Tā kā notiek pilna apmēra karš, nekāda masu pulcēšanās nav iespējama drošības apsvērumu pēc, bet tāpat cilvēki atceras tos notikumus.
Pirms desmit gadiem – 2013. gada 21. novembra vakarā, protestējot pret valdības lēmumu neparakstīt asociācijas un tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību (ES), Kijivas ielās izgāja cilvēki.
"Šis ir sākums cīņai par Ukrainas neatkarību. Ukrainai ir jābūt Eiropas Savienībā!" tika skandināts skaļruņos.
Sākās tā dēvētais "Eiromaidans" jeb Pašcieņas revolūcija, kas turpmākajos mēnešos Kijivā un daudzās citās Ukrainas pilsētās pulcēja miljoniem ukraiņu.
"Mēs gribējām cilvēkiem dot pašcieņu. Mēs gribējām brīvību. Lai mūsu balss kaut ko nozīmētu šajā valstī. Bija acīmredzams, ka vēlēšanu vai citā likumīgā ceļā nekas vairs nav darāms, jo mēs nemitīgi mēģinājām, taču bez panākumiem. Mums atlika tikai ņemt rokās akmeņus," stāsta Pašcieņas revolūcijas dalībnieks Dmitro Rizničenko.
"Tas viss maksāja dārgi, un bija grūti to sasniegt. Patiesībā nekas jau vēl nav beidzies. Taču nav nožēlas. Ja ir kāda jēga atdot savu dzīvību par kaut ko, tad, pie velna, kāpēc gan neatdot par ko tādu?!"
Par vienu no miermīlīgā protesta formām kļuva spēlēšana uz klavierām. Tās tika iznestas ielās. Nereti - novietotas milicijas vai specvienības karavīru degungalā. Cilvēki nāca un spēlēja klavieres.
Taču viss nebija tikai mierīgi. Pēc tam, kad milicija izdzenāja miermīlīgu studentu protestu, strauji pieauga Maidana dalībnieku skaits. Sākās sadursmes ar specvienību "Berkut", kas ar spēku centās izdzenāt protestētājus. Uzradās arī snaiperi.
Kopumā sadursmēs ar Ukrainas bijušā prezidenta Viktora Janukoviča atbalstītajiem tiesībsargiem un snaiperiem tika nogalināti 107 protestētāji. Vēl aptuveni 2000 cilvēku tika ievainoti.
Bet Maidana dalībnieki uzvarēja. Naktī uz 22. februāri prezidents Janukovičs aizbēga no Ukrainas. Viņš patvērās Krievijā.
Otrdien ar 10 minūšu garu uzrunu tautai telemaratonā uzstājās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Prezidents aicināja uz vienotību, jo tikai tā iespējams panākt to, ka Ukraina ir brīva. Tāpat tika akcentēta Ukrainas gatavība izpildīt visu, kas ir nepieciešams, lai arī Ukrainas zvaigzne atrastos līdzās citu valstu zvaigznītēm Eiropas Savienības karogā.
"Pirms 20 gadiem tas bija romantisks sapnis, pirms 10 gadiem - ambiciozs mērķis, šodien - tā ir realitāte, kurā vairs nav iespējams apturēt mūsu virzību uz priekšu, pārvarot visus nepieciešamos posmus," teica Zelenskis.
"Mūsu kā kandidātvalsts statusam un turpmākajām iestāšanās sarunām katrā ziņā ir jānoslēdzas ar pilntiesīgu Ukrainas dalību Eiropas Savienībā.
Un to visu mēs darām, neskatoties uz karu, kamēr mūsu cilvēki sargā sevi un Eiropu jau tagad. Jo mums ir pašcieņa un mēs neļausim nevienam atņemt mums brīvību," uzsvēra Zelenskis.
Maidana gadadienā Ukrainā ieradušies arī vairāki augsti viesi: Moldovas prezidente Maija Sandu, Eiropadomes prezidents Šarls Mišels, Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss.
""Eiromaidans" ir viens no lielākajiem miermīlīgajiem protestiem Eiropā, pat pasaulē, kas ilga 94 dienas un kurā piedalījās vairāk nekā 8 miljoni Ukrainas pilsoņu," stāstīja Kijivas Nacionālā Pašcieņas revolūcijas muzeja ģenerāldirektors Ihors Pošivailo.
Mana intervija ar viņu notiek pāris dienas pirms Maidana desmitās gadskārtas. Tā aprit valstij ļoti smagos apstākļos – Krievijas pilna apmēra iebrukums Ukrainā turpinās jau vairāk nekā pusotru gadu. Aptuveni miljons ukraiņu ar ieročiem rokās šobrīd aizstāv valsts tiesības eksistēt, tiesības būt brīviem un neatkarīgiem.
"Maidans bija miermīlīgu Ukrainas pilsoņu protests. Šodien šis karš ir visas Ukrainas karš, visas sabiedrības, ieskaitot bruņotos spēkus visdažādākajos līmeņos, pret mēģinājumiem īstenot genocīdu, iznīcināt mūsu atmiņu, iznīcināt mūsu vēsturi un mūsu nākotni," teica Pošivailo.
Par spīti karam un Krievijas ieradumam ukraiņiem svarīgos datumos īpaši stipri uzbrukt, ukraiņi arī otrdien piemin vēsturiskos notikumus.
Plānots aizlūgums gan Maidanā nogalinātajiem, kurus šeit dēvē par "Debesu simtnieku", gan par daudziem tūkstošiem pilna apmēra iebrukumā kritušajiem. Plānota arī izstāde un dokumentālu filmu demonstrēšana.
Medijos ir pieejamas daudzas intervijas ar Maidana dalībniekiem, no kuriem šobrīd viena daļa jau ar ieročiem rokās aizstāv Ukrainu.
"Ukrainas tautai mierīgā veidā izdevās gāzt vienu no korumpētākajām un, iespējams, spēcīgākajām valdībām mūsu reģionā – tā ir Janukoviča valdība, kurai bija nauda, vara un Krievijas Federācijas atbalsts," skaidroja Nacionālā Pašcieņas revolūcijas muzeja ģenerāldirektors.
Par valsts ciešāku integrāciju Eiropā ukraiņi bija gatavi ne vien mēnešiem ilgi aukstumā un salā protestēt, bet arī samaksāt augstāko cenu.
"Uzbrukumu rezultātā gāja bojā 107 miermīlīgi protestētāji. Viņi nāk no visas Ukrainas, ieskaitot austrumus, dienvidus, no Krimas, Doneckas, Luhanskas.
Ļoti dažādu profesiju pārstāvji vecumā no 18 gadiem līdz 82 gadus vecam pensionāram. Žurnālisti, mākslinieki, dizaineri, pensionāri, militārpersonas, skolotāji, zinātnieki, seismologs, alpīnisti – bojāgājušie pārstāv visu Ukrainas sabiedrību.
Lai arī pagājuši desmit gadi, daudzu protestētāju slepkavas tā arī nav sodīti.
"Diemžēl taisnīguma jautājums joprojām ir aktuāls. Pēc Maidana beigām tika ierosinātas ļoti daudz krimināllietu – sākot no cilvēktiesību pārkāpumiem, piedaloties miermīlīgos protestos, un beidzot ar cilvēku nošaušanu. Protams, ka izmeklēšanas pasākumi bija pabeigti vēl nesen līdz karam. Bet tik daudzos tiesu spriedumos, kas ir notikuši gadu gaitā, maz cilvēku saukti pie atbildības. Lielākā daļa apsūdzēto aizbēga uz Krieviju, aizbēga uz Ukrainas nekontrolētajām teritorijām – Krimu, Donbasu. Tāpēc daļa no viņiem tika notiesāti, viņiem klāt neesot. Protams, turpinās process pret politisko eliti – Janukoviču un viņa valdību, visiem tiem dienestiem, kas pieļāva cilvēku nogalināšanu. Tāpēc diemžēl šī jautājuma risināšana ir tikai sākusies un ļaunums nav sodīts," vērtēja Pošivailo.
Vaicāts, kā mainījusies Ukraina šo desmit gadu laikā, Nacionālā Pašcieņas revolūcijas muzeja ģenerāldirektors atbildēja:
"Šo desmit gadu laikā Ukrainas sabiedrība ir pieaugusi. Maidans bija kā tests ukraiņiem viņu spējām apvienoties, būt solidāriem vienam pret otru, atbalstīt šo vienoto ideju par pārmaiņām, izvēli par labu civilizētam ceļam uz Eiropas Savienību (ES), attālināšanos no Maskavas, attālināšanos no padomju pagātnes."
Šajās dienās Kijivas centrā vietās, kur Maidana laikā tika nogalināti protestētāji, cilvēki nāk nolikt ziedus un svecītes.
Pie izveidotas piemiņas sienas Mihailivska laukumā satiku pensijas vecuma kungu. Viņš atnācis apciemot savu dēlu Oleksandru. Dēlam bija tikai 39 gadi, kad pērn 15. maijā frontē viņš zaudēja savu dzīvību. Oleksandra fotogrāfija ir viena no tūkstošiem, kas ir pielīmēta pie šīs sienas.
"Fotogrāfija ir jau… viņam jau tur vairs nav sejas. Nomainīju fotogrāfiju… un atnācu uz baznīcu palūgties," stāstīja Oleksandra tēvs.
Vaicāts, kā jūtas šobrīd – "Eiromaidana" 10. gadskārtas priekšvakarā, viņš atbildēja, ka nezin, kā tēvs šādā dienā var justies:
"Visu laiku atceramies. Lūdzamies. Tādi nemirst, viņi paliek atmiņā… ar mums kopā arī dzīvo, sirdīs viņi vienmēr ir dzīvi."
Bojāgājušajiem protestētājiem izveidotajā alejā teju pie katra koka piestiprināta kāda nogalinātā cilvēka fotogrāfija. Blakus lentīte Ukrainas karoga krāsās un paskaidrojums – "Debesu simtnieka varoņi."
Piemiņas sienas tuvumā pulcējās arī cilvēki, kuri Maidana piemiņas dienu sagaida ar dažādām sajūtām.
"Es sagaidu, ka mēs pieveiksim korupciju, pieveiksim visu, par ko iestājās Maidans. Un karā vajag uzvarēt," sacīja Vjačeslavs.
"Es runāšu krieviski. Esmu krievvalodīgā. Ar lielām skumjām [šo dienu sagaidu], jo pirms desmit gadiem puiši cīnījās par neatkarību. Piecēlās Ukraina, to vajadzēja redzēt," tikmēr stāstīja Tatjana. "Un cilvēkiem bija cerība, ka kaut kas mainīsies uz labo pusi. Puiši gāja bojā, un dzīve turpinājās tāda pati, kāda bija. Nekas nemainījās. Izzaga Ukrainu, bet tauta mēģināja kaut kā izlavierēt. Nu, lūk, un rezultātā, pēc 10 gadiem atnāca tas, kas atnāca – karš. Es pati esmu no Donbasa, no Marinkas pilsētas, kuru tagad laikam pazīst visa pasaule – no pilsētas, kuras vairs nav. Un tagad mēs esam uz sliekšņa, kur varam pazaudēt savu neatkarību."
Arī Žanna atzina, ka šī diena viņai ir sāpīga:
"...jo 10 gadi... ir sācies karš. Ļoti skumji, ļoti grūti to visu atcerēties. Te daudz cilvēku gāja bojā, un cilvēki turpina iet bojā, bet mūsu ienaidnieks nekur nav pazudis, neatkāpjas."
Ukraina gan, viņasprāt, ir mainījusies, taču daudzu ukraiņu apziņa – ne tik kardināli:
"Pēc revolūcijas daudzi cilvēki saprata, ka var mainīt savu nākotni. Tikai – ar tādu piepūli un tādiem zaudējumiem tas viss mainās! Gribētos, lai tas viss notiek tā, kā mēs to gribētu, nevis, kā ir. Lai cilvēki dzīvotu brīvi neatkarīgā valstī, lai mūsu bērni varētu dzīvot šeit, nevis ārzemēs."
