ĪSUMĀ:
- Krievijas un Baltkrievijas diktatoriem izdevies apspiest opozīciju; tās līderi ir nogalināti vai devušies trimdā.
- Opozīcijai no ārzemēm ir ierobežotas iespējas ietekmēt Krievijā un Baltkrievijā notiekošos procesus.
- Pēc vērienīgiem protestu viļņiem pretošanās kustība ir apsīkusi, sabiedrība ir iebiedēta.
- Lukašenko nebaidās no trimdā mītošās opozīcijas līderiem.
- Krievijas opozīcija pēc Navaļnija nāves ir novājināta, tai trūkst vienotības.
- Portugāles un Spānijas piemēri rāda, ka pārmaiņas iespējamas pēc diktatoru nāves.
Krievijas un Baltkrievijas opozīcija ārzemēs atkārto 20. gadsimta sākuma "baltās emigrācijas" likteni. Emigranti varēs piedalīties Krievijas un Baltkrievijas pārmaiņu procesā tikai pēc režīma sabrukuma.
Diktatoriem izdevies pārciest satricinājumus
Šodien, divus ar pusi gadus pēc Krievijas pilna apmēra uzbrukuma Ukrainai un četrus gadus pēc masu protestiem Baltkrievijā, cerības uz pārmaiņām Putina un Lukašenko režīmu darbībā kļūst aizvien mazāk iespējamas.
Abi šie notikumi izraisīja lielus politiskās emigrācijas viļņus – vispirms no Baltkrievijas, pēc tam no Krievijas. Politiskās opozīcijas pārstāvji bēga no režīmiem, pamatoti baidoties no represijām un reāliem cietumsodiem par savu pret valdību vērsto nostāju.
Gan Baltkrievijas, gan Krievijas gadījumā opozīcijas balsis bija daudz skaļākas pirmajos gados pēc izsūtījuma. Tomēr šodien rodas jautājums – kādas ir trimdā esošo politisko spēku cīņas perspektīvas?
Bez šaubām, abi autoritārie režīmi ir veiksmīgi pārdzīvojuši nemieru periodus. Izraidot no valsts aktīvāko un skaļāko opozīcijas daļu, bet vēl vienu daļu ieslogot cietumos, abi režīmi ir kļuvuši vēl spēcīgāki un stabilāki.
Baltkrievijā to apliecināja 2024. gada parlamenta vēlēšanas, kas noritēja bez jebkādiem satricinājumiem un nepatīkamiem pārsteigumiem jau ilgus gadus valdošajam Lukašenko. Tāpat pašlaik nekas neliecina, ka nākamā gada jūnijā gaidāmā Lukašenko "pārvēlēšana" varētu izraisīt līdzīgus protestus kā 2020. gadā.
Opozīcijas balss nav pieprasīta
Arī Vladimira Putina atkārtotā pārvēlēšana 2024. gadā Krievijā noritēja tikpat mierīgi. Lai gan rezultātu matemātiskā analīze liecināja par augstāko krāpšanas līmeni valsts vēsturē, vispārējais noskaņojums valstī un protestu trūkums atklāja skumju ainu – opozīcijas balss, ja tā arī tiek sadzirdēta, nav pieprasīta.
Bolotnajas laukuma protesti 2011.–2013. gadā tiek uzskatīti par Krievijas protestu kulmināciju. Maksimālais mītiņa dalībnieku skaits 2011. gada decembrī sasniedza 150 000 cilvēku – iespaidīgs skaitlis. Tomēr šajā mītiņā piedalījās tikai neliels skaits Maskavas un Maskavas apgabala iedzīvotāju, kur saskaņā ar oficiālajiem datiem dzīvo vairāk nekā 20 miljoni cilvēku.
Turpmāk opozīcijas līderi ar grūtībām panāca, ka daži tūkstoši ar režīmu neapmierināto izgāja ielās. Pat Putina lēmums uzbrukt Ukrainai neizraisīja ievērojamu iedzīvotāju aktivitāti. Pretkara demonstrācijas, galvenokārt reģionos, bija īslaicīgas, un to skaits bija neliels.
Uz šī fona Baltkrievijas 2020. gada protesti izskatījās daudz nopietnāki, visās republikas lielākajās pilsētās cilvēki izgāja ielās – līdz pat miljonam valstī, kur pilsētu iedzīvotāju kopējais skaits, pēc oficiāliem datiem, ir nedaudz vairāk par 7 miljoniem.
Par ko cīnās Baltkrievijas opozīcija?
Baltkrievijas opozīcijai un tās līderei Svjatlanai Cihanouskai joprojām ir spēcīgāks vēlētāju mandāts. Lai gan pirms četriem gadiem notikušajās vēlēšanās, kurās reālās opozīcijas pārstāvji varēja piedalīties, viņas uzvaru pār Lukašenko nav iespējams ne apstiprināt, ne noliegt, gūtais atbalsts ļauj viņai runāt daudzu Baltkrievijas pilsoņu vārdā. Turklāt šādu demokrātisko spēku līderes statusu atzīst arī Rietumu pasaule, un tas nav mazsvarīgi.
Tomēr tuvojas 2025. gads, un rodas jautājums par mandāta atkārtotu apstiprināšanu. Nav šaubu, ka Lukašenko nepieļaus 2020. gada atkārtošanos. Tas nozīmē, ka radīsies jautājums, ko pārstāv Baltkrievijas opozīcija, būdama trimdā?
Kamēr pēcvēlēšanu protesti bija spēcīgi, opozīcija iestājās pret Lukašenko režīmu un aicināja rietumvalstis noteikt sankcijas pret Lukašenko un viņu atbalstošām amatpersonām. Šīs balsis tika sadzirdētas, taču laika gaitā aktualitāti guva cits jautājums – Baltkrievijas iesaistīšanās karā pret Ukrainu Krievijas pusē.
Sankciju jautājums ir atkal kļuvis aktuāls, un tikai divarpus gadus pēc pilna apjoma kara sākuma mēs varam runāt, ka sankcijas pret Baltkrieviju reāli sāk pielīdzināties sankcijām pret Krieviju.
Jāsaka gan, ka pēdējā gada laikā baltkrievu opozīcijas dienaskārtība arvien vairāk pievēršas piespiedu bēgļu interešu aizstāvībai, tostarp jautājumiem par uzturēšanās atļauju piešķiršanu un pagarināšanu ES valstīs.
Aktuāls ir kļuvis jautājums par "jauno Baltkrievijas pasu" atzīšanu, jo veco pasu atjaunošanai tiek prasīta atgriešanās Baltkrievijā, kas gandrīz pilnīgi droši garantētu arī represijas no Lukašenko režīma puses.
Baltkrievu opozīcijai trūkst vienotības
Daudziem nepamanītas palika šī gada maijā notikušās trimdas Koordinācijas padomes vēlēšanas. Koordinācijas padome savulaik tika veidota kā baltkrievu demokrātiskos spēkus un pilsonisko sabiedrību pārstāvošs orgāns.
Lai arī Baltkrievijā Koordinācijas padome ir pasludināta par ekstrēmistu organizāciju, tā atkāroti uzsver, ka mērķis nav sagrābt varu Baltkrievijā nekonstitucionālā ceļā. Šogad notikušās tiešsaistes vēlēšanas drīzāk liecina par vilšanos, nevis par būtisku soli demokrātiskās attīstības virzienā.
Lai arī pēc 2020. gada trimdā devās ap 350 000 baltkrievu, balsojumā piedalījās tikai 6723 cilvēki.
Šādi rezultāti visai pamatoti liek par Baltkrieviju rakstošajiem medijiem ar smīnu apgalvot, ka par balsojumu daudz lielāka interese bija nevis opozīcijas atbalstītājiem, bet gan Baltkrievijas drošības dienestiem.
Jebkurā gadījumā, arī šajā pieticīgajā balsojumā trešo daļu balsu saņēma bijušā kultūras ministra un diplomāta Pāvela Latuško komanda un kustība "Par brīvību". Jau kopš baltkrievu trimdas opozīcijas pirmsākumiem valda viedoklis, ka tieši Latuško ambīcijas un personiskā cīņa par līderību ar Svjatlanu Cihanousku ir viens no kavējošajiem faktoriem apvienotākas opozīcijas izveidošanai un darbības koordinēšanai. Vai tā būs arī turpmāk, ir grūti prognozēt.
Kā liecina cilvēktiesību aizsardzības organizācijas "Viasna" aprēķini, pašā Baltkrievijā joprojām ir ap 1400 politieslodzīto. Jūlija sākumā brīvībā iznāca 10 no viņiem, tostarp ar vēzi slimais bijušais prezidenta amata kandidāts Rihors Kastusjovs.
Taču šāds cēlsirdības žests no Lukašenko puses drīzāk uzskatāms par diktatora spalvu spodrināšanu vēsturisku svinību laikā, nevis par nopietnām izmaiņām režīma attieksmē pret opozīciju.
Vai Krievijas opozīcijai bez Navaļnija ir nākotne?
Atšķirībā no Baltkrievijas var teikt, ka Krievijas opozīcijai pilnīgi trūkst vēlēšanu mandāta: vairāk nekā divdesmit Putina valdīšanas gados nevienam reālam konkurentam nekad nav bijis atļauts sacensties ar viņu tautas vēlēšanās. Aleksejs Navaļnijs, pēdējais spēcīgākais Putina pretinieks, 2024. gadā februārī tika novests līdz nāvei cietumā.
Mūsdienās Krievijas politisko opozīciju trimdā var iedalīt divās grupās.
Viena ir Korupcijas apkarošanas fonds – Alekseja Navaļnija komanda ir plaši pazīstama. Viņu spilgtās akcijas, piemēram, "Pusdienlaiks pret Putinu" un filmas par korupciju Putina režīmā, vienmēr piesaista lielu uzmanību.
Tomēr, raugoties no malas, šī grupa bieži vien tiek apsūdzēta par mesiānismu un nevēlēšanos sadarboties ar citām opozīcijas frakcijām. Viņu uzbrukumi "nepareizajiem" Krievijas opozīcijas locekļiem noteikti neveicina kopējās opozīcijas vienotību.
Nesens piemērs ir Navaļnija komandas veidotais seriāls "Nodevēji", kurā daži pašreizējie Putina režīma pretinieki, piemēram, Mihails Hodorkovskis, tiek pasludināti par vainīgiem Vladimira Putina nākšanā pie varas. Seriāls izraisīja pretrunīgas reakcijas, tika uztverts pretrunīgi, un Korupcijas apkarošanas fonds tika apsūdzēts Krievijas opozīcijas šķelšanā. Tomēr Navaļnija komanda šo seriālu ir nodēvējusi par viņa pēcnāves politisko manifestu.
Aleksejs Navaļnijs bija spilgta mediju personība un protesta kustības simbols. Viņš mācēja piesaistīt pietiekami lielas sabiedrības daļas (gan Krievijā, gan ārpus tās robežām) uzmanību un, tā vien liekas, spēja radīt pamatotu satraukumu Kremlī.
Tagad, kad šis redzamākais līderis no ceļa ir aizvākts, lielākais jautājums ir, vai Navaļnija komanda spēs efektīvi turpināt cīņu bez sava līdera? Un vai Alekseja nāve nav izraisījusi apātiju un bezcerības sajūtu viņa atbalstītāju vidū Krievijā?
Opozīcijas līderi baidās par savu drošību
Otrā grupa ir tā dēvētā "lielā opozīcija." Tā ir plaša, bet sadrumstalota Krievijas pilsoņu grupa, kas ir režīma pretinieki un kas dažādos gados ir devušies uz ārzemēm. Šajā grupā ietilpst nesistemātiskie liberāļi, nacionāldemokrāti, sociāldemokrāti un visdažādākās politiskās partijas un apvienības.
Tajā ietilpst tādi Rietumos labi pazīstami cilvēki kā bijušais pasaules čempions šahā Garijs Kasparovs, uzņēmējs Mihails Hodorkovskis, ekonomists Sergejs Gurijevs, restorānu īpašnieks Jevgeņijs Čičvarkins.
Šis saraksts ir ļoti garš, bet šīs opozīcijas grupas problēma ir atzīta līdera trūkums, kā arī grupa nav spējusi izveidot platformu, kas to vienotu. Tomēr mēģinājumi izveidot vienojošu platformu tiek veikti. 2022. gada maijā tika nodibināta Krievijas Rīcības komiteja, kā arī tiek rīkotas uz Brīvas Krievijas foruma bāzes pret karu vērstas konferences. Piemēram, 2023. gada oktobrī Tallinā piektās pretkara konferences dalībnieki paziņoja, ka atbalsta jebkādas – arī spēka – metodes cīņā pret Vladimira Putina režīmu.
Iepriekš, 2023. gada jūnija beigās, Mihails Hodorkovskis izplatīja aicinājumu atbalstīt Jevgeņija Prigožina sacelšanos, skaidrojot, ka tāda sacelšanās ir nepieciešama, lai vājinātu un sagrautu Putina režīmu.
Šīs opozīcijas grupas biedri oficiāli atbalsta Krievijas pilsoņu bruņoto cīņu Ukrainas pusē – trīs Krievijas bataljonus Ukrainas Bruņoto spēku sastāvā, konkrētāk, "Krievijas brīvprātīgo korpusu", "Krievijas Brīvības leģionu" un "Sibīrijas bataljonu". Tās ir Krievijas pilsoņu brīvprātīgo militārās vienības, kuras veic sabotāžas operācijas Krievijas teritorijā, kā arī ir izvirzījušas mērķi gāzt Putina režīmu.
Varētu pieļaut, ka kara radītais satraukums un neskaidrība par nākotni būtu pietiekami labs pamatojums aktivizēties opozīcijas spēkiem, mēģinot uzrunāt arvien vairāk Putina pretinieku.
Taču laikam jāatgādina kāds sens krievu tautas teiciens – "Piesardzīgo arī Dievs sargā". Iespējams, ka laikā, kad jebkādas politiskās aktivitātes izrādīšana Krievijā var garantēt piespiedu mobilizāciju vai ceļazīmi uz karadarbības zonu, opozīcijas balsis ir apzināti klusākas vienkārša izdzīvošanas instinkta dēļ.
Pārmaiņas var nest diktatora nāve. Spānijas un Portugāles piemērs
Ir acīmredzams, ka varu Krievijā un Baltkrievijā nav iespējams mainīt vēlēšanu ceļā. Ne vienā, ne otrā valstī opozīcija tā pa īstam nespēj konsolidēties un atrast kopīgu platformu. Tomēr, pat ja tas izdotos, ir tikpat acīmredzami, ka ar šo spēku pūlēm vien nepietiks, lai aizsāktu tādus procesus, kas novestu pie režīmu maiņas.
Līdzīgu likteni piedzīvoja arī krievu emigranti, kuri bēga no Krievijas pēc 1917. gada boļševiku apvērsuma. Tomēr būsim optimistiskāki – atšķirībā no "baltajiem emigrantiem", kuri nesagaidīja PSRS komunistiskā režīma krišanu, 20. gadsimta 70. gados Eiropa piedzīvoja divu diktatūru – Salazara Portugālē un Franko Spānijā – sabrukumu.
Arī toreiz Portugāles un Spānijas politiskajiem emigrantiem, kas cīnījās pret režīmu, nebija nozīmīgas lomas diktatūru sagraušanā. Diktatūras sabruka dabiskā veidā pēc diktatoru nāves.
Opozīcija, kas atgriezās no trimdas, aktīvi piedalījās jaunās demokrātiskās Spānijas un Portugāles veidošanā. Pēc 40 gadus ilgas diktatūras tas nebija vienkāršs process, bet rezultāts mums ir zināms.
