Latvijas Radio uz sarunu par mediju brīvību un to nākotni ir aicināja Eiropas Žurnālistu federācijas direktori Renāti Šrēderi.
Artjoms Konohovs: Vispirms, paldies, ka piekritāt sarunai. Es gribētu sākt ar Eiropas Mediju brīvības likumu, kas ir Eiropas Savienības atbilde uz sarūkošo mediju brīvību un diezgan satraucošo situāciju Eiropas mediju vidē. Cik jūs esat apmierināta ar šo dokumentu?
Šrēdere: Pirmkārt, man liekas, ka ir ļoti svarīgi pateikt, ka šis patiešām ir vēsturisks likums. Esmu ar šiem jautājumiem strādājusi vairāk nekā 30 gadu, un pirms 30 gadiem mēs mēģinājām panākt, lai tiktu apstiprināts nesaistošs dokuments par mediju koncentrāciju, bet mums tas nav izdevies. Kopš tā laika Eiropas Komisija ir darījusi nelielas lietas, bet nekad nav uzdrošinājusies pieķerties medijiem, tostarp rakstošajiem, kas, kā jūs zināt, lielā mērā ir atstāti pašregulācijas ziņā. Dalībvalstis līdz šim ļoti vēlējās, lai medijus regulētu nacionālie vai pat reģionālie likumi.
Līdz ar to, kaut arī es domāju, ka
mums mediju brīvības likums bija nepieciešams jau pirms desmit gadiem, mēs ceram, ka vēl nav par vēlu un esam ļoti gandarīti, ka šāds likums ir pieņemts.
Turklāt, pateicoties Eiropas Parlamentam, tas tika krietni uzlabots.
Viens no jautājumiem, ko šis likums regulē, ir mediju īpašumtiesību caurskatāmība. Bet kritiķi saka, ka daudzi ieviešanas jautājumi ir atstāti dalībvalstu rokās. No valstīm būs atkarīgs tas, cik šis likums būs efektīvs. Vai jūs tam piekrītat?
Tā ir regula, un tāpēc teorētiski tai būtu nekavējoties jābūt iedzīvinātai nacionālajos likumos. Dažās valstīs varētu nākties mainīt atsevišķus likumus, citur tas nebūs nepieciešams. Es jau esmu runājusi ar Vācijas regulējošajām iestādēm, un viņi uzskata, ka viņiem nekas daudz nebūs jāmaina. Bet jums ir taisnība, un mēs to arī esam ierakstījuši savā preses relīzē, kas tapa kopā ar citām pilsoniskās sabiedrības un mediju brīvības organizācijām, tagad ir svarīgi, ka šis likums dalībvalstīs tiek iedzīvināts, cik vien efektīvi iespējams.
Tomēr zinot, ka diezgan daudzās dalībvalstīs nav šādas politiskas intereses, mēs esam satraukti un tam ir pamats.
Bet tā tas ir ar visiem Eiropas likumiem. Jūs redzat, kas notiek ar Zaļo kursu. Atliek lauksaimniekiem iziet ielās, un prasības tiek mīkstinātas. Es tagad negribu vērtēt, vai tas nāks par labu vai par sliktu.
Protams, ka mēs esam satraukti, ka dalībvalstīs tas netiek pietiekami nopietni uztverts. Tāpat mēs esam satraukti, ka Eiropas Komisija neizdara pietiekamu spiedienu uz dalībvalstīm, lai tās to uztvertu nopietni. Šī likuma tapšanas laikā mēs ļoti paļāvāmies uz Eiropas Komisijas priekšsēdētājas vietnieci Veru Jourovu un esam viņai ļoti pateicīgi.
Mēs nezinām, kā izskatīsies jaunā Eiropas Komisija un jaunais Eiropas Parlamenta sasaukums, jo arī parlaments ir spiedis, lai likumi tiktu ieviesti, un ir uzraudzījis to, kā arī mudinājis ieviest sankcijas, kā tas ir bijis Ungārijas gadījumā. Tagad nekas no tā nav skaidrs.
Ja runājam par Ungāriju, tad man gribētos pieminēt nesen izlasīto rakstu, ko uzrakstīja divi ungāru žurnālisti. Tajā ir teikts, ka Mediju brīvības likums nespēs būtiski uzlabot situāciju šajā valstī, jo no vienas puses situācija ir patiesi nopietna, bet no otras tā ir nedaudz pelēkajā zonā. Mēs zinām, ka valdība izvieto reklāmas tajos medijos, kas tai ir draudzīgi. Neatkarīgie mediji var pastāvēt, bet viņiem īsti tam nav resursu. Vai jums liekas, ka šis likums varētu palīdzēt kaut ko mainīt tādās valstīs kā Ungārija?
Godīgi sakot, mēs vienmēr esam atzinuši, ka tādās valstīs kā Ungārija šis likums neko daudz nepalīdzēs. Es arī tā domāju, un tas ir tādēļ, ka Ungārijā nepastāv neatkarīga tiesu vara. Šāda likuma spēks slēpjas tajā, ka tad, kad kaut kas nenotiek tā, kā vajag, piemēram, nav zināmi mediju īpašnieki, tad sabiedriskās organizācijas var vērsties vietējā tiesā. Bet mēs jau tagad zinām, ka Ungārijas tiesas nebūs neatkarīgas. Līdz ar to, Ungārijā situācija ir ļoti sarežģīta. Tādēļ es jau pašā sākumā esmu paudusi cerību, ka šis likums nenāk pārāk vēlu. Bet dažās valstīs tas būs par vēlu.
Es domāju, ka tas joprojām var spēlēt būtisku lomu jautājumā par valsts reklāmas izvietošanu. Nelielās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas vēl tur pastāv, mēģinās to izmantot. Tāpēc mums vajadzīga arī Eiropas Komisija, kas stingri kontrolēs pamatlīgumu ievērošanu. Ungārija jau ilgstoši ir pārkāpusi daudzus pamatlīguma nosacījumus. Godīgi sakot, es pilnībā pievienojos tādiem deputātiem kā Daniels Freinds, kurš ir spiedis, lai Ungārijai tiktu piemērotas sankcijas un netiktu izmaksāti līdzekļi.
Šķiet, ka tagad Slovākija mēģina kopēt Ungārijas modeli. Nesen iesniegtais likumprojekts par sabiedriskās raidorganizācijas restrukturizāciju daudziem ir izsaucis būtisku satraukumu. Arī jūsu organizācija ir paudusi savas bažas. Vai jūs varētu tās minēt?
Mūsu preses relīzē mēs norādām ne tikai uz Fico valdības mēģinājumiem, bet uz darbībām, kas vērstas uz esošās sabiedriskās raidorganizācijas likvidēšanu un jaunas izveidošanu. Tā atrastos viņa politiskās partijas rokās, jo parlamentam un valdībai būtu vairākums vietu organizācijas vadības struktūrās. Līdz ar to, šī raidorganizācija tiktu pilnībā politiski kontrolēta.
Zināmā mērā šis gadījums ļaus pārbaudīt jauno Mediju brīvības likumu, jo tajā ir 5. pants, kas runā par sabiedrisko raidorganizāciju neatkarību. Tajā tiek runāts par valdes neatkarību un par sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanu. Tas, ko dara Fico, ir pilnīgā pretrunā ar Mediju brīvības likumu, uz ko norāda arī Eiropas Raidorganizāciju apvienība. Iepriekš viņi savos izteikumos ir bijuši atturīgāki, bet tagad ir nākuši ar ļoti spēcīgu paziņojumu. Slovākijas televīzija ir šīs apvienības biedrs.
Eiropas Komisija mums jau ir teikusi, ka, ja mediju brīvības likums tiktu apstiprināts nedaudz ātrāk, tad viņi būtu varējuši jau iesākt pārkāpuma procedūru. Bet tagad, manuprāt, visi prāto, kā tālāk rīkoties. Bet mēs turpināsim izdarīt spiedienu. Mēs apsveram aizbraukt tur ar delegāciju, jo spiedienam tiek pakļauti ne tikai sabiedriskie, bet arī privātie mediji, no Krievijas nāk dezinformācijas kampaņas. Jūs Latvijā labi zināt par visām šīm problēmām, un tāpēc mēs esam ārkārtīgi satraukti.
Mani pārsteidz, cik vienkārši ir iznīcināt sistēmu. Pietiek ar vienām vēlēšanām un jaunu valdību, un tas, kas gadiem ticis celts, var tikt izpostīts dažu mēnešu laikā. Tas liek aizdomāties par to, cik trausla situācija var būt arī citur un vai citviet varētu tikt atkārtots kaut kas līdzīgs.
Sākotnēji Ziemeļvalstis, Zviedrija, Vācija uzskatīja, ka mums nav vajadzīgs Mediju brīvības likums. Bet mēs viņiem atbildējām, ka visās valstīs ir jaunas labējas partijas, kas vēlas apmelot žurnālistus un apklusināt jebkādu kritiku.
Tas, ka pie varas nāk neliberālas valdības, kas vēršas pret mediju brīvību, ir vispārēja parādība.
Tomēr vairākās valstīs joprojām pastāv likuma vara. Pat Francijā mēs redzam, ka Makrona valdība bieži uzbrūk žurnālistiem, un tā ir valsts, kas augsti vērtē demokrātiju. Tas ir ļoti satraucoši. Bet Francijā vismaz ir neatkarīga tiesu sistēma. Ir bijušas dažas tiesas prāvas, kurās žurnālisti izvarēja. Tas varētu likt valdībai kārtīgi apdomāties, pirms turpināt līdzšinējo praksi.
Es domāju, ka tas parāda, ka mums būtu nepieciešama visaptveroša pieeja tam, cik nozīmīga ir mediju brīvība un likuma vara.
Es esmu vāciete, un pie mums arvien populārāka kļūst partija "Alternatīva Vācijai", it sevišķi Vācijas austrumos. Tur jau notiek daudz uzbrukumu medijiem. Ir reģioni, kur vairs nav neatkarīgu vietējo plašsaziņas līdzekļu, un kur "Alternatīva Vācijai" dominē gan ar reklāmām, gan ar redakcionālo kontroli.
Neviena valsts nav imūna pret to, un tieši tādēļ mums ir vajadzīgs Eiropas mediju brīvības likums.
Tas nav domāts tikai Ungārijai, bet gan visām valstīm. Redzēsim, vai tas strādās, bet es varu jums apliecināt, ka mēs, žurnālistu organizācijas un pilsoniskā sabiedrība, darīsim visu, lai atgādinātu likumdevējiem par šo likumu.
Mēs tuvojamies mūsu sarunas noslēgumam un tādēļ es gribētu jums uzdot plašāku jautājumu. Mēs līdz šim esam runājuši par mediju brīvību un viedokļu daudzveidību, bet viens no būtiskiem satraukuma avotiem jau ilgāku laiku ir tas, ka ļoti daudzi mediji atrodas sarežģītā finanšu situācijā. Tas samazina viņu iespējas ražot saturu un raidīt, it sevišķi tādos mazos tirgos, kā Latvijā, kur ir maz iedzīvotāju un pirktspēja nav tik augsta. Kā situācija izskatās no jūsu puses, vai esat redzējusi kādus veiksmīgus modeļus, ko varētu izmantot citur?
Vispirms es gribu teikt, ka es jums pilnībā piekrītu. Stabilu finansēšanas modeļu trūkums neatkarīgai žurnālistikai rada lielu satraukumu. Mēs tikko esam apstiprinājuši mūsu manifestu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Tā nosaukums ir "Iestājies par žurnālistiku kā par sabiedrisko labumu". Pirmais punkts tajā ir žurnālistikas dzīvotspēja.
Mums ir vajadzīgi jauni finansēšanas modeļi no valsts līdzekļiem, saglabājot neatkarību, kā arī filantropu ziedojumi un privātie līdzekļi.
Arī lielajiem tehnoloģiju uzņēmumiem vajadzētu maksāt par saturu, ko viņi zog.
Mēs zinām, ka daļu no krīzes, ko mēs pašlaik piedzīvojam, ir izraisījušas lielo tehnoloģiju kompānijas, jo viņi ir pārņēmuši 80% no reklāmas tirgus. Neviens medijs ar to nevar sacensties. Te runa ir arī par uzmanībā balstītu ekonomiku un par auditorijas datiem, kas tiek izmantoti citur. Jauni cilvēki vairs nevēlās maksāt par ziņām un pastāv arī izvairīšanās no ziņām.
Situācija ir patiesi sarežģīta. Mēs kopā ar izdevējiem esam veikuši vairākus pētījumus par jauniem žurnālistikas finansēšanas veidiem. To rezultāti ir ļoti interesanti, bet skar nišas medijus. Pastāv jauni abonēšanas modeļi, pastāv kolektīvā finansēšana un mikromaksājumi. Pastāv īpašas ziņu vēstkopas tā dēvētajai konstruktīvai žurnālistikai vai lēnai žurnālistikai, pētnieciskai žurnālistikai. Protams, ka ir arī granti.
Eiropas Komisija ir palielinājusi grantu apjomu pētnieciskai žurnālistikai, bet žurnālisti nav pieraduši strādāt ar grantiem un nodarboties ar uzņēmējdarbību.
Es nesen esmu dzirdējusi, ka mums būtu jāmāca žurnālistiem biznesa iemaņas. Es neesmu pārliecināta, ka tas ir pareizais ceļš.
Žurnālistiem jau tagad ir tik daudz darba, tostarp ir jāsastopas ar mākslīgā intelekta radīto saturu, ar dziļviltojumiem, ar milzīgu dezinformācijas apjomu. Tādēļ es uzskatu, ka likumdevējiem vajadzētu uztvert žurnālistiku kā sabiedrisko labumu, kas nepieciešams regulējošais mehānisms, bet, protams, arī finansējums.
