Indra Sprance: Cik Ukrainas Augstākās Radas deputātu šobrīd strādā Latvijas – Ukrainas sadraudzības grupā un ar ko nodarbojaties? Kādi jautājumi jums ir darba kārtībā?

Tarass Tarasenko: Kopumā deputātu skaits šobrīd palielinājies līdz 12, un mūsu darba kārtībā ir mainījušies akcenti, jo, kad tika izveidota sadraudzības grupa, mēs kā deputāti jau strādājām piecus gadus, bet Latvijā pa to laiku jau divas sadraudzības grupas bija nomainījušās. Bet es esmu pateicīgs latviešiem, ka kopumā vislielākā draudzības grupa ir tieši starp Latviju un Ukrainu [red.  – šajā grupā šobrīd darbojas 32 Saeimas deputāti]. 

Akcenti nav mainījušies kopš pilna apmēra iebrukuma sākuma. Kopumā ekonomiskā sadarbība līdz pilna apmēra iebrukumam – palīdzība, politiskais atbalsts, Ukrainas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), bet, kad sākās pilna apmēra iebrukums – individuālie kontakti, dažādu organizāciju atbalsts, parlamenta deputātu atbalsts gan Ukrainas iedzīvotājiem, gan iekšēji pārvietotajām personām. Aizsardzības jomā – attiecīgi atbalsts mūsu bruņotajiem spēkiem, tāpēc koncentrējāmies uz to.

Šobrīd turpinām koncentrēties uz aizsardzības nozares virzieniem – tā ir dronu koalīcijas palaišana. Tāpat arī

esam kopumā ļoti pateicīgi par karavīru rehabilitāciju un mūsu speciālistu apmācību Vaivaru centrā, lai mūsu mediķi varētu celt profesionalitāti, jo patiešām Ukraina tāda apmēra cietušo skaitam nebija gatava.

Tās ir kara traumas, kurām neviens parastajā ikdienā nebija gatavs. Latvija šajā virzienā palīdz, un daudzi karavīri, kas tur ārstējas, ir ļoti pateicīgi par to. Tālāk mēs cenšamies stiprināt ekonomisko sadarbību, lai vērtos vaļā kopīgi biznesi. Mēs redzam, ka Latvijas preces jau ir parādījušās Ukrainas veikalu plauktos.

Kādas?

Sulas, saldumi un citi. Es sāku atpazīt, jo pieņēmu humāno palīdzību. Tās nodeva, un es zinu, ka tās preces ir no Latvijas.

Kā jūs novērtētu Latvijas un Ukrainas sadarbību pilna apmēra kara laikā? Jūs jau mazliet pieskārāties, bet varbūt izvērstāk.

Ja man jānovērtē šī sadarbība, tad šī sadarbība ir par 1000%. Jo patiešām – Latvija uzstājas kā lielākais lobists gan starp Baltijas valstīm, gan arī aizstāv Ukrainas intereses pasaulē, Eiropas Savienībā. Neskatoties uz to, ka Latvija pati cieš ekonomiskā ziņā, bet turpina palīdzēt Ukrainai un viņa [Latvija] ir tāds kā garants – arī finansiāls garants noteiktās sfērās Ukrainas palīdzībai.

Kas ir ļoti svarīgi – šī palīdzība nesamazinās. Nav jūtams nogurums no kara, un mēs par to esam ļoti pateicīgi, jo tāds 2,5 gadus izstiepts kara aktīvās fāzes periods daudzus varētu nogurdināt, bet Latvija to jūt un palīdz mums. Paldies!

Kādi, jūsuprāt, ir lielākie izaicinājumi Ukrainas Augstākajai Radai pilna apmēra kara apstākļos un kā deputāti tiek ar to galā?

Vislielākais izaicinājums Augstākajai Radai kopumā pašreizējos apstākļos bija jautājums par mobilizāciju un aktīva komunikācija ar sabiedrību šajā jautājumā. Sabiedrībā ar Krievijas atbalstu tika izplatītas dažādas viltus ziņas – ka mobilizācija nav nepieciešama, ka karš iznīcina.

Jautājums tieši ir par to, ka Augstākajai Radai kā apvienojošam spēkam, augstākajam likumdevējam – tam tāpat ir jāmobilizē sabiedrība.

Jo nevar karu uzvarēt tikai ar karaspēku. Mēs darām visu, lai mobilizētu sabiedrību, lai sabiedrība un armija būtu vienots organisms.

Tas ir arī jautājums par mūsu karavīru psiholoģisko atbalstu, lai viņi redz, ka viņus atbalsta un gaida mājās, ka par viņu ģimenēm rūpējas. Tas ir ļoti svarīgi. Mēs Augstākajā Radā meklējam šos balansus. Tā ir galvenā sfēra. Cita – tā ir saistīta ar pirmo, bet tā ir valsts enerģētiskā drošība.

Mēs redzam, kas šobrīd notiek, un Augstākās Radas līmenī mēs izskatām dažādus nodokļu stimulus, lai kopumā likvidētu nodokļu apgrūtinājumus enerģētikas sfērā, ievedot ģeneratorus. Šobrīd plānots lielu gāzes elektrostaciju iepirkums. Pie šī jautājuma jāstrādā ne tikai Augstākajai Radai, bet arī valdībai un starptautiskai sabiedrībai, jo pie šādiem raķešu uzbrukumiem Ukrainai ir jāgatavojas smagai ziemai.

Un tas jau vairs nav likumdevēja regulējums, bet vairāk izpildvaras jautājums. Mēs koncentrējamies uz to, lai mums nebūtu birokrātisku šķēršļu šī procesa efektīvam regulējumam.

Jūs pieminējāt mobilizāciju. Es gribēju lūgt jūsu novērtējumu – vai jums izdodas sasniegt mērķi?

Sniegt novērtējumu tam vēl ir pāragri, jo mobilizācijas process notiek tikai mēnesi – tāds aktīvs. Bet, ņemot vērā, ka cilvēki nāk atjaunot savus datus Teritoriālās komplektēšanas nodaļās, ir izveidotas administratīvās procedūras, elektroniskais serviss – tādā veidā mēs redzam, ka mobilizācijas process viennozīmīgi ir uzlabojies, bet par rezultātiem mēs varēsim runāt vismaz pēc tam, kad paies 60 dienas.

Jūs arī pieminējāt situāciju enerģētikā – šobrīd visā Ukrainā tā ir liela problēma, ir regulāri elektroenerģijas atslēgumi. Bet šobrīd ir vasara. Patēriņš nav tik liels kā ziemā. Vai izdosies ziemu pavadīt gaismā un siltumā?

Kopumā situācija ir sarežģīta. Jūs pareizi atzīmējāt, ka mēs esam tikai vasaras sākumā. Energotaupība, kā mēs redzam, pēc Kijivas... pat Kijivā bija atslēgumi. Man mājās astoņas, citreiz 12 stundas, jo vasarā visu laiku izmanto kondicionētājus. Daudzi izmanto, un pārslodze uz trīs miljonu pilsētu ir ļoti liela. Tāpēc problēma būs viennozīmīgi.

Vislielākā problēma būs lielajās pilsētās, jo tās nav orientētas uz nelielām elektrostacijām un tādas no jauna uzstādīt ļoti īsā laika periodā ir grūti, jo nepieciešams pārorientēt visu sistēmu.

Mēs arī nezinām, kā attīstīsies raķešu uzbrukumi. Šodien naktī mums bija 30 "Šahedi" un 20 raķetes, un tas viss ir mērķēts tieši pa enerģētisko infrastruktūru. Tāpēc ienaidnieks turpina šos uzbrukumus, un mēs nevaram pateikt, kādā stāvoklī mēs būsim rudenī. Mēs nevaram to pateikt, jo nezinām, kādi postījumi būs līdz rudenim.

Tāpēc jautājums ir aktuāls un to nevar precīzi prognozēt. Skaidrs ir tikai viens – šī ziema būs smaga, bet smaguma pakāpe, kā mēs to pārdzīvosim – to līdz rudenim ir grūti pateikt. Mēs komunicējam ar sabiedrību, lai sabiedrība arī gatavotos tam, ka būs nozīmīgi elektroenerģijas atslēgumi un arī siltumapgāde, iespējams, būs ierobežotā apjomā. Un vislielākās problēmas būs lielajām pilsētām.

Kā jūs to raksturotu – kas palīdz ukraiņiem turēties šādos smagos apstākļos? Jau trešais gads pilna apmēra karam. Kas jums pašiem palīdz savākties un izdzīvot?

Kad man vaicā, kā man klājas, es atbildu – esmu dzīvs un tas jau ir labi! Mums vienkārši nav citas izvēles. Nesen atgriezos no vizītes Latvijā un šo jautājumu aktualizēju arī Latvijas parlamentā… nedod dievs, lai kaut kas tāds notiktu arī Eiropā, bet tad jebkuras Eiropas valsts iedzīvotāji varētu pārvietoties uz citu Eiropas valsti. Mums tādu iespēju faktiski nav. Daudzi mūsu cilvēki aizbrauca uz Eiropas valstīm – tuvu pieciem miljoniem, bet vairums iedzīvotāju vienalga palika Ukrainā, apvienojās, pieņēma vēl cilvēkus no citiem apgabaliem.

Mēs ilgstoši atrodamies krīzes situācijā, un attiecīgi – ir cilvēki, kas šādu situāciju nevar izturēt, bet, pateicoties citiem, viņi atjauno spēkus un vēlāk paši sniedz atbalstu kādam. Ir iestājusies tāda kā ķēdes atbalsta sistēma, un tādā veidā viens otru atbalstām. Tas ir galvenais spēks gan mūsu karaspēkam, gan kopumā nācijai – mēs viens otru atbalstām krīzes situācijās.

Kāda palīdzība Ukrainai šobrīd ir nepieciešama, un varbūt ir kaut kas konkrēts, ko jūs gaidāt no Latvijas?

Kopumā, ja mēs runājam, kāds atbalsts ir nepieciešams no pasaules – tie ir ieroči. Tas ir par 100%, jo viss, kas notiek frontē... šī krīze Harkivas apgabalā – tas viss tāpēc, ka mums bija lielas nobīdes ieroču piegādes termiņos.

Tā ir problēma karavīriem, arī psiholoģiska problēma. Tas rada galvassāpes mūsu karavīriem un sabiedrībai, jo bezdarbība vairāk nogurdina nekā darbība.

Galvenais uzdevums ir lobēt ātras ieroču piegādes. Palielināt ražošanas jaudas Eiropā. Diemžēl mēs esam iegājuši tādā kara posmā, kad notiek ieroču ražošanas jaudu palielināšana visā pasaulē. Bet Eiropas galvenās valstis – Vācija, Francija – pagaidām nav īpaši iešūpojušās.

Vajadzētu saprast, ja mēs, nedod dievs – ja Ukraina zaudēs vai būs kaut kāda pelēkā zona, kāda mums bija no 2014. gada līdz 2022. gadam, tad tam sekos uzbrukums NATO un tur nav variantu.

Ja runājam par Latviju – paldies, Latvija aktīvi palīdz ar ieročiem, kādi tai ir. Un ar dronu koalīciju. Ražo dronus, iepērk dronus mūsu valsts vajadzībām, un šobrīd izstrādes procesā ir nelieli lidojošie aparāti, kas arī tiks pārveidoti par droniem, pateicoties Latvijas Ekonomikas ministrijas grantam. Tur notiek izpēte.

Mēs esam ieinteresēti tādās inovatīvās izstrādēs, jo šobrīd notiekošais karš ir artilērijas – dronu karš. Tāda tipa karš vēl nekad nav bijis. Nepieciešamas jaunas tehnoloģijas, lai varētu uzvarēt ienaidnieku kaujas laukā.

Es nezinu, cik daudz jūs varat stāstīt par šo dronu koalīciju, bet varbūt jūs varat mazliet vairāk iezīmēt? Lasīju, ka Ukraina pati jau kļuvusi stipri jaudīga dronu ražošanā. Kā šī dronu koalīcija var palīdzēt Ukrainai?

Es varu par to izstāstīt, jo tur viss ir atkarīgs no dronu ražošanas un no detaļām, kādas tiek saražotas. Patiesībā dronu koalīcija ir svarīga arī pašai Eiropai, jo Krievijas un arī Ukrainas atkarība no Ķīnas lētajām detaļām ir aktuāla. Un tikai pateicoties šīm lētajām detaļām, Krievija var saražot daudz dronu. Ukraina mēģina pārorientēties uz citām detaļām – ražot kaut ko pašiem, nodrošināt programmas.

Mūsu programmētāji patiešām jau vairāk inovāciju ir izstrādājuši nekā Eiropas un amerikāņu partneri. Un viņi arī mācās pie mūsu speciālistiem. Visa šī izstrāde gan vairāk ir privāta rakstura un ražošana nenotiek plašos apmēros. Un te ir nepieciešams, lai lielie ražotāji vairāk iesaistītos šajā procesā un apzinātu iespējas, kā nodrošināt neatkarīgu dronu ražošanas procesu.

Ir svarīgi šo procesu sabalansēt. Jebkurš tirgus dalībnieks, kurš šobrīd piegādā detaļas, var bloķēt dronu ražošanu visās valstīs vai atļaut to ražot tikai noteiktās valstīs, tāpēc šai dronu koalīcijai tas ir jautājums par neatkarību. Tam nepieciešams pievērst uzmanību. Vēlreiz pateikšu – dronu koalīcija kopumā šobrīd ir ļoti svarīga gan Ukrainai, gan arī pašai Eiropai.