Dens Raiss ir apbalvots ar ASV militāro Purpura sirds medaļu. Bijušais Valērija Zalužnija komandas padomnieks, Raiss patlaban ir Kijivas Amerikas Universitātes prezidents, un Latvijas Televīzijas komanda ar viņu tikās Ukrainas galvaspilsētā.

Gints Amoliņš: Kā jūs kļuvāt par ģenerāļa Zalužnija īpašo padomnieku?

Dens Raiss: Tas ir mazliet traks stāsts. Es vairs nebiju saistīts ar ASV armiju un dzīvoju Maiami. Un man sanāca satikties ar kādu sievieti, kad bija [Krievijas] iebrukuma sākums, un viņas ģimene bija šeit, Kijivā. Viņa sēdēja restorānā Maiami un skatījās video ar kaujām iebrukuma sākumā.

Mēs sākām runāt, un pārliecināju viņu lūgt savu ģimeni atstāt Kijivu un ar vilcienu doties uz rietumiem. Mēs apmainījāmies ar telefona numuriem. Viņa man sūtīja īsziņas un jautāja, kā iegūt ASV vīzas un tamlīdzīgi. Un tad viņa jau bija dabūjusi biļetes mātei, vecmāmiņai un māsai lidojumam uz ASV, uz Maiami, bet viņai nebija, kur viņas izmitināt.

Es jutos atbildīgs par šo, un piedāvāju savas mājas trim bēgļiem. Ļāvu viņām palikt manā dzīvoklī Maiami, un pats pārvācos uz citurieni, lai viņām būtu sava telpa. Domāju, ka ar to viss beidzas, viņas tur paliks mēnesi vai divus, līdz iekārtosies.

Tad [viņas] māte man atsūtīja ziņu un jautāja, vai esmu absolvējis Vestpointas militāro akadēmiju, uz ko atbildēju, ka jā.

Un viņa jautā – vai es vēlētos satikt ģenerāli Zalužniju, Ukrainas bruņoto spēku komandieri? Es padomāju, ka tas gan ir dīvains piedāvājums, bet beigās attapos [saziņas platformas] "Zoom" zvanā ar ģenerāli Zalužniju, kad vēl turpinājās Kijivas kauja.

Mēs runājām par līderību, līderu attīstību un situāciju uz vietas. Un beigās es teicu – "Zalužnija kungs, ja jums varētu noderēt kāda palīdzība, es ar prieku varu ierasties uz vietas." Un viņš atbildēja, ka varētu izmantot manu palīdzību. Un tā es iekāpu lidmašīnā, aizlidoju uz Poliju, pasažieru autobusā iebraucu Ukrainā.

Tikos ar viņa komandu, stratēģiskās komunikācijas padomnieku, un viņi lūdza manu palīdzību. Kļuvu par īpašo padomnieku – bez atlīdzības, kā brīvprātīgais, maksāju pats savus rēķinus. Es viņiem jautāju, ko viņi vēlas un ko es varu darīt viņu labā.

Un viņi teica: "Mums ir vajadzīgs ASV atbalsts. Ja mēs zaudēsim ASV atbalstu, mēs esam miruši. Mums ir nepieciešams, lai Jūs mums palīdzētu iegūt ASV atbalstu."

Es uzņēmos būt vidutājs, komunicēt turp un atpakaļ starp abu pušu militārpersonām desmit mēnešus. Es lobēju noteiktu bruņojumu, kas Ukrainai toreiz netika piešķirts, ko es zināju, ka Ukrainai vajadzētu iegūt. 

Pasaule ir maza... Un šos desmit mēnešus jūs bijā kā saite, kā sakaru kanāls starp Vašingtonu un Kijivu, lai veicinātu bruņojuma piegādes.

Jā. Un [starp] Vīsbādeni Vācijā, kur kara situācijai sekoja ASV armija, tur bāzējas pavēlniecības štābs, kas seko karam Ukrainā. Tā es no Kijivas braucu uz Poliju, tad lidoju uz Frankfurti, tad Vīsbādeni, kur tikos ar komandieriem, tad uz ASV tikties ar Pentagonu. Tas bija pilnīgi neformāli. Es vairs nestrādāju ASV valdībai, tā bija manis paša iniciatīva. Tā kā vairs nebiju ASV bruņoto spēku sastāvā, varēju iebraukt un uzturēties Ukrainā. Jo 2022. gada 3. februārī ASV prezidents izdeva pavēli par visu ASV spēku izvešanu no Ukrainas, un joprojām, divus gadus vēlāk, ASV militārpersonām nav atļauts ierasties Ukrainā. Bet, tā kā biju civilpersona, varēju izdarīt to, ko citi nevarēja.

Noteikti pirmajās dienās bija sarežģīti pārliecināt rietumvalstis piegādāt bruņojumu Ukrainai. Vai uzskatāt, ka jūsu darbs ir sekmīgs, lai to galu galā panāktu? 

Jā, noteikti. Tajā bija iesaistīti ļoti daudz cilvēku tādās vietās kā Brisele, NATO, ASV, Vīsbādene. Bija daudz iesaistītu cilvēku. Taču uzskatu, ka es spēju panākt pārmaiņas, un konkrēti attiecībā uz kasešu munīcija dabūšanu.  

Kasešu munīcija ir letālākais artilērijas veids. Es apmeklēju kaujas pozīcijas 2022. gada jūlijā un konstatēju, ka mēs viņiem dodam nepareizus artilērijas šāviņus. Mēs dodam standarta augsti eksplozīvos šāviņus – tas izklausās draudīgi, bet tā nav. Tas ir visneefektīvākais artilērijas lādiņš. 

Būdams bijušais kājnieku virsnieks un artilērijas virsnieks, es sapratu, ka mēs viņiem nedodam munīciju, ko mēs dotu paši saviem karavīriem vai Igaunijai, vai Latvijai.

Jebkura no valstīm, kas cīnītos pret Krieviju, tiktu nodrošināta ar artilērijas šāviņiem, kurus dēvē par divējāda pielietojuma uzlabotu konvencionālo munīciju. Tā būtībā ir kasešu munīcija. Tā vietā, lai izšautu artilērijas šāviņu – vienu šāviņu, kas uzsprāgst –, jūs izšaujat vienu šāviņu, kas eksplodē gaisā pār ienaidnieku un nolīst 88 munīcijas vienības. Un katra no tām var izvest no ierindas tanku vai personālsastāvu. 

Tas ir eksponenciāli letālāks bruņojums. Tas ir tas, ko izmantotu mēs. Ja es būtu virsnieks vienībai sadrusmē ar Krievijas armiju, kas mums uzbrūk, 100%, ka mēs to izmantotu. 

Daudz efektīvāks, bet tolaik diskusijās arī pretrunīgs bruņojums. 

Tas bija ļoti pretrunīgi. Un tā ir pārsteidzoša vēsturiskā situācija. Bet es atgriezos ASV un tikos ar ģenerāli Marku Miliju, Apvienotās štābu priekšnieku komitejas priekšsēdētāju.

Man bija unikāla piekļuve abiem komandštābiem, kas bija veiksmīga un teju neiespējama apstākļu sagadīšanās. Es atgriezos un sapratu, ka ASV šo munīciju nesniedz politisku iemeslu dēļ. Un politisko iemeslu saknes meklējamas 2008. gadā Oslo, kad kopā sanāca grupa cilvēku ar labiem nodomiem, bet, manuprāt, viņi bija naivi muļķi.

Un viņi izveidoja organizāciju, kas saucas "Konvencija par kasešu munīciju". Tam bija ļoti altruistiska, pašaizliedzīga pieskaņa, kad visi, kas piedalījās, jutās, ka dara labu lietu. Nē, patiesībā viņi iešāva Rietumiem kājā un ļāva Krievijai kļūt spēcīgākai.

Viņi sajauca kopā daudzas lietas. Un it īpaši valstis, kurām nav armijas vai kuras atrodas tālu no draudiem. Tādas valstis kā Kostarika, Bahamu salas un Islande. Un viņi pārliecināja šīs valstis, ka mīnas ir sliktas. Mīnas joprojām nogalina cilvēkus Laosā, un jo īpaši bērnus. Un, jā, tā ir pilnīga taisnība. Bet tam nebija sakara ar to, ko viņi mēģināja panākt. Es tiešām domāju, ka droši vien tur bija arī Krievijas pirksts. Viņiem tas  ļoti labi padodas. 

Viņi sajauca vienā katlā mīnas ar kasešu bumbām, ar kasešu munīciju, un ar munīciju. Un neiedziļinājās visās detaļās, jo tas ir garš un diezgan mulsinošs stāsts. Bet kasešbumbas ir tas, ko krievi met virs tādām pilsētām kā Harkiva, un tās eksplodē gaisā un izkaisa civiliedzīvotāju vidū.

ASV nevēlējās piegādāt kasešbumbas. ASV vēlējās piegādāt kasešu munīciju, kas ir artilērijas lādiņš, ko  izšauj uz zināmu militāru mērķi,

 parasti noteiktu ar bezpilota lidaparāta novērošanu, un zinot, ka tā ir Krievijas pozīcija, kurā atrodas Krievijas karavīri. 

Ko viņi (Oslo) izdarīja – viņi patvaļīgi nāca klajā ar skaitli. Visiem munīcijas veidiem ir procents, kas neuzsprāgst. Kad uzbrūk krievi, viņiem ir aptuveni 10 līdz 20% munīcijas, kas neeksplodē. Iebrukuma sākumposmā Krievija šāva 63 tūkstošus dienā. 63 tūkstoši artilērijas šāviņu dienā! Un aptuveni 10 līdz 20% no tiem neuzsprāga, nebija detonācijas. Šie lādiņi gadiem atradīsies laukos un fermās. Tā ir milzu problēma. 

Tūkstošiem gadu.

Būs nepieciešami 800 gadi, lai to attīrītu. Tā ir problēma, kas nav prātam aptverama cilvēkiem, kas ar to nesaskaras. Bet iešaut sev kājā..

Iemesls, kāpēc mēs izstrādājām šo munīciju 70. un 80. gados, bija tas, ka mēs zinājām, ka Krievija uzbruktu NATO ar tūkstošiem un tūkstošiem artilērijas stobru. 

Artilērija prasa daudz personālsastāva, tā var izšaut daudz šāviņu, un tā ir gara loģistikas ķēde. Krievu armija bija tik liela, ka mēs zinājām, ka nevarēsim cīnīties līdzvērtīgi, jo mums būtu tikai pāris simti artilērijas stobru.  Tādēļ mēs izveidojām šādu spēka reizinātāju – lai viens stobrs varētu izšaut vienu šāviņu, kas tad sadalās 88 munīcijas vienībās, minibumbās. Tas bija spīdoši izdomāts veids, kā aizsargāties pret masīvu artilērijas spēku. 

Un šī kasešu munīcijas grupa sanāca kopā un parakstīja konvenciju. Tajā ir 112 valstis. Un tas iebiedēja Amerikas Savienotās Valstis pat tiktāl, ka mēs negribējām stāties pretim šai grupai, un mēs nesniedzām šo palīdzību Ukrainai.

Lai gan mēs to nebijām parakstījuši, un Ukraina to nebija parakstījusi. Mēs nenodrošinājām labākos lādiņus, jo baidījāmies no politiskās reakcijas, kad cilvēku teiktu "Ak Dievs! ASV pastrādā kara noziegumus!" Tā nav taisnība. Tie ir legāli ieroči. 

Tā ir divējāda pielietojuma uzlabota konvencionālā munīcija. Tas ir konvencionāls ierocis. Kāda atšķirība, vai jūs izšaujat 88 šāviņus un divi procenti neuzsprāgst, vai izšaujat vienu šāviņu un divi procenti neuzsprāgst? Nekāda.

Tā ir tā pati matemātika. Bet viņi to padarīja par morālu jautājumu. Kad kāds uzkāpj uz morālās augstienes, viņu ir grūti dabūt nost. Un viņiem izdevās uz šī viļņa dabūt visu pasauli. Bet tas ir pilnīgi nepareizi. Ar to Rietumiem tika iešauts kājā.

Ja NATO rīt tiktu uzbrukts, ja rīt uzbruktu Latvijai, mēs 100% nodrošinātu kasešu munīciju jau pirmajā dienā, lai nogalinātu vairāk Krievijas karavīru, lai aizsargātu latviešus. 

 

Latvija to pieprasītu. Ukraina to pieprasīja, bet ilgi nesaņēma. Es biju tas, kurš te ieradās, tikās ar Zalužnija komandu, prezentēju, kas tas ir, jo Ukrainai iepriekš tādas munīcijas nebija.

Es pārzināju amerikāņu ieročus. Viņi dabūja to, ko viņiem deva un kas viņiem bija, un labi lika lietā. Viņiem bija standarta augsti eksplozīvie šāviņi, un viņi tos izmantoja. Viņi nezināja, ka nesaņem labāko. Es to zināju. Es aizlidoju un tikos ar [ASV bruņoto spēku ģenerāli – Apvienotās štābu priekšnieku komitejas priekšsēdētāju Marku] Miliju, un viņš piekrita, ka tas ir politisks jautājums.

Tāpēc es to uzņēmos izdarīts pats, neviens man nelika to darīt. Es atbraucu uz šejieni un teicu – "Jums vajadzētu prasīt ģenerālim Zalužnijam, lai viņš prasa ģenerālim Milijam kasešu munīciju. Viņš atbildēs, ka to nevar izdarīt, jo ir politiski iemesli. Jums tad jāpanāk, ka prezidents Zelenskis to lūdz prezidentam Baidenam. Viņš droši vien teiks "nē". Jums tad jāvēršas pie visām sabiedrotajām valstīm, daudzām no kurām, tostarp Latvijai, Igaunijai un Turcijai ir kasešu munīcija. Lūdziet, lai viņas jums to iedod."

Tieši tas arī notika, katrs no šiem soļiem. Un galu galā 2022. gada novembrī Turcija iedeva 3500 lādiņus. Un tas bija ideāls brīdis Bahmutas kaujas laikā, kad Ukrainas spēkiem uzbruka masīvi Krievijas karavīru viļņi, un ukraiņi izmantoja kasešu munīciju īstajā pēdējā brīdī. Šīs lietas uzsprāgst virs mērķa un iznīcina visus Krievijas spēkus.

Kasešu munīcija bija ļoti efektīva. Zaudējumu apmērs, ko Krievija cieta kasešu munīcijas dēļ, pieauga eksponenciāli. 

Es teiktu, ka puse no visiem zaudējumiem, ko Krievija cietusi šī kara laikā, bijusi, pateicoties nelielam daudzumam kasešu munīcijas. 

Galu galā panācām, ka Pārstāvju palātas Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Maikls Makkols, lielisks līderis, 2023. gada martā nosūtīja prezidentam Baidenam vēstuli, lūdzot, lai mēs, ASV, nodrošinām lielāku skaitu ar kasešu munīcijas artilērijas lādiņiem. Sākumā lūgums tika noraidīts.

Un galu galā iesaistījās senators Džeks Rīds, kurš ir Senāta Bruņoto spēku komitejas priekšsēdētājs. Viņi abi, republikāņi un demokrāti, sanāca kopā, un panāca, ka prezidents 2023. gada 7. jūlijā parakstīja lēmumu par kasešu munīcijas artilērijas lādiņiem. Tie nekavējoties tika nosūtīti lielā skaitā. Un atkal Krievijas pusē turpināja augt zaudējumu skaits – galvenokārt pateicoties šiem artilērijas šāviņiem. Šis ir artilērijas karš. 

Un tad mēs sākām pieprasīt, lai tiku piešķirta kasešu munīcija "HIMARS" raķešu artilērijas sistēmām. "HIMARS" lādiņi, kurus sāka piegādāt 2022. gada jūnijā, bija solīds šāviņš. Apbrīnojami efektīvs! Bet tikai ar vienu sprādzienu – precīzs, bet viens sprādziens. Tagad mēs dabūjām artilērijas raķetes, kuras varēja atlidot un eksplodēt vai nu 518, vai 612, vai 950 minibumbās.

Šis bija viens no ieročiem, par ko nevienu presē neinformējām, neviens to nepamanīja – vienkārši atsūtījām. Un 2023. gada 17. oktobrī diviem Krievijas uzbrukuma helikopteru lidlaukiem trāpīja vairākas M39 (jeb ATACMS) raķetes. Un šīs raķetes iznīcināja 24 Krievijas uzbrukuma helikopterus. Krievijas militāri blogeri rakstīja, ka tā bija sliktākā diena Krievijas gaisa spēku vēsturē kopš Otrā pasaules kara.

Tādēļ esmu lepns, ka tas izdevās. Ka visi sanāca kopā – republikāņi, demokrāti, prezidents –, lai nodrošinātu Ukrainai to, kas Ukrainai bija vajadzīgs, lai nogalinātu Krievijas karavīrus un iznīcinātu šos šausmīgos uzbrukuma helikopterus, kas tiešām nodara lielu postu frontes līnijās. Un Krievijai bija jāatvelk savi uzbrukuma helikopteri atpakaļ Krievijā. Un tagad mēs nodrošinām vairāk, bet esam lēni ar papildu piegādēm.

Dažāda veida kasešu munīcija dažādām sistēmām. Vai jūs teiktu, ka tas ir Jūsu nozīmīgākais sasniegums? Veicināt šo procesu?

Jā. Es teiku, ka vadīju šos centienus, taču, lai to paveiktu, bija nepieciešama milzīga komanda. Mēs pārvarējām daudz šķēršļu un iebildumu.

Bez šīs munīcijas situācija būtu citāda. Sliktāka?

Būtu mazāk mirušu Krievijas karavīru. Un tāpēc es teiktu, ka situācija būtu sliktāka. Proti – jo vairāk kasešu munīcijas mēs nodrošināsim, jo vairāk mirušu Krievijas karavīru. Šis ir karš līdz spēku izsīkumam.

Jūs pieminējāt Latviju, kad runājāt par kasešu munīciju. Jūs pieminējāt arī mīnas. Nezinu, vai esat par to dzirdējis, bet nesen Latvijā bija diskusijas par to, vai mums vajadzētu mīnēt savu robežu ar Krieviju. Un mēs esam attiecīgās konvencijas locekle. Ir politiskās diskusijas, dažādi viedokļi.

Jā.

Kāds ir jūsu viedoklis?

Tā ir cita konvencija. Latvija neparakstīja konvenciju par kasešu munīciju. Jebkura valsts, kas robežojas ar Krieviju, zina, ka Krievijas armija ir tik liela, ka viņi izmanto masu. Tas ir viņu galvenais kara princips.

Kopumā ir deviņi kara principi. Un Krievija izmanto masu. Viņi vienkārši nāk ar masīvu skaitu. Viņi ir gatavi uzņemties lielu skaitu upuru. Viņiem ir vienalga, cik krievu mirst, un viņi izbauda lielu pilsētu iznīcināšanu.

Viņi to darīja Čečenijā. Viņi to darīja Gruzijā, viņi to ir darījuši Donbasā un Krimā. Tas ir viņu veids, kā vest karu, un tā tas ir bijis gadiem ilgi.

Mīnu jautājums ir atsevišķs jautājums. Tas vairāk atbilst statiskas aizsardzības izveidošanai kā Mažino līnija, kas Otrajā pasaules karā cieta neveiksmi, jo vācieši to vienkārši apgāja. Ja pareizi saprotu, tad pašreizējā Latvijas vadība vairāk iestājas par elastīgas aizsardzības pieeju. Un es domāju, ka tas ir pamatoti, it īpaši, ja jums ir darīšana ar visiem NATO ieročiem.

Šobrīd mēs kavējam Ukrainu, liekot turēt vienu roku aiz muguras.. abas rokas aiz muguras, jo mēs nedodam viņiem visus ieročus. Mēs viņiem dodam tikai dažus. Visa koncepcija ir veidota, balstoties uz dažādu ieroču mijas slāņiem, kas integrējas kopā un ir savstarpēji papildinoši. Ja jūs iedodat vienu vai divus, tie nav ne tuvu tik efektīvi.

Tāpēc es piekrītu tiem, kas saka, ka nevajag visu nomīnēt. Tas tikai radīs bīstamību, kas Latvijai būs problēma vēl daudzus gadus pēc kara. Es teiktu, ka tā ir vairāk problēma nekā risinājums.

Es domāju, ka elastīga aizsardzība ar pareizajiem ieročiem ir pareiza pieeja. Latvija arī iegādājusies vairākas "HIMARS" raķešu artilērijas sistēmas, kas, manuprāt, ir viens no efektīvākajiem ieročiem un ir pierādījis sevi šajā cīņā.

Ja es varētu dot padomu Latvijai, es mudinātu Latviju iegādāties pēc iespējas vairāk kasešu munīcijas raķešu. Ir vairāki veidi, kuriem ir dažādi darbības rādiusi, letalitātes rādītāji un precizitāte. Bet es censtos dabūt visu iespējamo, jo tas ir tas, kā jūs apturat Krievijas armiju. Kasešu munīcija apturēs Krievijas armiju uz vietas.

Tas ir labākais aizsardzības ierocis, kāds mums ir. Un tas uzbrukuma operācijas padara gandrīz neiespējamas. Jūs nevarat atbraukt ar bruņumašīnām, jūs nevarat atnākt ar kājām. Tātad – pietiekami daudz kasešu munīcijas gar robežu ar elastīgu aizsardzību, un jūs apturēsit Krievijas armiju "uz sitienu".

Vai Baltijas valstis spētu sevi aizstāvēt uz noteiktu laika periodu, ja būtu uzbrukums?

Ja katra valsts atsevišķi – nē. Un tas ir NATO spēks. Ja katra individuāli – tad kristu diezgan ātri neatkarīgi no tā, kādi jums ir ieroči. Jums ir nepieciešams NATO spēks. NATO tika izveidots 1949. gadā, lai aizsargātos pret Padomju Savienību, no astoņām dalībvalstīm izaudzis līdz 31 valstij, un, cerams, drīzumā 32. Zviedrija būs 32. dalībvalsts, un Ukraina, cerams, 33. [Red.piez. – Intervija notika neilgi pirms tam, kad Zviedrija oficiāli kļuva par NATO 32. dalībvalsti] Bet NATO spēks ir tas, ka uzbrukums vienam ir uzbrukums visiem – 5. pants.

Ja Krievija uzbruktu Latvijai, tad Latvija viena pati.. Jūs vienkārši nevarētu izturēt to spēka apmēru. Pat novājinātais [Krievijas] spēks, kāds tas ir tagad – tas joprojām ir drauds. Bet, kad jums aiz muguras stāv viss NATO, ar ASV karaspēku.. Un, ja tur ir ASV karaspēks, es vēlos būt drošs, ka ASV karaspēks var pieprasīt un izmantot kasešu munīciju.

Cits stāsts par Lietuvu. Lietuva parakstīja kasešu munīcijas konvenciju. Viņi runā par sava paraksta noņemšanu, un es ļoti iedrošinātu viņus to izdarīt, ja viņi patiešām vēlas aizstāvēt savu valsti no Krievijas.  Viss, ko paveic šis paraksts, – tas palīdz Krievijai un vājina Lietuvu, un caur to vājina arī Latviju.

Kad kaimiņvalsts aizliedz kasešu munīciju, lai labos puišus aizsargātu pret sliktajiem... Ja es būtu Krievija, es vispirms uzbruktu Lietuvai. Jo paietu dienas vai nedēļas līdz cilvēki izdiskutēs "Vai varam to izmantot?"

Līdz tam viņi var iekarot Lietuvu un aplenkt Latviju. Tāpēc ceru, ka Latvijas politiķi un ģenerāļi mudinās Lietuvu noņemt šo parakstu. Un to izdarīt publiski, un pēc tam mudināt citus, kas to parakstījuši, darīt to pašu. 

Vai, jūsuprāt, ir iespējams, ka Putins varētu pārrēķināties, droši vien ne nākamgad vai pēc pāris gadiem, bet teiksim, tuvāko desmit gadu laikā, un uzbrukt NATO dalībvalstij? 

Es nevēlētos..

Pārrēķināties par citu NATO valstu reakciju?

Es pat nevēlētos minēt, kādā prāta stāvoklī ir šis cilvēks. Es viņu vērtētu tikai pēc viņa rīcības. Un, pamatojoties uz viņa darbībām, es domāju, ka viņš savā ziņā ir paredzams. Jo būtībā viņš ir psihopāts ar savu trako redzējumu. Jūs redzējāt Takera Karlsona interviju.

Un par Takeru Karlsonu, pirmkārt, es domāju, ka tā bija briesmīga intervija, un viņš vienkārši spēlēja līdzi Putina dezinformācijai. Bet ir skaidrs, ka viņš savā prātā ir radījis vīziju par pasauli, kas nekad nav pastāvējusi.

Un viņš cenšas atjaunot, viņaprāt, varenāko lietu vēsturē, kas, viņaprāt, bija Padomju Savienība. Un pēdējos 25 gados viņš ir devis visas norādes, ka tas ir viņa mērķis. 

Un, ja es būtu Latvija, es domātu – "labi, ja mēs zinām, ka viņa nolūks ir atjaunot Padomju Savienību un Latvija bija Padomju Savienības sastāvā, kur tā negribēja būt," tad es domātu, ka šis puisis ir ļoti nestabils un mums ir jādara viss iespējamais, tai skaitā jānodrošina, lai Latvijā atrastos pēc iespējas vairāk NATO spēku. Lai būtībā kļūtu kā par dzeloņcūku, lai pateiktu – "jūs te neuzbruksiet, nezaudējot lielāko daļu savu spēku", kā viņi ir zaudējuši Ukrainā.

Spēcīgākā aizsardzība ir atturēšana. Un atturēšana darbojas tikai tad, ja jums ir ieroči, munīcija un politiskā griba to izmantot.

Ja atgriežamies Ukrainā, ar kādiem vārdiem jūs raksturotu pašreizējo kara stāvokli? Tas, kas notiek šajās dienās. Un ko jūs sagaidāt no nākamajiem mēnešiem?

Šis karš ir evolucionējis, tas ir izgājis cauri vairākiem posmiem.  Sākotnējā aizsardzība – tā bija vareni drošsirdīga aizsardzība, kas šokēja pasauli. Apbrīnojama stratēģija, kad mazāks spēks iztur lielāku spēku. Tas viss tika paveikts par spīti izredzēm un ar apbrīnojamiem panākumiem.

Un tad Ukrainai sāka beigties bruņojums. Padomju stila bruņojums ar 122, 152 milimetru lādiņiem, kādi ir Krievijas armijai. Ukrainai sāka beigties munīcija, jo viņiem tik daudz jāšauj pretī. Viņi nonāca izmisuma stāvoklī.

Un tad Rietumi beidzot teica: mums ir jāpalīdz. Un viņi sāka sūtīt mūsu Rietumu artilērijas bruņojumu – franču, zviedru, britu, amerikāņu. Un tā visa ir 155 milimetru artilērija. Un te vēlreiz – sāka sūtīt ar nepareizo munīciju. Pareizāk sakot – ne pietiekami optimālu munīciju. Tā viņi pārdzīvoja 2022. gada vasaras fāzi..

Ar to domājat – nesūtīja kasešu munīciju?

Tai uzreiz vajadzēja būt kasešu munīcijai. Tas droši vien būtu mainījis karu jau 2022. gada vasarā. Bet mēs to neizdarījām.

Un tā gājām cauri fāzēm, un tad Ukraina atguva apmēram pusi no zemes, ko Krievija bija ieņēmusi pilna mēroga iebrukuma laikā. Ukraiņi devās uzbrukumā un 2022. gada rudenī paveica apbrīnojamu darbu gan Harkivā, gan Hersonā un uz laiku deva pasaulei šo grūdienu, ka, jā – viņi to var izdarīt!

Bet Krievijas armija ir milzīga un tā ir gatava zaudēt milzīgus spēkus. Es nezinu, kā viņi to spēj, bet tas ir pārsteidzoši, ka viņi var būt nekompetenti, nežēlīgi vadītāji, bet viņi paliek pie varas un karaspēks turpina soļot uz priekšu līdz savai nāvei. Tas, maigi izsakoties, no Ukrainas skatpunkta ir izaicinājums, jo tikai jāiet uz priekšu pret krieviem.

Un tad viss nonāca tādā kā statiskas līnijas stadijā. Un līdz ar šo statisko līniju nāk karš līdz spēku izsīkumam. Un Ukraina nevar uzvarēt šādu izsīkuma karu. Gluži vienkārši, jo Krievija ir tik liela – 141 miljons cilvēku. Ukraina – tagad kādi 25, 30 miljoni.

Vai Ukraina var uzvarēt karu?

Tagad mēs esam iestrēguši statiskajā frontes līnijā, tas ir karš līdz spēku izsīkumam. Vienīgais veids, kā Ukraina uzvarēt šādā karā, ir ar tehonoloģijām. Ģenerālis Zalužnijs par to runāja "Economist" rakstā 2023. gada novembrī.

Jūs nevarat vienkārši iet pāri šiem mīnu laukiem. Mēs kā Amerikas armija to nekad nedarītu. 20 jūdzes mīnu lauku, kur mīnas ir sakrautas ik pēc metra – vienkārši neiespējami. Tās ir jānovāc, citādi tas vienkārši nav iespējams.

Tie ir mīnu lauki, kas ir zonēti ar artilēriju, kurus novēro bezpilota lidaparāti, un katru reizi mēģinot tajos ieiet, jūsu karavīrus iznīcina. Jūsu karaspēkam tie vai nu jāapiet pa ūdeni, pa zemi vai pa gaisu, vai arī jānogalina pietiekami daudz Krievijas karavīru, līdz viņi to vairs nevar izturēt.

Un tam nepieciešami lielāka darbības rādiusa ieroči, lai viss Krimā un Donbasā būtu trieciena rādiusā. Mums tie ir lielos daudzumos, mēs tos varam nodrošināt, bet vienkārši to neesam izdarījuši. Tas ir nomācoši.

ASV un NATO ir jāizlemj – vai viņi vēlas, lai Ukraina uzvar. Ja vēlaties, lai Ukraina uzvar, tad ir jādod ieroči, ar kuriem var uzvarēt.

Ģenerālim Zalužnijam nebija visu iespēju, jo viņam nebija iedoti visi šie ieroči. Ja viņam jau sākumā būtu iedoti visi šie ieroči, es domāju, ka viņš būtu varējis apturēt Krievijas armiju jau uz robežām, un viņi nekad nebūtu tikuši tik tālu. Ja mēs tos būtu iedevuši 2022. gada vasarā, kad ukraiņi sāka atgūt savu zemi, es domāju, ka viņi būtu aizgājuši līdz galam un atguvuši visu.

Tagad mēs esam stadijā, kad Krievija izveidojusi diezgan sarežģītas un dziļas aizsardzības līnijas. Tās ir diezgan grūti izkustināt. Tāpēc mums vienkārši viņiem dzīve okupētajās teritorijās ir jāpadara neizturama. Jādod ukraiņiem pietiekami daudz ieroču, lai pa jebkādu karaspēka koncentrāciju, jebkādu komandcentru, apgādes noliktavu, transporta mezglu jebkur okupētajās teritorijās – pa to šautu, šautu un vēlreiz šautu.

Šautu pa viņiem, līdz vairs nebūs Krievijas karavīru vai kamēr viņi nespēs izturēt un aizies prom.

Mums visa ir pietiekami. Bet mums ir vajadzīga politiskā griba. Visiem Rietumiem. Taču no politiķu puses publiski nav gana daudz diskusiju, ka vienīgais veids, kā uzvarēt, ir nogalināt vairāk Krievijas karavīru. Lūk, kā uzvarēt šajā karā.

Ir nepieciešama atklāta, godīga diskusija. Bet vairums cilvēku kautrējas par to runāt. Jānogalina vairāk Krievijas karavīru. 

Vairāk Krievijas karavīru...

Vairāk Krievijas karavīru. Un es priecājos, ka Ukraina tagad uzbrūk dziļi Krievijas iekšienē. Un viņiem tas ir jādara. Jāuzbrūk militāriem un enerģētikas mērķiem. Šo karu darbina degviela. Krievija izmanto naftas degvielu, lai audzētu savu militāro rūpniecību, lai ražotu vairāk ieroču un nogalinātu Ukrainas civiliedzīvotājus. Ir jāuzbrūk tur, kur viņiem sāp. Jāuzbrūk Krievijas karavīriem, lidlaukiem. Tagad redzam arvien vairāk, tūkstošiem Ukrainas dronu, kas var nokļūt dziļi Krievijas iekšienē. Un viņi uzbrūk kritiskiem svarīgiem militāriem mērķiem. Un viņiem tas ir jādara.

Tagad Krievija sāk redzēt, ka tas notiek ne tikai okupētajā Ukrainā, kur viņi var iet un uzbrukt. Viņiem tas tagad notiek mājās. Un tā ir pārāk liela teritorija, lai aizsargātu. Krievi nevar aizstāvēties visur. Tāpēc Ukrainai ir jāturpina uzbrukt. Viņi ir uzbrukuši vilcieniem, kas ved artilērijas šāviņus no Ziemeļkorejas.

Ziemeļkoreja un Irāna ir divas valstis, kuras ASV identificējusi kā terorisma sponsores. Pārējās divas ir Kuba un Sīrija. Bet divas valstis terorisma sponsores Krievijai dod ieročus un pat ballistiskās raķetes. Krievija tās šauj uz civiliedzīvotājiem daudzdzīvokļu ēkās. Krievija būtu jānosaka kā valsts terorisma sponsore, jo to apgādā divas valstis terorisma sponsores. Tāpēc tās būtu jānosaka kā valstis terorisma sponsori, un tās būtu jānosaka kā teroristiskas organizācijas. Divi apzīmējumi, kurus ASV varētu izmantot un kas noteikti palīdzētu daudz vairāk nekā tikai ekonomiskie boikoti.

Tagad Ukrainas bruņoto spēku vadībā ir ģenerālis [Oleksandrs] Sirskis. Ko sagaidāt no viņa? Attieksmes vai taktikas maiņas?

Es nekad neesmu ticies ar ģenerāli Sirski, tāpēc varu spriest tikai pēc tā, kas man teikts, ko esmu dzirdējis un lasījis. Bet domāju, ka ASV, Ukraina un NATO ir daudz kas vairāk nekā tikai viens cilvēks vai viena persona.

Ziniet, es domāju, ka ģenerālis Zalužnijs paveica fenomenālu darbu. Es domāju, ka viņš ieies vēsturē kā Eizenhauera līmeņa personība ar to, kā viņš vadīja Ukrainas aizsardzību.

Es biju vīlies par viņa atstādināšanu. Es domāju, ka tas bija slikts solis kara vidū. Es domāju, ka viņš izdarīja visu iespējamo un arī neiespējamo. Viņš darīja visas pareizās lietas. Jūs nevarat viņam pārmest, ka viņš no Rietumiem nesaņēma pietiekami daudz ieroču. Tāpēc es domāju, ka tā bija kļūda. Tomēr mēs esam tur, kur esam. Un tā ir prezidenta prerogatīva, tāpat kā mūsu prezidentam Savienotajās Valstīs, atstādināt ģenerāli.

Tagad komandē ģenerālis Sirskis, un viņš ir veicis vairākas izmaiņas, arī savā komandā piesaistot dažus ļoti inovatīvus brigāžu komandierus. Tāpēc es domāju, ka viņi turpinās cieši sadarboties ar Savienotajām Valstīm, Savienoto Valstu padomdevējiem un saņems atbalstu, galvenokārt ar ieroču sistēmām, stratēģiju un apmācībām. 

 Bet es uzskatu, ka Ukraina var uzvarēt. Atgriežoties pie jūsu iepriekšējā jautājuma, es uzskatu, ka Ukraina var uzvarēt. Bet Rietumiem jāpieņem lēmums dot Ukrainai ieročus, lai uzvarētu.

Un es domāju, ka, ja mēs dosiem ieročus un munīciju, ar kuriem uzvarēt, ģenerālis Sirskis atgūs 1991. gada robežas.