Nevardarbīgo varas maiņu vadīja prorietumnieciski noskaņotais Mihails Saakašvili, kuru vēlāk ievēlēja par prezidentu. "Rožu revolūcija" bija nozīmīgs pagrieziena punkts Gruzijas vēsturē, tomēr daudzi tagad secina, ka šo 20 gadu laikā valsts ir sasniegusi ievērojami mazāk, nekā tika cerēts.
Ševardnadzes laikmeta beigas
2003. gada 23. novembrī par demisiju paziņoja toreizējais Gruzijas prezidents promaskaviskais Eduards Ševardnadze, kurš valsti bija vadījis kopš 1992. gada. Viņš atkāpās pēc tam, kad Gruzijas parlamenta ēkā galvaspilsētā Tbilisi ielauzās opozīcijas atbalstītāji ar bijušo tieslietu ministru Mihailu Saakašvili priekšgalā.
Tā bija kulminācija vairākas nedēļas ilgušajiem protestiem pret parlamenta vēlēšanu rezultātu viltošanu un Gruzijas arvien dziļāku slīgšanu korupcijā un nabadzībā.
Ienākot parlamenta plenārsēžu zālē, Saakašvili labajā rokā turēja sarkanu rozi, tādējādi apliecinot, ka protestētāji nav bruņoti un viņiem ir miermīlīgi nolūki. Tāpēc tās dienas notikumi tiek dēvēti par "Rožu revolūciju".
Tbilisi ielās sanākušie cilvēki Ševardnadzes valdīšanas beigas atzīmēja ar mūziku un dejām.
Saakašvili ceļš no prezidenta pils līdz cietumam
Gruzijas sabiedrībā toreiz valdīja pacēlums un ticība, ka valsts beidzot var piedzīvot pārmaiņas, kuru vadīšanu uzticēja rietumvalstīs izglītotajam Saakašvili. 2004. gada janvārī viņš pārliecinoši uzvarēja prezidenta vēlēšanās, bet pēc dažiem mēnešiem notikušajās parlamenta vēlēšanās uzvarēja arī viņa vadītā partija "Apvienotā nacionālā kustība".
Saakašvili deviņos valdīšanas gados Gruzijā tika īstenotas plašas reformas, kas palīdzēja ievērojami samazināt korupciju un sekmēja valsts ekonomisko izaugsmi.
Viņš arī nostādīja Gruziju uz eiroatlantiskās integrācijas ceļa. Taču prezidentam tika pārmests nedemokrātisks vadības stils un vēršanās pret kritiķiem.
Gruzijā kopš 2012. gada valda partija "Gruzijas sapnis", kuras dibinātājs ir miljardieris Bidzina Ivanišvili. Jaunā valdība uzsāka virkni izmeklēšanu pret Saakašvili, kurš pēc prezidentūras beigām pameta Gruziju. Pirms diviem gadiem viņš atgriezās dzimtenē un pašlaik atrodas ieslodzījumā.
Saakašvili šonedēļ, attālināti uzstājoties tiesā, paziņoja, ka "Gruzijas sapņa" valdīšanas laikā Gruzija faktiski ir kļuvusi par Krievijas provinci.
Savukārt "Apvienotā nacionālā kustība" publicēja 11 punktu manifestu, kurā tā aicina stāties pretī Gruzijas oligarhizācijai un stiprināt demokrātiju.
"Gruzijas sapņa" līderis Iraklijs Kobahidze paziņoja, ka "Rožu revolūcijas" gadadienas atzīmēšana ir nekaunība, jo 20 gadu senie notikumi esot radījuši milzu ciešanas Gruzijai.
Gruzija joprojām svārstās par savu attīstības kursu
Politologs un bijušais Gruzijas izglītības ministrs Gija Nodija uzskata, ka Gruzija joprojām nav tikusi skaidrībā par to, kādu attīstības ceļu tā iet.
"Zināmas ilūzijas vai cerības bija saistītas ar to, ka mēs caur "Rožu revolūciju" beidzot pametām Krievijas ietekmes zonu un virzījāmies uz Rietumiem.
Zināmā mērā tas bija pamatoti, jo mēs patiešām vairāk vai mazāk esam izvēlējušies Rietumu attīstības ceļu, tomēr šis jautājums ir aktuāls arī šodien – mēs joprojām paliekam pierobežas situācijā, neraugoties uz to, ka drīzumā varam saņemt un, visticamāk, arī saņemsim Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu," Nodija sacīja intervijā raidsabiedrībai "Eho Kavkaza".
Bet viena no "Rožu revolūcijas" līderēm Nino Budžanadze uzskata, ka Gruzija palaida garām iespēju kļūt par "cienīgu Eiropas valsti".
Eiropas Komisija pirms pāris nedēļām gan rekomendēja piešķirt Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu Gruzijai. Šis solis tika vērtēts kā Briseles mēģinājums saglabāt Gruzijas orientāciju uz Rietumiem un novērst tās ieslīgšanu Krievijas ietekmes zonā.
