Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Tikšanās
Akcijas saistībā ar Дзень Волі (Brīvības diena) notiks vairāk nekā divdesmit pasaules pilsētās. Starp tām, protams, ir arī Rīga, kur savas mājas atraduši baltkrievu politiskie bēgļi. Rīgā plānota tikšanās ar baltkrievu rakstnieku un vēsturnieku Uladzimiru Arlovu.
Es zinu, ka 25. marts Latvijā ir 1949. gada komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Baltkrievi saprot latviešu tautas sāpi un, protams, jūt līdzi. Padomju represijās 30. gados ar saknēm tika izrauts baltkrievu nācijas zieds. Arī šodien baltkrievi sastopas ar vajāšanu – tagad no mūsdienu Baltkrievijas režīma puses.
Esmu jau rakstījusi par baltkrievu vietām Rīgā, kas saistītas ar Baltkrievijas Tautas Republikas (BTR) valdības trimdā darbu, kā arī par 20. gadsimta pirmās puses "baltkrievu" Rīgas interaktīvo karti, kuru izstrādājuši diasporas pārstāvji. Aktīvisti turpina meklēt arhīvu materiālus un pa drupatiņai likt kopā BTR vēsturi Rīgā.
Kā radās Baltkrievijas Tautas Republika?
1918. gada 25. martā vāciešu okupētajā Minskā Baltkrievijas Tautas Republikas Rada pasludināja BTR par brīvu un neatkarīgu valsti. BTR Rada paziņoja, ka lielinieku un vāciešu parakstītais Brestļitovskas miera līgums ir zaudējis spēku, un tāpēc aicināja pārskatīt tā nosacījumus.
Vācieši uz neatkarības pasludināšanu reaģēja ar BTR Radas un Tautas sekretariāta izdzenāšanu, bet pēc tam tos aizliedza. Tomēr varas institūcijas turpināja darboties Baltkrievijā, bet pēc tam trimdā. BTR valdība ir rekordiste trimdā nostrādātā laika ziņā. Arī tagad ārzemēs pastāv BTR Rada. To vada Ivonka Survilla, kas turpina savu priekšteču tradīcijas.
1918. gadā BTR vadošās institūcijas par valsts simboliem apstiprināja baltsarkanbalto karogu un ģerboni "Pahoņa" .
Pirmo reizi baltsarkanbaltais karogs tika pacelts virs gubernatora nama Minskā pēc lielinieku padzīšanas no pilsētas 19. februārī.
Baltkrievu valoda tika pasludināta par valsts valodu 1918. gada aprīlī.
BTR Radai izdevās iegūt atbalstu daudzos Baltkrievijas reģionos un pakāpeniski paplašināt savu ietekmi. Uz Minsku no rajonu pilsētām tika nosūtīti lēmumi par BTR valdības varas atzīšanu. Dokumenti tika saņemti no Babruiskas, Radaškovičiem, Barisavas, Sluckas, Ņasvižas, Navahrudakas, Koidanavas, Rečicas un citām pilsētām. Baltkrievijas vietējās radas iestājās par to, lai tiktu izveidota vienota nedalāma Baltkrievija BTR veidolā.
Vēsturnieks, grāmatas "BTR kareivji" ("Жаўнеры БНР") autors Aļehs Latišonaks uzskata, ka no 1917. līdz 1923. gadam Baltkrievijas militārajos formējumos dienējuši apmēram 11 tūkstoši cilvēku, galvenokārt brīvprātīgie. Cīņas par BTR varonīga epizode bija 1920. gada Sluckas bruņotā sacelšanās, kad steigā izveidotā BTR Sluckas strēlnieku brigāde mēnesi turpināja kaujas ar Sarkano armiju.
Cik ilgi pastāvēja BTR?
BTR Radas un valdības aktīva darbība Baltkrievijā turpinājās 1918. un 1919. gadā. BTR vadošās institūcijas devās emigrācijā 1919. gadā, tās pārcēlās uz Lietuvu, Vāciju un Čehiju. 1925. gadā padomju specdienesti mēģināja sarīkot BTR Radas un valdības likvidācijas sanāksmi. Tomēr BTR Radas priekšsēdētājs Pjatro Kračeuskis, bet līdz ar viņu arī Vasiļs Zaharka (BTR finanšu tautas sekretārs) palika uzticīgi neatkarības ideāliem. Pēc Otrā pasaules kara BTR Rada un valdība tika atjaunotas Rietumvācijā, pateicoties jaunajam baltkrievu emigrācijas vilnim.
Kas notika ar BTR izveidotājiem?
Lielāko daļu BTR izveidotāju 20. un 30. gados arestēja un nogalināja padomju soda institūcijas. Tāds liktenis piemeklēja premjerministrus Antonu Luckeviču un Vaclavu Lastouski. Janka Serada, BTR Radas pirmais priekšsēdētājs, brīnumainā veidā palika dzīvs un iznāca no ieslodzījuma 1942. gadā, bet kas ar viņu notika pēc tam, nav zināms.
Tikai nedaudzi BTR valstsvīri dzīvoja brīvībā un aizgāja no dzīves ārpus dzimtenes – Jazeps Varonka (BTR pirmais premjerministrs, Lietuvas Republikas ministrs baltkrievu jautājumos, apbedīts ASV), Pjatro Kračeuskis, Vasiļs Zaharka, Tamašs Gribs (BTR Radas loceklis, baltkrievu laikraksta "Rodni kraj" ("Родны край") redaktors (visi apbedīti Prāgā).
***
Lasot arhīvu materiālus, pārskatot vārdus un datumus, galvā liekot kopā Baltkrievijas Tautas Republikas puzli,
es sapratu, ka īstenībā mēs, baltkrievi, kas esam devušies trimdā kopš 2020. gada, atkārtojam mūsu priekšteču scenāriju.
Taču, iespējams, mums vēl ir izredzes ietekmēt ne tikai savu personīgo likteni, bet arī mūsu Baltkrievijas likteni.
Tātad – par ko es sapņoju Rīgā? Manā līdzšinējā dzīvē vispatīkamākās atmiņas ir par pavasara saullēktu, kuru es sagaidīju viena pati meža vidū Drivjatu ezera krastā pie Braslavas.
Sajust pilnvērtīgu balstu zem kājām var tikai dzimtajā zemē. Un es sapņoju kādreiz atgriezties mājās, zem Baltkrievijas debesīm. Un lai nekā no tā – nekādu šausmu – represiju, tuvinieku slimību un draugu nāves, iepriekšējās dzīves sagrūšanas, briesmīgā un netaisnīgā kara Ukrainā – it kā nekad nebūtu bijis.
Vai vismaz lai vairs nebūtu.
