Rūc automāts, šķind krūzes un karotītes, top kafija. No Ruandas un Brazīlijas pupiņām, kas grauzdētas, tepat, Ukrainā. Pie letes rosās Oleksijs.
"To es jums taisu. Šādi es taisu "Amerikano". Pārlejot. Ja esat kādreiz dzēris Geizera automātā taisītu… Ziniet, ir tāda no divām daļām. Pēc garšas šī būs tāda pati," rosoties stāsta Oleksijs.
Gatava. Bieza un smaržīga. Ar putu zīmējumu. Pasniegta uz maziem koka paliktnīšiem.
"Es daru visu tā, lai būtu tieši tāpat, kā bija pirms kara.
Tagad man, protams, te vairs nav logu, bet tas savā ziņā ir arī pluss, jo cilvēki var atslēgties no ārējās pasaules. Viņi var atnākt šurp un saņemt tieši tādas pašas kvalitātes kafiju, kāda tā bija līdz karam," saka Oleksijs.
Līdz karam te bija gaiši, ārpusē soliņi, galdiņi, lampas un siltums – par to aizvien atgādina labo laiku fotogrāfijas.
Ir pagājis gads, kopš Oleksijs ir atpakaļ kafejnīcā un kopš tā brīža katru dienu ir šeit. Tikai 1. janvāri atļāvies paņemt brīvu. Karam sākoties un okupācijas laikā te viss bija slēgts. Un arī pēc Krievijas armijas padzīšanas uzreiz visu atsākt nebija iespējams, jo nebija ne gaismas, ne gāzes, ne sakaru, nekā. Brīdi nogaidījis, kamēr pilsēta attopas, Oleksijs pirmo reizi maijā atkal atvēra daudzu iemīļotās "Prostir Coffee" durvis.
"Vasarā nāca brīvprātīgie, policisti, žurnālisti, kur tad nu bez viņiem, arī pilsētas vadītāji, dažkārt karavīri. Vietējo cilvēku tagad nav tik daudz centrā, jo mana kafejnīca sanāk ir viena no tām, kas atrodas vistuvāk uguns līnijai."
To, ka Krievijas armija ir ļoti tuvu, tikai dažu kilometru attālumā, Oleksijs ir piedzīvojis vairākkārt. Sprādzienos ne vienu reizi vien izgāzti kafejnīcas logi. Uz ielas, kafejnīcas priekšā, izrautas bedres. Oleksijs regulāri lasa šķembas un saliek klēpī savām Budu statujām.
"Mēs pie tā esam pieraduši. Tu dzirdi, jūti, uz kuru pusi lido. Ja būs tuvu, tad skrien, lai būtu aiz divām sienām kā minums.
Bet es jums varu teikt, ka viņiem nav ļoti precīzu ieroču, tāpēc viņi šauj, kur pagadās. Vienkārši dara postu un pastāvīgi nogalina nevainīgus cilvēkus," Krievijas darbības aprakstīja Oleksijs.
"Tā kā es esmu te galvenais, tad vienkārši varu aizvērt kafejnīcu un iet patvertnē. Bet es nekur neesmu gājis, un kafejnīca visu laiku strādā. Pat tad, kad reiz naktī bija uzlidojums, es no rīta atbraucu, saslēdzu aparātus un kafejnīca strādāja."
Tā kā cilvēku nav daudz un plkst. 20 jau iestājas komandantstunda, Oleksijs kafejnīcu jau plkst. 15 ver ciet un pats iet Hersonas ielās zīmēt. Viņš raķešu saplosītos, ievainotos namus, laukums pārvērš mākslā, izsisto logu un izārdīto sienu vietā iezīmējot ziedus. Ar viņa zīmējumiem Hersonas pilsēta izdevusi kalendāru.
"Lielākā daļa cilvēku šo ziedu vietā redz aiznaglotus logus, bet Hersona tādēļ nepaliek sliktāka. Tā arvien ir stipra, skaista pilsēta. Daudzi cilvēki atbrauc uz Hersonu uz pus dienu. Pastaigā pa centru. Redz postījumus. Tas, protams, nomāc, un viņi aizbrauc un vispār nedomā atgriezties.
Bet es uzskatu, ka Hersona visu šo rētu un uzlidojumu dēļ tāpēc nekļūst sliktāka, un tikai no mums būs atkarīgs, kāda atkal būs mūsu pilsēta un visa Ukraina kopumā," sacīja Oleksijs.
Tuvojas pēcpusdiena, un Oleksijam drīz jāslēdz kafejnīca ciet. Mēs izejam laukā, lai izdarītu to, ko kā tradīciju šeit ieviesuši kafejnīcas apmeklētāji. Proti uz finiera plāksnēm, ar kurām aizdarīti sprādzienā izgāztie logi, uzrakstītu novēlējumu kafejnīcai, Oleksijam un pārējiem darbiniekiem, kuri varbūt kādreiz atgriezīsies – lai ir spēks noturēties un īpaši salda uzvaras kafija.
