Konflikta sākums
- 1947. gada 29. novembrī ANO Ģenerālasambleja atbalstīja ieceri veidot Jordānas upes rietumkrastā divas valstis – ebreju un arābu
- 1948. gada 14. maijā ebreju Nacionālā padome pasludināja Izraēlas valsti
- Arābu teritorijā jaunu valsti tā arī neizveidoja, un uz šīm teritorijām pretendēja kaimiņvalstis. Arābu valstu līderi nepiekrita ANO lēmumam par Palestīnas sadalīšanu
- Pretrunas noveda pie pirmā arābu un Izraēlas kara 1948.–1949.gados, un sadursmes turpinās līdz mūsdienām
Izraēlas – palestīniešu kari
Pirmais karš 1948.–1949. gadā
1948. gadā naktī uz 15. maiju piecu arābu valstu (Sīrijas, Ēģiptes, Irākas, Saūda Arābijas un Palestīniešu) armija – 30 000 karavīru uzsākuši karadarbību pret Izraēlu. Rezultātā izraēliešu armija sagrābusi lielāko daļu no teritorijas, kas bija paredzēta jaunai arābu valstij, un arī Jeruzalemes rietumu daļu.
Jordānas rietumkrastu un Jeruzalemes austrumu daļu ieguva Jordānija, Gazas sektoru – Ēģipte. Arābu valstis turpināja uzskatīt Izraēlas valsts pastāvēšanu par "agresiju".
Otrais karš – 1956. gadā (Suecas kampaņa)
1956. gada jūlijā Ēģipte nacionalizēja Suecas kanālu, un kanāla akcionāri – Francija un Lielbritānija, piesaistot Izraēlu kā galveno triecienspēku, oktobrī sāka militāro kampaņu. Izraēla ieguva kontroli gandrīz pār visu Sīnāja pussalu un Gazu. Pēc asa starptautiska nosodījuma 1957. gadā britu, franču un Izraēlas spēki atstāja Sīnāja pussalu un Suecas kanāla zonu.
Trešais karš – 1967. gads (Sešu dienu karš)
Sešu dienu karš sākās 1967. gadā 5. jūnijā. Ēģipte, Sīrija un Jordānija savilkuši savus spēkus pie Izraēlas robežas un bloķējuši izraēliešu kuģu izeju uz Sarkano jūru un Suecas kanālu. Izraēla devās pretuzbrukumā. Pēc sešu dienu karadarbības izdevās panākt vienošanos, saskaņā ar kuru Izraēla ieguva iekarotās teritorijas Sīnāja pussalā un Sīrijas rietumos.
Ceturtais karš – 1969.–1970. gads
Karu uzsāka Ēģipte, lai atgūtu iepriekšējā karā zaudētās teritorijas Sīnāja pussalā. Kaira plānoja "zemas aktivitātes karadarbību", bet Izraēla, izmantojot ASV piegādātās lidmašīnas, pārcēla karadarbību uz Ēģiptes teritoriju. Ēģipti atbalstīja PSRS. Pēc ASV diplomātiskās iejaukšanās 1970. gada augustā karš izbeigts bez teritoriālajām izmaiņām.
Piektais karš – 1973. gads
Karu 1973. gada 6. oktobrī sāka Ēģipte un Sīrija, taču Izraēlas armija spēja veiksmīgi atvairīt uzbrukumus. Ar ASV un PSRS starpniecību oktobra nogalē karš izbeigts. 1974. gada janvārī Ēģipte un Izraēla parakstīja pamieru, vēlāk panākta vienošanās arī ar Sīriju. Izraēlas armija atstāja Suecas kanāla rietumkrastu, saglabājot kontroli pār Golānas augstieni. 1979. gadā spēkā stājās Izraēlas un Ēģiptes miera līgums. Izraēla pameta Sīnāja pussalu, bet saglabāja Gazas sektoru.
Sestais karš – 1982. gads
Izraēla saka uzbrukumu Libānai jūnijā, lai sagrautu Palestīnas pretošanās kustību un Palestīnas atbrīvošanas organizāciju, kas bāzējās Libānā. Izraēlas armija sagrāva palestīniešus, Sīrijas armiju un Libānas sabiedrotos un pat iegāja Beirutā.
Pēc ilgām sarunām 1983. gadā panākta vienošanās, un 1985. gadā Izraēlas armija atstāja Libānas teritoriju, saglabājot vien kontroli pār nelielu buferzonu līdz pat 2000. gadam.
Intifādas
Pirmā palestīniešu intifāda 1987.–1993. gads
Intifāda – palestīniešu bruņotā cīņa pret Izraēlu – sākās 1987. gada decembrī. Par intifādas sākumu uzskata 9. decembri, kad bēgļu nometnē Džabalijā, Gazas sektorā sākusies protesta demonstrācija. Palestīniešu jaunieši no slēpņiem ar akmeņiem uzbruka izraēliešu karavīriem, izmantotas arī pudeles ar degmaisījumu, granātas, šaujamieroči un sprāgstvielas.
1988. gadā Jordānijas karalis Huseins paziņoja, ka viņa valsts atsakās no teritorijām Jordānas upes rietumkrastā un austrumu Jeruzalemes.
1988. gadā novembrī Palestīnas atbrīvošanas organizācijas (PAO) Nacionāla padome pasludināja palestīniešu valsti ar galvaspilsētu Jeruzalemē, lai gan šīs teritorijas bija Izraēlas kontrolē.
1989. gadā Jasirs Arafats ievēlēts par neeksistējošās palestīniešu valsts prezidentu. Tikmēr Izraēlai izdevies apspiest, bet ne iznīcināt pretošanos, un dažādas palestīniešu frakcijas arī turpināja cīņas savā starpā.
1993. gadā Izraēla un PAO vienojās par pagaidu pārvaldes principiem okupētajās teritorijās, kas kļuva par pamatu savstarpējai atzīšanai un pārejas periodam uz pašpārvaldi Gazas sektorā un Jordānas upes rietumkrastā.
Otrā intifāda – 2000.–2004. gads
Otrā intifāda sākās 2000.gada oktobrī, pēc tam kad Izraēlas labējā bloka "Likud" līderis Ariels Šarons apmeklēja Jeruzalemes Tempļa kalnu. Izraēla uzskatīja, ka tas ir leģitīmi, jo vienošanās paredzēja pieeju Tempļa kalnam visu reliģiju pārstāvjiem.
Taču arābu pilsētās un ciematos sākās protesti, kas pārauga sadursmēs ar policiju, notika vairāki terora akti. 2002. gadā sarīkoti vairāki vērienīgi terora akti, bet pēc tam intifāda gājusi mazumā.
2004. gadā mira Arafats un Izraēlas spēki nogalināja "Hamas" līderi Ahmedu Jassinu, intifāda vairs nebija organizēta un vienota.
Otrais Libānas karš – 2006. gads
Konfliktu izprovocēja radikālā šiītu grupējuma "Hezbollah" artilērijas uzbrukums pierobežas apdzīvotajai vietai un Izraēlas armijas patruļai 12. jūlijā.
Izraēlas armija atbildes operācija pavirzījās iekšā Libānas teritorijā par 200 kilometriem, bet "Hezbollah" apšaudīja Izraēlas ziemeļu pilsētas un ciematus. 14.augustā saskaņā ar ANO rezolūciju pasludināta uguns pārtraukšana. Oktobrī Izraēla izveda karaspēku no Libānas.
Izraēlas operācija Gazā 2008.–2009. gadā
Izraēlas armijas operācija Gazā sākās 2008. gadā, armija iznīcināja vairāk nekā 750 objektus, kurus Izraēla uzskatīja par teroristu atbalsta punktiem. Izraēlas armija ieņēma plašas Gazas sektora teritorijas, no kurām tika apšaudīta Izraēlas teritorija. 2009. gada janvārī Izraēla paziņoja, ka vienpusēji pārtrauc operāciju Gazā, taču atstāj anklāvā savu karaspēku.
2012. gada novembrī Izraēlas armija sāka plašu operāciju Gazas sektorā pret "Hamas" grupējumu.
