Maķedonija, Gruzija, Pakistāna, Mjanma, Kongo, Indija, tik daudz un dažādu valstu cilvēki ir kopā Latvijā, lai izrunātos, dalītos, izstāstītu savas grūtības un pārdzīvojumus, un pats galvenais – saņemt atbalstu un padomu.
"Faktiski mēs domājam arī, kā labāk atbalstīt vienam otru, jo mēs saprotam ka šie cilvēki savās valstīs var būt apspiesti vai apdraudēti, un tad mēs domājam – mēs Latvija, kas ir demokrātiska un brīva valsts, kā mēs starptautiskā līmenī varam palīdzēt šie cilvēkiem, lai viņu balsis vairāk sadzirdētu," stāstīja biedrības "Latvijas Platforma attīstības sadarbībai" vadītāja Inese Vaivare.
Tas ir iespējams starptautiskajās organizācijās, kur Latvija piedalās, un būdama Eiropas Savienības valsts, var sasniegt lielāku auditoriju.
Aktīvistu stāsti ir ļoti personiski un viņi lielākoties jau agri sapratuši, ka vēlas citādu dzīvi sev un līdzcilvēkiem.
Un tas nozīmē ne tikai stāties pretī agresīvam režīmam. Akmals ir no Fidži, darbojas nevalstiskajā organizācijā, kuras pārstāvniecība ir vairākās Klusā okeāna salās. Viņa rūpes ir par dabas aizsardzību, jo tas kas pie mums ir vārdi, piemēram, klimata izmaiņas, Akmalam ir dzīves realitāte.
"Mēs esam okeāna cilvēki. Mēs dzīvojam pasaules lielākajā okeānā. Un tagad mūsu cilvēki mūsu, iztika ir ļoti apdraudēta. Un šie draudi ir ne mūsu vainas, bet rūpnieciski attīstīto valstu dēļ, kuras pamatīgi veido globālo sasilšanu. Kūst ledus, zeme sasilt, globālā temperatūra aug. Mums ir draudīgākie laikapstākļi, lielākās kataklizmas, kādas jebkad esam piedzīvojuši. Mēs esam bijuši spiesti pārcelt ciematus, kuri ir tur atradušies īpašā teritorijā vairāk nekā vairāk nekā 4000 gadu. Un tas tādēļ, ka ceļas jūras līmenis. Un tā nav tikai materiālā puse. Mums tas nozīmē arī vēsturi, identitāti, kultūru, atmiņu, un tagad to visu pārņem ūdens," skaidroja aktīvists no Fidži Akmals Ali.
Akmals tagad cīnās, un runā par šīm problēmām visos iespējamajos pasaules forumos, apzinoties arī, cik grūti ir pārliecināt citu zemju iedzīvotājus, kuri to savām acīm neredz.
"Mēs esam tropiska zeme. Mums ir smiltis, saule, pludmales, mēs ģērbjamies koši, esam priecīgi cilvēki, ēdam organisku pārtiku, svaigas jūras veltes. Taču tagad mums regulāri uzbrūk piektās kategorijas viesuļvētras, un es jums pastāstīšu, ko tas nozīmē – kad vētra iebrāžas no okeāna puses, pēc tam zeme izskatās kā pēc atomkara – vairs nav ne koku, ne māju. Un tagad tas ir regulāri," viņš turpināja.
Akmals uzskata, ka vienīgā cerība ir, ja pasaules valstis paceltu balsi skaļāk un vienotāk, kas joprojām nav pietiekami.
Savukārt Zia Ur Rehmans no Pakistānas cenšas autoritāros apstākļos veidot demokrātiju, bijis apcietināts, bet joprojām neatlaidīgi vada pilsonisko organizāciju.
"Reģions, kurā es dzīvoju Pakistānā ir diezgan neattīstīts. Tie ir Pendžābas provinces dienvidi. Tas sastāv no 14 rajoniem un tajos dzīvo ap 52 miljoni cilvēku. Tur ir ļoti daudz problēmu – sociālās, ekonomiskās, attīstības, politikas, tur joprojām pastāv federālas struktūras. Es sāku savu cīņu jau 1995. gadā par šo cilvēku tiesībām," atzīmēja aktīvists no Pakistānas.
Vairāk skolu, attīstība, labāks dzīves līmenis, kā citos reģionos, tās bija tiesības, ko Zia centās izskaidrot varai.
"Cilvēkiem bija ļoti daudz grūtību, īpaši sievietēm. Pret viņām izturējās vardarbīgi, turēja aiz augstām māju sienām reliģisku iemeslu, vai vietējo tradīciju dēļ. Un tā man pagāja divdesmit gadi, cīnoties par šiem cilvēkiem," viņš atminējās.
Vaicāts, vai tagad Pakistānā kaut kas tomēr ir mainījies, aktīvists atbildēja:
"Tas ir ļoti labs jautājums. Tādās valstīs kā Pakistāna cilvēki ļoti maz iesaistās lēmumu pieņemšanas procesā. Lielākoties to, ko nosaka valdība, cilvēki nav rosinājuši. Viņi grib, lai mazinās inflācija, bet tas nenotiek, viņi gribētu, lai visur ir pieejama medicīnas aprūpe, izglītība, tīrs dzeramais ūdens. Tas ir tas, ko cilvēki vēlas, bet tā nav."
Cilvēktiesību organizācijas ļoti sarežģītajā Kongo Demokrātiskajā Republikā un Centrālāfrikā kopumā mēģina veidot un noturēt Roberts Mabala, kurš pats saka, ka brīžiem cīnās gluži par neiespējamo.
"Mūsu pamatproblēma ir nabadzība. Un tai ir vairāki iemesli – politiski, ekonomiski un sociāli. Ja runājam par politiku, tad valsts jau 64 gadus ir neatkarīga, bet vara tik un tā sabiedrību tur nabadzībā. Lai gan esam ļoti bagāta zeme. Mums ir tik daudz resursu, kurus, diemžēl izmanto ārvalstis. Parastie cilvēki neiegūst neko. Mums ir Kongo baseins, kur notiek pamatīga koku izciršana. Un arī to paņem citi cilvēki. Mums nav uzņēmumu, ir bezdarbs, nerunāsim nemaz par infrastruktūru, ceļiem. Un tieši tāpēc es gribu organizēt cilvēkus, lai viņi sāktu uzņemties atbildību, iesaistītos, īpaši tajās nozarēs, kas ir tik svarīgas mūsu izdzīvošanai," apņēmības pilns stāstīja Roberts.
Roberta darbu Kongo Demokrātiskajā Republikā apgrūtina smagā drošības situācija, nemitīgie militāro nemiernieku uzbrukumi un asinsizliešana. Tādos apstākļos runāt par demokrātiju ir faktiski neiespējami. Bet viņš neatmet cerību, tāpat kā citi kolēģi no pasaules sarežģītajiem reģioniem.
