Bahmutas rajonā kaujas dežūrā atrodas artilērijas vienība. Pēc uzdevuma saņemšanas tā steigšus dodas pie haubices. Taču piepeši komanda iepauzē. Visi atgriežas koku zaļās lapotnes aizsegā, kas pasargā no ienaidnieka novērošanas droniem, kas bieži lidinās debesīs. Gaidot pavēli par turpmāko rīcību, tiek pārmīti pāris vārdi, un tad nepacietīgs klusums, kuru ritmiski un šiem karavīriem ikdieniski šķeļ tuvējās frontes duna.

Kaujas uzdevums šoreiz tomēr atceļas bez liekiem paskaidrojumiem.

Debesīs var pielavīties "putniņi"

Karavīra uzdevums ir pildīt pavēles, sacīja Ukrainas armijas karavīrs Oleksandrs. Artilēristi atbalsta kājniekus priekšējās līnijās, iznīcina iebrucēju mērķus. Bet mēdz būt, ka artilērijas vienības palīdz viena otrai.

"Mēs ne tikai kājniekiem palīdzam. Dažkārt artilērija palīdz arī pati sev. Piemēram, var būt situācija – mēs tikko pastrādājām, izšāvām, un ienaidnieks atklāja mūsu pozīcijas. Pa mums sāka šaut. Tad lūdzam palīdzību citai artilērijas vienībai, kas, teiksim tā, tad aizver muti tai haubicei, kas pa mums šauj," skaidroja Oleksandrs.

Jo vairāk munīcijas, jo aktīvāk būtu iespējams graut Krievijas ofensīvas virzību un jo mazāk būtu zaudējumu priekšējās līnijās. Vienlaikus jāpiesargājas arī pašiem.

"Bīstamība? Tāda pati artilērija, kā mēs. Vēl arī pielādēti "putniņi" atlido – droni.

No debesīm var nokrist viss kas. Pat nedzirdēsi, bet tev jau pie kājām būs atlidojis," norises kaujas laukā raksturoja Oleksandrs.

Tāpat kā Oleksandrs, kurš jau vairākus gadus dienējis Donbasā, daudz pieredzējis arī Staņislavs. Viņš gan daudz nevēlējās runāt. Viņš ik pa brīdim ieklausījās debesīs – vai kur nedūc droni.

"Ja dūc, vēlams slēpties. Notriekt nevaram. Ja šausim no pozīcijām, tad sāks šaut pa mums," skaidroja Staņislavs. "Pozīcija būs nodota. Var tepat šaut, bet, kamēr aiziesim līdz automātam, drona vairs nebūs. Un nav teikts, ka ar automātu trāpīs, tur labāk ložmetējs."

Mājās vairs nejūtas savā ādā

Antons tika mobilizēts pilnapmēra iebrukuma pirmajās dienās. Viņš atzina, ka nepieciešams ne tikai vairāk munīcijas, bet arī papildspēki. Strādāt ar haubici viņš iemācījies uz vietas pozīcijās praksē.

"Ja labi strādā un nav nekādu aizķeršanos, tad viņa strādā kā snaiperu šautene. Tad var trāpīt mērķī ar pirmo šāviņu. Viņu pie mums atved pēc apkopes. Saremontēta, tādēļ pagaidām sūdzību nav," viņš sacīja. Antons ir precējies un kopā ar sievu vēlas bērnus. Tomēr kara laikā, īpaši esot karavīram, ir sarežģīti. Tāpat neskaidri arī nākotnes plāni pēc kara.

"Nezinu. Tas ir grūts jautājums – ko darīšu?

Kad atbraucu mājās, es kaut kā nejūtos savā ādā. It kā šeit man ir bezmaz vai mierīgāk nekā mājās.

Nezinu. Droši vien esmu pieradis pie šī visa, adrenalīns un vēl nez kas. Atbraucu mājās, tur it kā miers, bet nejūtos savā ādā. Nezinu.. Laiks rādīs."

Laiks arī rādīs, cik ilgi vēl turpināsies karš, un cik ilgi šiem karavīriem frontē vēl būs jācīnās par savas zemes aizsargāšanu.