā no prezidenta biroja. Kad pārbaudāt faktus, vai uzmanību pievēršat arī lielajiem, nacionālajiem medijiem? Un vai varat to brīvi darīt, nesatraucoties par kādām negatīvām sekām?

Mums nekad nav bijušas šādas situācijas,

varam brīvi pārbaudīt faktus jebkurā medijā. Bet domāju, mēs saprotam tā sauktās sarkanās līnijas starp vārda brīvību un valsts drošību.

Daudzi ārvalstu eksperti un organizācijas ir teikuši, ka pat Krievijas kanālu slēgšana pārkāpj vārda brīvību. Iespējams, tā to varētu uztvert miera laikos, bet apstākļos kad pret tevi tiešā veidā vērsts Krievijas apdraudējums ar armiju un raķetēm, jautājums par to, vai ļaut cilvēkiem skatītes Krievijas ziņas, kļūst par nacionālās drošības jautājumu.  

Līdzīgi ir ar faktu pārbaudi. Ir gadījumi, kad saprotam, ka faktu pārbaude Ukrainas auditorijai nodarīs vairāk ļaunuma, nekā sniegtu noderīgu ieskatu notiekošajā. 

Kad mēs runājam par tādām jutīgām tēmām kā apšaudes vai miera plāni, mēs nevaram visu komentēt.

Mums jāsaprot, ka Ukrainas valdības kritizēšana burtiski par katru tās soli novedīs pie mūsu sakāves,

jo mums joprojām ir jābūt vienotiem ar mūsu valdību, visiem iedzīvotājiem ir jābūt vienotiem, jo mums ir viens liels apdraudējums - Krievija.

Runājot par dažādām korupcijas lietām, par dažādiem skandāliem valsts iestādēs, ja ir nepieciešamība pēc faktu pārbaudes, mēs varam to darīt. Taču realitātē lielākoties šie apgalvojumi nav pārbaudāmi, jo tie ir tikai skandāli vai kādas baumas no politiskās dzīves. Bet, ja mums tiešām ir ko pārbaudīt, to varam izdarīt. Un mums ar valsts iestādēm par to nekad nav bijuši kādi konflikti, ne publiski, ne privāti. 

Tomēr mums ir jākontrolē savas sarkanās līnijas, jo, piemēram, dažreiz komentēšana par apšaudēm var ietekmēt to, kā tiek uztverti šo apšaužu rezultāti. Un varam nodarīt ļaunumu, izplatot šo informāciju. 

Ja mēs vairāk komentētu Ukrainas varas iestāžu rīcību, mēs varam arī kļūdīties, tāpēc dažreiz izvairāmies no kritiskiem komentāriem, jo, pirmkārt, tā nav daļa no faktu pārbaudes, un, otrkārt, mēs nezinām visu kontekstu. Labāk izvairīties no komentēšanas, ja neesi 100% pārliecināts par to, ko teiksi. 

"Pašcenzūra vārda labā izpratnē"

Jūsu kolēģis Maksims Skubenko, "Vox Ukraine" izpilddirektors un bruņoto spēku jaunākais seržants ir teicis: "Faktu pārbaude ir nedaudz līdzīga filozofijai, jo nav skaidru atbilžu. Tu vari pārbaudīt skaitļus un atrast sākotnējo apgalvojumu — pārbaudīt, vai teiktais nav sagrozīts. Bet, padomājot plašāk, - kā tu vari pārbaudīt apgalvojumu par "totālu korupciju" Ukrainā? Vai jūs varat kritizēt valdību kara laikā? Un ja jā, kur ir robeža, kas kara laikā parādītu, kur šīs valsts intereses beidzas? Dažreiz faktu pārbaude nozīmē uzdot sev jautājumus, uz kuriem labprātāk neatbildētu. Es apzinos, ka uz dažiem jautājumiem neatradīšu atbildes, bet turpinu tos uzdot, jo no tā ir atkarīga mūsu uzvara un nākotne šajā valstī."

Principā, tas, par ko pati runājāt iepriekš. Vai nebaida, ka jūsu teikto var uztvert kā sava veida pašcenzūru?

Es domāju, ka tā ir pašcenzūra, bet teiksim tā – labā šī vārda izpratnē. Mums ir jāizlemj, kurā karojošā puse mēs esam. Mums ir jādzīvo šajā valstī pēc kara beigām.

Tātad mums ir jāsaprot, ka dažu paziņojumu pārbaude nav vietā, dažos gadījumos valdības kritizēšana nav piemērota. Ir gadījumi, kad valdības kritizēšana ir nepieciešama, piemēram, kad sabiedrībā izraisījušās ļoti karstas debates par kādu jautājumu un jūs nevarat ignorēt šo lietu. Bet dažreiz ir gadījumi, kad nav pareizi publicēt šo informāciju, komentēt to, padarīt to publiskāku plašākai auditorijai, jo tas var radīt lielāku kaitējumu.

Mums ir jājautā sev, kādas sekas būs katra mūsu raksta publicēšanai. Vai tas Ukrainas auditorijai dos lielāku labumu vai kaitējumu?

Jo, ja mēs nenodarbosimies ar pašcenzūru, varam pārkāpt robežas, kas novestu pie tā, ka vēlāk atkal apvienot ukraiņu sabiedrību un saglabāt uzticību Ukrainas valstij būtu jau daudz grūtāk.

Stāsts no manas pieredzes - burtiski pirms dažām dienām, es ietvītoju par ukraiņu pētnieciskās žurnālistu komandas "NGL media" izmeklēšanu, kurā tika atklāta armijai paredzētās pārtikas briesmīgā kvalitāte. Un viens no maniem sekotājiem man uzreiz atbildēja ar jautājumu, vai šāda veida informācijas izplatīšana, kas met ēnu pār daļu no Ukrainas armijas vai valdības, nav pielīdzināma Kremļa propagandai. Un tas ir ļoti labs jautājums, – cik daudz jūs varat runāt par negatīvo un cik daudz jums ir pienākums par to runāt, lai lietas mainītos un valsts kļūtu labāka?

Šādas diskusijas ir arī Latvijā. Laiku pa laikam ir stāsti, par kuriem, manuprāt, ir svarīgi runāt, lai sistēma kļūtu labāka un lai Ukraina no kara iznāktu labāka valsts, labāka sabiedrība. Šīs diskusijas, es pieņemu, Ukrainā ir simtreiz karstāka tēma un tas, kā runāt par šiem problemātiskajiem valsts pārvaldes aspektiem kara laikā, ir vēl daudz grūtāk, vai ne?

Jā, tas ir ļoti smags temats, bet šādos gadījumos mums ir jāsaprot, ka Ukrainas bruņoto spēku pārtikai, apģērbam, piemēram, ziemas formas tērpam, visām lietām, ko viņi saņem, visiem viņu krājumiem jābūt visaugstākās kvalitātes, jo, ja viņiem nav pietiekami daudz krājumu, ja viņiem ir slikta pārtika, ja viņiem nav piemērota apģērba ziemai,  tas ir jautājums par viņu izdzīvošanu. Un jautājums par viņu izdzīvošanu ir jautājums par visas Ukrainas izdzīvošanu.

Tātad šeit mēs saprotam, ka katra karavīra dzīvībai ir visaugstākā cena. Tā ir mūsu galvenā prioritāte. Šādu gadījumu atklāšana radīs pozitīvas sekas, jo, ja mēs runāsim par sliktu pārtiku, tā kļūs labāka, jo pēc šī skandāla pārtikas kvalitātes pārbaude kļūs labāka.  

Vienlaikus es teiktu, ka pastāv komunikācijas problēma jeb komunikācijas dilemma.

Varbūt arī jūs esat dzirdējuši par skandālu ap vienu ukraiņu ģimeni, kas bruņotajiem spēkiem piegādāja formastērpus. Pirms vairākiem mēnešiem tas bija liels korupcijas skandāls par uzņēmējiem - tēvu un dēlu – un formastērpu iepirkumu cenām.  Šeit galvenais uzsvars komunikācijā bija uz to, ka šādus lēmumus pieņem augsta ranga amatpersonas kaut kur Kijivā vai mierīgajos valsts rietumos, tālu no frontes līnijām un karavīriem, kas mūs aizsargā.

Jā, šāds korupcijas skandāls mazliet kaitē Ukrainas valdības uzticamībai, tomēr galvenais uzsvars tiek likts uz to, ka karavīri frontes priekšējās līnijās ne pie kā nav vainīgi, atšķirībā no tiem, kuri sēž augstos amatos kaut kur aizmugurē un cenšas nopelnīt vairāk naudas.

Tāpēc, lūdzu, nepārtrauciet atbalstīt ar saviem ziedojumiem, sūtot palīdzību tieši cilvēkiem dažādos karstajos punktos. Viņiem ir dažādas vajadzības, kuras palīdz nosegt brīvprātīgie, kādi lielāki fondi un brīvprātīgie ziedojumi no parastajiem cilvēkiem.

Tātad šeit ir tas komunikācijas stratēģijas tiešais dalījums: Ukrainas armijas karavīri aizsargā jūs, kamēr dažas amatpersonas augstākos amatos ir korumpētas. Mums šie cilvēki ir jāatklāj un jānomaina pret profesionālākiem cilvēkiem ar labu reputāciju, kuri nevis zagtu naudu no valsts, bet strādātu Ukrainas armijas interesēs.

Jā - šie skandāli nodara lielu kaitējumu, bet tajā pašā laikā, tie palīdz panākt lielu progresu, paātrina izmaiņas.

Dažas no šīm izmaiņām ir sāpīgas, taču rezultāts tiek sasniegts ātrāks un tas ir labāks.

Un, ja mēs par to runājam publiski, mums ir iespēja ātrāk uzlabot viņu apstākļus.

Uzticami avoti par notikumiem Ukrainā un Latvijas vārds viltus ziņās

Kad gribam uzzināt par to, kas tiešām notiek Ukrainā, kādi būtu jūsu ieteikumi, lai mēs, patērējot ziņas no Ukrainas, nekļūtu par dezinformācijas upuriem?

Krievijas ziņu avotus nevajadzētu patērēt vispār. Pirmais un galvenais noteikums ir - lasīt uzticamus avotus. Piemēram, mums ir "The Kyiv Independent" - Ukrainas medijs, kas galvenokārt strādā ārvalstu auditorijai un publicē saturu angļu valodā. Galvenos viedokļus var atrast tur. Viņiem ir arī savi konti sociālajos medijos.

Tāpat varat sekot uzticamiem Eiropas avotiem. 90 % gadījumu vēstis par notikumiem Ukrainā tur būs patiesas un bez manipulācijām. Tāpat pastāv tā saucamais Ukrainas mediju "baltais saraksts",  kas tiek veidots katru gadu. Un, ja jūsu auditorija saprot kaut ko ukraiņu valodā, tad noteikti varu ieteikt sekot Ukrainas lielajiem medijiem, kuri ir šajā sarakstā. Ieteiktu lasīt 2-3 dažādus medijus, salīdzināt un izdarīt pašiem savus secinājumus. 

Tagad lasīšana ukraiņu valodā vairs nav problēma, pateicoties "Google" tulkotājam un citiem šāda veida rīkiem.  

Daži no tiem piedāvā arī angļu valodas versijas, taču tur informācija netiek atjaunota tik regulāri. Tā kā mans ieteikums būtu vispirms koncentrēties uz "The Kyiv Independent", kā arī Radio Brīvība Ukrainas nodaļu. Viņu jaunumus publicē regulāri un labi aptver visu notiekošo Ukrainā. 

Vai, pārbaudot dažādu dezinformāciju, esat saskārušies ar Latvijas vārda parādīšanos kādās viltus ziņās? 

Es neatceros nevienu tādu spilgtu gadījumu, kas, manuprāt, ir pozitīvi. Kopumā mēs zinām, ka Latvija un jūsu kaimiņvalstis mūs ļoti atbalsta.

Un mēs saprotam, ka pat tad, ja kaut kas nāktu no Latvijas, tad šis avots visdrīzāk būtu kāds dīvains medijs vai žurnālists, kas strādā arī ar Krieviju. Bet tas nekad netiks pieņemts kā oficiāla nostāja vai latviešu tautas nostāja, jo mēs apzināmies, cik lielu atbalstu jūs mums sniedzat.

Mēs saprotam, ka Baltijas valstis nav lielas valstis, salīdzinot ar dažādām Eiropas valstīm, bet, kā mēs redzam, jūs darāt visu iespējamo, lai mūs atbalstītu. Un tas mums ir ļoti vērtīgi, jo trešajā pilna mēroga iebrukuma gadā ne visi runā par Ukrainu, un tas ir acīmredzami. Bet mēs saprotam, ka atbalsts joprojām ir liels. Tas dod mums arī vairāk spēka cīnīties dažādās jomās, saprotot, ka kāds mūs atbalsta, ka neesam vieni visā pasaulē.

Jūs minējāt, ka šis ir trešais kara gads… Protams, vispārinājumi nekad nav 100% pareizi, bet tomēr, vai Ukrainas sabiedrība šajā laikā ir kļuvusi gudrāka, atpazīstot viltus informāciju?

Es teiktu, ka kopumā jā. Jo no pilna mēroga iebrukuma sākuma gandrīz visos medijos, katrā kanālā un pat cilvēku sarunās ielās visu laiku varēja dzirdēt pieminam viltus ziņas. Šie viltojumi, faktu pārbaude, cīņa pret dezinformāciju kļuva par ļoti apspriestām tēmām.  

Un es redzu reālu cilvēku komentārus, kad viņi apspriež kādas ziņas, viņi jautā - vai tas nav krievu viltojums? Tātad viņi apzinās, ka mūsu informatīvā telpa ir piepildīta ar Krievijas dezinformāciju, viņi saprot, ka Krievija cenšas ietekmēt. Bet mums vēl ir daudz darāmā, jo Krievijas manipulācijas un taktika mainās. Viņi arī pielāgojas situācijai un saprot, ka dažus tā sauktos lētos viltojumus, piemēram, slikti izgatavotus dziļviltojumus ar Ukrainas politiķiem, mūsu sabiedrība jau viegli atpazīst.

Tāpēc viņi cenšas radīt arvien sarežģītākus viltojumus, izmanto sarežģītākas tēmas, sarežģītus gadījumus, jo parastajiem cilvēkiem ir grūtāk tos atpazīt.

Mums ir šī pakāpeniskā izaugsme, soli pa solim. Kad Krievija viltojumus padara sarežģītākus, ukraiņu auditorija arī aug – kļūst zinošāka un saprot arvien vairāk propagandas taktiku un paziņojumus. Tad Krievija sarežģī vēl vairāk, bet mēs atkal cenšamies iemācīt mūsu auditorijai, kas ir jauns, kādi rīki tika izmantoti, kāpēc tie ir viltojumi, jo tas vairs nav tik acīmredzams. Tāpēc mums ir kā šahā – vispirms paiet viens, tad otrs. Diemžēl dezinformācija kļūst arvien sarežģītāka, jo krievi ļoti precīzi seko līdzi tam, kas notiek Ukrainā, un izvēlas visjutīgākās tēmas.