Starptautiskais Krimas platformas parlamentārais samits Latvijas galvaspilsētā norisināsies 24. oktobrī. Tajā piedalīsies teju 40 valstu pārstāvji, lai runātu par okupētās pussalas pagaidu okupāciju un aneksiju, tās negatīvo ietekmi uz vietējo iedzīvotāju cilvēktiesībām, lai kopīgi ielūkotos nākotnē, kad Krima atkal būtu brīva.

Plānots, ka samitā piedalīsies arī starptautisko organizāciju – Eiropas Parlamenta, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas, Eiropas Padomes un NATO – Parlamentāro asambleju delegācijas. 

Pirms šī notikuma ar vienu no pasākuma dalībniecēm un organizatorēm, Ukrainas prezidenta pastāvīgo pārstāvi Krimā Tamilu Taševu sarunājās Latvijas Televīzijas žurnāliste Ina Strazdiņa.

Ina Strazdiņa: Jūs esat šeit, Rīgā un piedalāties Krimas platformas samitā, kas pulcēs delegācijas no daudzām valstīm, un, protams, no Ukrainas. Ko jūs sagaidāt no šī samita?

Tamila Taševa: Šis ir trešais Krimas platformas samits, kas notiek parlamenta līmenī. Pirmo reizi samits valstu vadītāju līmenī tika organizēts 2021. gadā, kad ar Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska iniciatīvu izveidojām šo Krimas platformu. Un pēc tam sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums.

Krimas platforma darbojas dažādos līmeņos. Viens no tiem ir valdības līmenis, otrs ir parlamenta līmenis, un vēl viens ir Krimas platformas ekspertu līmenis.

Un mēs esam patiesi priecīgi, ka Latvija šogad mūs uzņem. Protams, cerība galvenokārt ir atbalsts mūsu teritoriālai integritātei. Un mums ir šis atbalsts no visas pasaules, un valstīm, kuras ir pievienojušās Krimas platformai.

Protams, mēs ceram apspriest arī integrācijas jautājumu – Krimas pussalas integrāciju nākotnē. Mēs ceram apspriest Ukrainas miera formulu un uzvaras plānu, kas jau apspriests prezidentu līmenī. Jo tas ietver Krimu katrā punktā. Un, protams, mēs ceram apspriest cilvēktiesību jautājumu Krimas teritorijā, jo Krimā tiek vajāti mūsu civiliedzīvotāji jau no paša sākuma, no 2014. gada. Šajās divās dienās platformā iekļaujam dažādus kultūras un ekspertu pasākumus.

Jūs pārstāvat Ukrainas prezidentu Krimā. Mēs zinām, ka Krima šobrīd ir okupēta. Pastāstiet, lūdzu, kā jūs praktiski strādājat? Vai jūs atrodaties Kijivā? Kā šajos laikos vispār ir iespējams sazināties ar cilvēkiem Krimā?

Mūsu iestāde pārcēlās no Krimas 2014. gadā, kad krievi pussalu okupēja. Sākumā Hersonā, pēc tam Kijivā atvērām biroju, kas darbojas kā stratēģisks birojs, kā valdības domnīca.

Mēs strādājam ar saviem cilvēkiem, kuri visus šos 10 gadus dzīvo okupācijā. Mēs uzraugām situāciju cilvēktiesību jomā, kas notiek ar kultūras mantojumu, ko Krievija arī ļoti vajā, kāda ir pretošanās okupācijai.

Mēs sazināmies ar politieslodzīto ģimenēm. Bet viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem ir arī darbs pie turpmākajiem reintegrācijas procesiem.

Mēs izveidojām dažādas darba grupas, pamatojoties uz mūsu prezidenta iniciatīvu. Viena no tām ir saistīta ar kognitīvās deokupācijas jautājumu – ko darīt pēc okupācijas beigām.

"Atmīnēšanas domāšana" – tā mēs to saucam. Patiesībā Baltijas valstu pieredze mums ir ļoti  svarīga.

Piemēram, kas ir noticis ar īpašumiem pēc deokupācijas? Ko mēs darām ar visiem šiem jaunajiem Krimas kolonistiem? Jo Krievija nelegāli pārveda krievu iedzīvotājus uz Krimu. Daudzi cilvēki ir jaunpienācēji Krimā.

Ko mēs darām ar izglītību? Ko mēs darām ar mūsu tautas valodas tiesībām? Pēc Krimas atbrīvošanas mums būs daudz dažādu izaicinājumu. Tāpēc mēs sadarbojamies ar ekspertiem, ar valsts institūcijām, veidojot šīs jaunās Krimas stratēģijas. Pat ekonomiskajā jomā mēs esam sagatavojuši savu skatījumu uz Krimas atjaunošanu. Un mēs daudz strādājam ar dažādām institūcijām, valsts iestādēm, lai tās iesaistītu šajos procesos.

Lai iegūtu informāciju par to, kāda ir jūsu cilvēku dzīve Krimā, jums ar viņiem ir jāsazinās. Es saprotu, ka ir kanāli, pa kuriem to varat izdarīt. Kā tas notiek?

Patiesībā viņi paši ar mums daudz sazinās. Cilvēki sūta mums dažādus ziņojumus elektroniskajos pastos vai drošās saziņas platformās. Un mēs, protams, palīdzam viņiem ar nepieciešamo informāciju. Piemēram, daudzi cilvēki sazinās ar mums, kad viņiem ir nepieciešamas Ukrainas pases, personu apliecinoši dokumenti vai dzimšanas vai miršanas apliecības. Jo dzīve okupācijā neapstājas. Cilvēki dzimst, mirst, precas. Un, protams, viņiem ir vajadzīga savas valsts palīdzība. Tāpēc viņi sazinās ar mums. Protams, ne atklāti, visiem redzami, jo tas ir ļoti grūti un bīstami, bet mēs tik un tā ikdienā komunicējam.

Pēc pilna mēroga iebrukuma daudziem nācās bēgt no Krimas uz trešajām valstīm – Eiropu vai Ziemeļameriku. Un viņiem ir vajadzīgi dažādi pakalpojumi no mūsu konsulātiem. Arī ar to palīdzam.

Protams, tas nav viegli, jo Krievija kontrolē visas viņu dzīves sfēras – īpaši interneta saziņu un visus šos pakalpojumu sniedzējus. Mēs sazināmies ar cilvēkiem, izmantojot arī ekspertu un cilvēktiesību organizācijas. Valsts iestādēm, protams, ir absolūti nereāli doties uz Krimu, jo okupācijas vara viņus var nekavējoties arestēt. Taču cilvēktiesību organizācija ne atklāti, bet ceļo un uzrauga situāciju Krimā. 

Un patiesībā ir pārsteidzoši, ka pēc 10 okupācijas gadiem, pēc visām šīm vajāšanām no Krievijas puses – jo Krievija terorizē civiliedzīvotājus, Ukrainas pilsoņus, sakot, ka viņi rīko terora aktus, ir ekstrēmisti, kas protams, nav taisnība, un tāpēc arestē, spīdzina un  nogalina – mūsu cilvēki tik un tā Krimā turpina cīnīties pret karu un okupāciju.

Desmitiem, simtiem mūsu cilvēku pretojas okupācijai. Piemēram, sievietes liek dzeltenu un zilu manikīru – Ukrainas karoga krāsās. Pēc tam Krievija viņas vajā, un saka, ka šīs sievietes esot diskreditējušas Krievijas bruņotos spēkus. Ir cilvēki Krimā, kuri paceļ Ukrainas karogu.

Un arī šo rīcību Krievijas okupācijas vara dēvē par Krievijas bruņoto spēku diskreditāciju. Viņus arestē un soda ar ieslodzījumu uz 10 dienām vai 15 gadiem. Bet pat pēc visām šīm vajāšanām mūsu tauta joprojām pretojas. Un tā nav taisnība, ka mūsu cilvēki Krimā piekrīt okupācijai un karam pret Ukrainu. Nē, viņi pretojas!

Jūs sakāt – mūsu cilvēki. Jūs domājat ukraiņus, tatārus?

Jā, tie ir Ukrainas pilsoņi – pat krievu vai citu tautību pilsoņi, bet kuri atbalsta Ukrainu un kuriem ir Ukrainas pase. Pirms okupācijas Krimā mums bija 2,3 miljoni cilvēku – Ukrainas pilsoņi, kuriem ir Ukrainas pilsonība un Ukrainas pase.

Pēc okupācijas Krievija izdarīja šo noziegumu, piespiežot noformēt Krievijas pases. Visiem cilvēkiem, kuri dzīvo uz laiku okupētajā Krimas teritorijā, diemžēl ir jāsaņem Krievijas dokuments.

Saskaņā ar Ukrainas likumdošanu – pat ja jums ir Krievijas nelikumīgs dokuments, mēs jūs atzīstam tikai un vienīgi par Ukrainas pilsoņiem. Krievija, protams, pārkāpj starptautiskās humānās tiesības ar piespiedu pasu izsniegšanu. Mēs esam nosūtījuši iesniegumu par piespiedu pasu piešķiršanu Starptautiskajai Krimināltiesai un tas bija vēl pirms pilna mēroga iebrukuma. Tas ir Krievijas noziegums pret mūsu tautu.

Jūs minējāt situācijas, kad Krimā dzīvojošajiem ir ļoti bīstami sazināties ar ārpasauli. Cik daudz informācijas jums ir par šīm vajāšanām, par cilvēkiem, kuri ir pieķerti un spīdzināti, un par visām citām ļaunajām lietām, kas ar viņiem notiek?

Protams, mums ir ierobežotas iespējas atklāti Krimā komunicēt ar cilvēkiem, jo ​​tas viņiem patiešām ir bīstami, taču mēs tik un tā sazināmies un mums ir daudz informācijas. Mums ir informācija pat no pilna apmēra kara sākuma par Krievijas Federācijas militārajiem spēkiem – kā viņi transportēja visas šīs militārās tehnikas pa visu Krimu vai no kurienes viņi veic ofensīvās operācijas pret Ukrainu.

Protams, pēc 2014. gada ir ļoti grūti iegūt informāciju no Krimas, bet mums Krimā ir patiešām drosmīgi cilvēki, kuri nodarbojas, kā mēs to saucam, – ar "pilsonisko žurnālistiku".

Viņi nav profesionāli žurnālisti, bet ņem rokās savu telefonu un ziņo tiešraidē par situāciju Krimā. Daudzi cilvēki, kā jau teicu, tika vajāti un arestēti Krimā, bet – ko dara šie pilsoniskie žurnālisti – viņi ņem rokā telefonu un pieslēdzas tiešraidē, piemēram, no tiesas sēdēm. Vai arī viņi tiešraidē filmē kratīšanu mājās.

Desmit okupācijas gados mums nav Krimā bijušas nevienas starptautiskas novērošanas misijas, jo Krievija tās aizliedza, tostarp EDSO vai ANO.  Bet tomēr no šādiem atklātiem avotiem un no tik drosmīgiem cilvēkiem mums ir šī informācija.

Saskaņā ar cilvēktiesību organizāciju datiem šobrīd mums ir vairāk nekā 280 politieslodzīto. Pārsvarā tie ir Krimas tatāri – 132 cilvēki. Viņi tiek apsūdzēti spiegošanā, ekstrēmismā vai terorismā, taču viņi ir absolūti nevainīgi.

Šajās dienās Rīgā mēs esam patiesi priecīgi, ka mums ir Narimans Džinals. Viņš ir Krimas tatāru tautas Medžlisa vadītāja pirmais vietnieks, un viņš tika arestēts tūlīt pēc dalības Krimas platformas 2021. gada inaugurācijas samitā. Kad viņš atgriezās Krimā, viņš tika arestēts un apsūdzēts lidmašīnas sabotāžā Simferopolē, bet tajā dienā viņš faktiski atradās Krimas platformā Kijivā un nevarēja veikt nekādas diversijas.

Viņam tiek piespriests 17 gadu ilgs cietumsods. Viņš pavadīja gandrīz trīs gadus cietumā 5000 km attālajā Sibīrijā, bet tagad jūnijā ieslodzīto apmaiņas laikā tika atbrīvots. Diemžēl, viņa stāsts nav unikāls. Mums ir tik daudz cilvēku, kuri ir cilvēktiesību aizstāvji, žurnālisti, kuri veic savu aktīvistu darbu vai palīdz cilvēkiem ar kādu juridisku padomu un pēc tam tiek vajāti.

Un visas šīs sliktās lietas, ko mēs tagad redzam Ukrainas kontinentālajā daļā pēc pilna mēroga iebrukuma – piemēram, nelegālā bērnu adopcija vai iedzīvotāju pārvietošana, spīdzināšana, nolaupīšana, – sākās Krimā.

Kāpēc mēs vienmēr sakām, ka vajag deokupēt Krimu? Tāpēc, ka tā ir drošība visā reģionā. Un runa ir ne tikai par teritoriju, bet par cilvēkiem.

10 gadi – tas ir ilgs laiks, tā ir gandrīz vesela paaudze. Vai jūs domājat, ka Krima kādreiz būs tāda, kāda tā bija pirms okupācijas?

Protams, situācija Krimā pa šo laiku ir dramatiski mainījusies. Krievija ir mainījusi tās demogrāfiju. Bet

es zinu, ka vienu dienu mēs Krimu atbrīvosim un ar starptautisko sabiedroto palīdzību un arī ar Latvijas atbalstu Krimu deokupēsim un izveidosim tai  jaunu seju un jaunu dzīvi.

Protams, ir daudz jāstrādā, jo jau iepriekš minēju par šiem nelegālajiem krievu kolonizatoriem Krimā. Tie ir 800 000 cilvēku, kuri nelikumīgi ieradās un tagad uzturas Krimā. Krievijas pilsoņi, nevis Ukrainas. Un viņi mainīja Krimas demogrāfisko sastāvu.

Bet patiesībā mums ir tikai viena nostāja, un tā ir tāda, ka viņiem ir jāpamet Krima. Protams, mēs nesāksim deportācijas, kādas īstenoja Krievijas impērija pret dažādām tautām un valstīm.  Jums, Baltijas valstīs, arī ir šāda okupācijas pieredze un kā izdzīvot šādos apstākļos.

Mēs skatāmies, kā jūs aktualizējat dažādus jautājumus, ko jūs darāt ar savas sabiedrības, valsts attīstību, kā risināt izglītības vai atmiņas politiku. Arī mums to ir ļoti svarīgi saprast.

Ik pa laikam parādās visdažādākās idejas, kā varētu beigties Krievijas karš Ukrainā. Un diemžēl izskan arī, ka Ukrainai varbūt būs jāatsakās no savām teritorijām, tostarp no Krimas. Vai jūs jebkādā veidā apsverat šādu scenāriju?

Absolūti ne!

Mums ir patiešām spēcīga pozīcija, un mūsu sabiedrība absolūti nepiekrīt tam, ka mums būtu jāatsakās no savām teritorijām, ieskaitot Krimu vai daļu Donbasa, Luhanskas un Doneckas apgabala. Tās ir mūsu teritorijas un tie ir mūsu cilvēki.

Un, ja mēs tagad atsakāmies no savas teritorijas, tad Putinam un Krievijai tas nozīmēs, ka viņi var tādā pašā garā turpināt karu ne tikai pret Ukrainu, bet arī pret citām Eiropas valstīm, jo ​​Putins un Krievija saprot tikai spēka valodu.

Un, ja mēs viņu neapstādināsim un atteiksimies no savas teritorijas, tas nozīmēs, ka mēs esam slimi un visa pasaule ir slima. Gandrīz 90% mūsu iedzīvotāju saka, ka mēs neatsakāmies no okupētajām teritorijām un nemainām tās pret integrāciju Eiropas Savienībā vai NATO vai lai iegūtu mieru. Miers mums nozīmē atgūt visas mūsu teritorijas.

Saprotu, ka Krima jums personīgi nav tikai politisks jautājums, tas nav tikai darbs – tā ir jūsu sirds un dvēsele, jo jūsu mājas ir Krimā?

Esmu no Krimas tatāru ģimenes. 1944. gadā Staļina režīms īstenoja noziedzīgās deportācijas. Latvijas parlaments, starp citu, 2019. gadā atzina Krimas tatāru deportāciju par genocīda noziegumu, un mēs par to esam patiesi pateicīgi.

Tātad 1944. gadā cilvēki tika deportēti uz Vidusāzijas valstīm. Mani vecāki ir dzimuši Uzbekistānā. Es piedzimu Uzbekistānā, Samarkandā, bet, kad man bija pieci gadi, ar ģimeni atgriezāmies dzimtenē, Krimā.

Un es uzaugu Krimā. Bet diemžēl pēc Krimas okupācijas man atkal nav iespējas dzīvot savā dzimtenē. Maniem draugiem un pārsvarā Krimas tatāriem nav iespējas dzīvot mūsu valstī, Ukrainā un mūsu mazajā dzimtenē Krimā.

Viens no Krimas tatāru simboliem ir bezdelīga. Tas ir mazs putniņš, kurš vienmēr atgriežas mājās. Un es ceru, ka tuvākajā nākotnē man būs iespēja dzīvot savā dzimtenē, Bahčisarajā, savu vecāku mājās.