- Luhanskas pilsētā Kadijivkā 2014. gadā izpalika pretošanās Krievijas okupācijai, iespējams, propagandas un konsolidācijas trūkuma dēļ.
- Artjoms pilsētu nepameta un okupācijas laikā sociālajos tīklos anonīmi ziņoja par pilsētā notiekošo.
- Par Artjoma datiem ieinteresējās Ukrainas specdienesti, un viņš vāca pierādījumus tam, ka tas ir nevis pilsoņu karš, bet Krievijas iebrukums.
- Pēc Minskas vienošanās artilērija pieklusa un "mēs palikām viens pret vienu ar ienaidnieku". Artjoms izjuta bailes, pat paranoju.
- Viņš atzīst: pilsētā netrūkst prokrieviski noskaņoto, taču jāatceras – daudzi ir aizbraukuši un gaida deokupāciju.
- Dažus mēnešus pirms pilna mēroga iebrukuma Artjoms aizbrauca no okupētās pilsētas un pievienojās Ukrainas armijai.
Prokrieviskie noskaņojumi vēl pirms 2014. gada
Rihards Plūme: Jūsu dzimtā pilsēta atrodas Luhanskā, un to sauc Kadijivka jeb agrāk – Stahanova. Kāda bija situācija pilsētā vēl pirms 2014. gada, vai bija jau tad manāmi kādi prokrieviski noskaņojumi?
Artjoms Kariakins: Nu, prokrieviskie noskaņojumi pilsētā bija manāmi vēl līdz 2014. gadam. Tālajā 2000. gadu sākumā pilsētā tika ievesti tā sauktie Donas kazaki. Tie nebija vietējie iedzīvotāji, pārsvarā tie bija cilvēki no Krievijas. Un viņi izveidoja tādu kā Donas kazaku kopienu. Viņi dzīvoja ārpus pilsētas. Viņiem bija, teiksim tā, tāda patriotiska grupa – Donas kazaki, kas principā 2012. gadā piedalījās gājiena izklīdināšanā par godu Ukrainas nemiernieku armijas 70. gadadienai Stahanovas pilsētā. Jau toreiz mums atņēma Ukrainas karogus. Ir pat video, kā tas viss notika ar Komunistiskās partijas un Reģionu partijas atbalstītājiem. Toreiz viņi uzbruka mūsu akcijai, kas bija veltīta Ukrainas nemiernieku armijas 70. gadadienai.
Kopumā, ja runā par šādiem prokrieviskiem noskaņojumiem, tad varēja pamanīt Krievijas Federācijas karogus pat pirms 2014. gada, proti, dažādos gados. Tas viss tika pasniegts kaut kādas draudzības un brālības ar Krieviju stilā, bet es domāju, ka tā bija tikai sagatavošanās un pamats šo teritoriju turpmākajai sagrābšanai. Kopumā 2014. gadā mēs savām acīm redzējām, ka
tie paši Donas kazaki, kas tika ievesti vēl 2000. gados, bija pirmie, kas ņēma rokās ieročus, pirmie piedalījās prokrieviskos mītiņos.
Tāpēc uzskatu, ka tas viss tika sagatavots jau daudz agrāk nekā 2014. gadā. Proti, augsne bija iepriekš sagatavota.
Bet pilsētā, kā jūs teiktu, bija vairākums prokrieviski noskaņotu vai proukrainiski noskaņotu cilvēku? Vai to grūti teikt?
Atkarībā no tā, uz kādu laika periodu skatās. Ja runā kopumā, tad lielākajai daļai Donbasa iedzīvotāju, ne tikai Stahanovā dzīvojošajiem, vienmēr bijis vienalga, kāds karogs karājas virs pilsētas administrācijas. Proti, neviens īsti nedomāja par to, vai viņš ir ukrainis vai krievs, it īpaši pirms 2014. gada. Jau daudzās intervijās esmu teicis – ja Stahanovā kādā 2012. gadā virs pilsētas administrācijas būtu izkārts kādas fiktīvas Burkinafaso karogs, neviens to pat nepamanītu.
Jo vienkārši lielākā daļa iedzīvotāju principā nebija īpaši kaislīgi, viņiem tas viss bija vienalga, un neviens pat nedomāja, vai viņš ir ukrainis vai krievs. Proti, cilvēki dzīvoja parastu dzīvi un principā visa reģiona iedzīvotājiem ir tāda īpašība kā... Nu, viņi vienkārši gāja strādāt un ticēja, ka visas šīs politiskās lietas izlemj kāds no augšas un viņi nevar tajā piedalīties.
Kas attiecas uz 2014. gadu, protams, Krievijas propagandas dēļ, uzskatu, ka, spriežot pēc akcijām, prokrieviskajās akcijās bija vairāk cilvēku nekā proukrainiskajās. Tas ir, ja mūsu mītiņos pulcējās no 60 līdz 100 cilvēkiem, tad prokrieviskie mītiņi centrālajā laukumā pulcēja divus līdz trīs tūkstošus cilvēku.
Bet to var viegli izskaidrot ar to, ka proukrainiskas akcijas īstenot bija biedējošāk, jo ne drošības spēki, ne policija, ne Ukrainas Drošības dienests nevarēja mums palīdzēt un mēs jutāmies nedroši. It īpaši, ja runājam par 2014. gada maiju, kad prokrieviskajiem aktīvistiem jau bija ieroči. Piemēram, maija beigās divi jauni puiši pilsētas centrā krustojumā uzlika Ukrainas karogu, viņi tika apšaudīti ar šaujamieročiem un ar pistolēm. Par laimi, viņiem netrāpīja. Īsāk sakot, vienkārši bija biedējošāk īstenot proukrainiskas akcijas, tāpēc tās pulcēja mazāk cilvēku. Galu galā pat prokrieviskie mītiņi netika pakļauti nekādiem uzbrukumiem, un par Krievijas karogu jūs nevarēja piekaut, tāpēc viņiem bija lielāks cilvēku skaits.
Plus tas, ka propagandai bija ļoti spēcīga ietekme. Cilvēki pārsvarā skatījās Krievijas televīziju, kas pilsētā bija pieejama teju vienmēr, ne tikai kopš 2014. gada. Un tas saturs, ko stāstīja Krievijas kanāli, cilvēkus biedēja. Cilvēki nesaprata, ar ko viņi saskaras, nesaprata, kas ir [politiskā partija] "Labējais sektors", kas vispār ir Ukraina, jo lielākā daļa iedzīvotāju visu mūžu brauca strādāt uz Krievijas Federāciju. Tāpēc 2014. gada pavasarī, teiksim, prokrieviskie mītiņi piesaistīja vairāk cilvēku, bet kopumā lielākajai daļai pilsētas iedzīvotāju tas bija pilnīgi vienalga. Viņi palika neitrāli un vienkārši pameta pilsētu, kad sākās karadarbība.
Un visu šo ēku sagrābšana un tā tālāk, kā jūs to visu atceraties? Jums tolaik bija, ja nemaldos, 17 gadi. Kādas bija sajūtas, reakcijas?
2014. gada pavasarī man bija tikai 16 gadi, un tikai vasarā man palika 17. Es to visu redzēju savām acīm. Mēs paralēli veicām savas proukrainiskās akcijas, līmējām dažādas skrejlapas, zīmējām Ukrainas karogus, paralēli notika administratīvo ēku sagrābšana. Tas sākās ar dažiem vienkāršiem mītiņiem ar Krievijas karogiem pie policijas un pie citām administratīvajām ēkām. Un tad, atceros, 2014. gada 2. maijā notika bruņotas pārņemšanas. Pēc tam Krievija un viņu līdzdalībnieki sagrāba Stahanovas pilsētas Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes ēku. Policiju viņi tā arī neieņēma, jo policija nepadevās, bet vēlāk visi policisti vai nu atstāja pilsētu un devās uz Ukrainas kontrolētajām teritorijām, vai vienkārši devās mājās. Proti, kopumā neviens viņiem neizrādīja pretestību. Viņi mierīgi sagrāba visas administratīvās ēkas. Ne Ukrainas Drošības dienesta darbinieki, ne policija neveica nekādus aizsardzības pasākumus. Faktiski šīs ēkas vienkārši tika nodotas šiem maskētiem cilvēkiem ar ieročiem un Georga lentītēm. Tāpēc es nevarētu nosaukt šo par bruņotu sagrābšanu, jo viņi vienkārši iegāja tukšās ēkās.
Kādēļ viņiem tas izdevās? Nesen runāju ar Krimas tatāru par to, kas toreiz notika Krimā. Un arī viņam jautāju, kādēļ tik viegli atdeva šīs ēkas un kāda bija valdības reakcija. Kādēļ, jūsuprāt, tā notika, kādēļ nebija stingras reakcijas no varas un lielas pretestības?
Pirmkārt, es domāju, ka tajā laikā nebija skaidras konsolidācijas starp drošības spēkiem un starp dažādu reģionu iestādēm.
Šis bija grūts brīdis mūsu valstij. Un pēc Krimas sagrābšanas mūsu reģions vienkārši nesaprata, kā rīkoties.
Jo viņi redzēja Krimas piemēru un redzēja, ka principā nebija bruņotas sadursmes un viss notika bez asins izliešanas. Un mūsu drošības spēki Stahanovā, Luhanskā, nesaprata, kā rīkoties, jo redzēja Krimas piemēru un redzēja, ka tur ne drošības spēki, ne armija nedeva pretī un viss pagāja mierīgi. Lielākā daļa drošības spēku pārstāvju tajā laikā baidījās atklāt uguni, baidījās izrādīt kaut kādu pretestību visam, jo nesaprata, uz kurieni tas viss ved. Un plus vēl arī Ukrainas varas iestādes baidījās, varbūt nevis baidījās, bet nesaprata, kā reaģēt. Baidījās no, teiksim, tā paša Gruzijas konflikta scenārija, kad provokācija var novest pie globāla kara. Es pats to redzu tā…
Kad viņi redzēja Krievijas tehnikas kolonnas ienākam Luhanskas apgabalā, armija vienkārši nedeva triecienus, jo baidījās no sekām, baidījās no globāla kara.
Turklāt ir jāsaprot, ka daudzi drošības spēku pārstāvji, kas tajā laikā atradās Donbasā, tika pakļauti arī Krievijas propagandai, un viņi nesaprata, kas viņus sagaida.
Proti, viņi nesaprata, kas notiks pēc varas maiņas Kijivā, un, iespējams, varēja domāt, ka arī viņi tiks kaut kādā veidā reformēti vai izklīdināti uz vienu vai otru amatu, pat varbūt pretrevolucionāru pozīciju. Tāpēc viņi nekādi nevarēja skaidri reaģēt, plus nebija skaidras pavēles, cik es saprotu. Patiesībā cilvēki šajās struktūrās bija dažādi. Un, piemēram, man ir draugs policists no Stahanovas, kurš toreiz aizbrauca uz Ukrainas kontrolēto teritoriju un bija Ukrainas atbalstītājs, bet viņam vienkārši nedeva nekādas pavēles, neiedeva nekādus ieročus, lai pretotos, un viss, ko viņš varēja darīt, bija vienkārši atstāt pilsētu.
Es to redzu tā, ka Ukraina vienkārši nebija tam gatava. Tas pirmkārt. Otrkārt, Krievija izmantoja ļoti labu momentu. Patiesībā, man šķiet, ka krievi šo brīdi vairāk palaida garām, jo tajā brīdī viņi varēja anektēt daudz lielāku teritoriju nekā tās teritorijas, kuras viņi toreiz sagrāba. Viņi, iespējams, pat negaidīja, ka sāksies pretterorisma operācija. Viņi nemaz neticēja Ukrainas brīvprātīgo armijas iespējai atgūt vismaz kaut kādu teritoriju. Tāpēc lieli spēki tur tika ievesti tikai 2014. gada augustā. Tikai 2014. gada augustā ienāca Krievijas armijas korpuss, kas jau bija īpaši sagatavots konkrēti kaujas operācijām. Pirms tam viņi paļāvās uz vietējo līdzstrādnieku un tur laikā iebraukušo nelielu krievu grupu spēku. Patiesībā ir grūti atrast iemeslus. Es domāju, ka nenotika ne Ukrainas sabiedrības, ne Ukrainas valdības konsolidācija.
Un Krievijas propaganda deva ļoti lielu ieguldījumu tajā, ka mēs vienkārši nebijām gatavi un nesapratām, kā rīkoties.
Artjoms pilsētu nepameta
Kādēļ jūs nepametāt pilsētu, kad tas viss notika?
Es vēlējos aizbraukt 2014. gadā pēc skolas beigšanas. Es centos pierunāt savus vecākus to darīt, bet, pirmkārt, man toreiz tikko apritēja 17 gadi, man nebija nekādu personīgo līdzekļu, nebija naudas, principā nekā. Tas ir, es biju tieši atkarīgs no saviem vecākiem, un mani vecāki atteicās atstāt pilsētu. Ne tāpēc, ka viņi ieņēma kādu nostāju, bet vienkārši tāpēc, ka, pirmkārt, viņi nesaskatīja vajadzību pamest pilsētu, tāpēc, ka pie mums tur nebija aktīva karadarbība, proti, 2014. gadā pilsētu neapšaudīja. Otrkārt, viņi baidījās no pārmaiņām, jo tie bija gados vecāki cilvēki un viņiem pārvietošanās ir liels stress. Tāpēc viņi negribēja ne paši aizbraukt, ne to, lai es viņus pametu. Viņi skaidri gribēja, lai es paliktu pilsētā kopā ar viņiem.
Tā tas bija pirmos trīs okupācijas gadus. Tad man bija kaut kādi personīgie līdzekļi, es arī gribēju aizbraukt, man jau bija iespējas, plus daudzi draugi Ukrainas teritorijā. Bet mana māte sāka slimot, mans tēvs devās strādāt uz Krievijas Federāciju, jo viņš vienkārši negribēja palikt mājās. Bet Stahanovā viņa darbs, viņa raktuves, kur viņš strādāja, tika vienkārši izlaupītas un sagrieztas metālā. Tādēļ viņš devās strādāt uz Krievijas Federāciju.
Es paliku pie mātes, lai dotu viņai injekcijas un uzraudzītu viņu. Un principā sapratu, ka dažu slimību dēļ, teiksim, man bija labāk palikt pie vecākiem, palikt pie mammas un rūpēties par viņu. Būtībā pusotra gada laikā – no 2020. gada līdz 2021. gada vidum – vispirms nomira mana mamma, tad vecmāmiņa un pēc tam tēvs. Un tikai tad es pilnībā pametu pilsētu.
Kad cilvēki saprata, ka pilsētā sāksies kaut kādas represijas no Krievijas spēku puses?
Nu, atkarībā no tā, kādi cilvēki… Ja runājam par proukrainiskiem aktīvistiem, tad agresija no krieviem sākās apmēram 2014. gada jūnijā, kad cilvēkus sāka nolaupīt vienkārši par viņu proukrainisko nostāju. Tai skaitā arī manus paziņas, ar kuriem 2014. gadā gājām uz proukrainiskajiem mītiņiem, viņus nolaupīja, ievietoja tā saucamajos pagrabos, turēja mēnesi, apsūdzēja par iesaistīšanos "Labējā sektorā". Un būtībā tad šie cilvēki atstāja pilsētu, tie, kuriem izdevās tikt ārā. Un tad sākās pirmā nopietnā agresija.
Kopumā jau 2014. gada vasarā sākās tādi nopietni signāli, ka pilsēta jāpamet, jo sākās masveida automašīnu izvešana, proti, pilsēta pilnībā pieklusa, cilvēki sāka pārvietoties ar velosipēdiem, jo kolaboranti un krievi atņēma cilvēkiem personīgo transportu. Tika uzlauzti dzīvokļi, bija daudz marodierisma, tāpēc lielākā daļa 2014. gada vasarā pameta savu dzimto pilsētu, pameta savas mājas. Bet ne visus, ne tuvu ne visus tas nobiedēja, bet daži dažādu iemeslu dēļ vienkārši nevarēja atstāt pilsētu. Kāds neticēja, ka attiecīgā vecumā var atrast sev jaunu dzīvesvietu, tāpēc daļa palika pilsētā.
Un pilsētas okupācijas laikā jūs anonīmā "Twitter" kontā izvietojāt informāciju par to, kas pilsētā tolaik notika. Kādēļ jūs nolēmāt to darīt?
Atceros, ka visi, kas tolaik Stahanovā atbalstīja Ukrainu, mēs pēkšņi kādā brīdī sapratām, ka ir vienkārši bīstami atrasties sociālajos tīklos, kas bija Krievijas Federācijas redzeslokā. Proti, mēs sākām pamest sociālos tīklus "VKontakte", kur mēs aktīvi apspriedām visu, kas notiek pilsētā. Mums bija sava grupa, kur vienkārši dalījāmies ar dažādu informāciju, bet tad sapratām, ka tas mums ir ļoti bīstami. Un daudzi sāka apmeklēt "Twitter". Tad mums tas šķita maksimāli aizsargāts, un anonīmi likās, ka tur var ievietot dažādu informāciju un atspoguļot notikumus, kas pie mums notiek. Un savu "Twitter" kontu es izveidoju 2014. gada jūlija vidū.
Sākotnējais mērķis bija vienkārši dalīties ar visiem tajā, kas pie mums notiek. Jo pārējā Ukrainā cilvēki īsti nesaprata, kas un kā te notiek.
Daudzi domāja, ka visi vietējie Donbasa iedzīvotāji vēlas doties uz Krieviju, ka visi atbalsta Krieviju. Un es gribēju parādīt, ka tas tā nav, apkarot krievu naratīvus un parādīt, ka tajā pašā Stahanovā ir proukrainiskie cilvēki, kas tur ir palikuši un kuri neatbalsta Krievijas režīmu un krievu okupāciju.
Tāpēc sākumā es vienkārši sāku dalīties ar jebkādu informāciju, kas pie mums notiek, proti, stāstīt, ka mums nav ūdens, ka lielveikali ir slēgti, aptiekas ir tukšas. Un tad, kad pilsētu sāka pārņemt krievu kaujinieki un viņu līdzskrējēji, es sāku dalīties ar informāciju par to. Proti, es atklāti rakstīju par Krievijas armijas un viņu līdzdalībnieku atrašanās vietām, pat nedomājot par to, ar kādām sekām man tas draud. Līdz 2014. gada rudenim ar mani jau bija sazinājušies dažādu Ukrainas specdienestu darbinieki privātās ziņās un paskaidrojuši, ka atklāti to darīt ir diezgan nedroši, taču dažādu informāciju var pārsūtīt ar privātām ziņām un tā būtu drošāk. Tāpēc es jau sāku rīkoties mazliet slepenāk.
Ieinteresējās Ukrainas specdienesti
Tad sanāk, ka nevis jūs ar viņiem sazinājāties, bet viņi pirmie?
Toreiz mēs pat nezinājām, kā ar viņiem sazināties, jo patiesībā nebija norādījumu, kā to izdarīt, nebija arī čatu informācijas pārsūtīšanai. Mēs vienkārši nezinājām, kā droši sazināties ar Ukrainas specdienesta darbiniekiem vai ar Ukrainas armiju. Tāpēc tieši viņi ar mums sazinājās, nevis mēs paši. Vienkārši mūsu reģionā Ukrainas drošības dienests, protams, vairs nedarbojās, un mēs nezinājām, kā mēs varam pārraidīt informāciju, pat ja mēs to vēlētos. Tagad jau ir specializēti tērzēšanas roboti, ir uzticības līnijas, ir īpašas vietnes, kurās varat viegli to izdarīt. Tas viss toreiz neeksistēja, un mēs to visu iemācījāmies paši. Tāpēc, jā, izlūkdienesti ar mums sazinājās dažādi, bet darīja to paši.
Daudz jūsu bija? Tie, kas deva koordinātas, informāciju?
Precīzu skaitu, protams, nav iespējams aprēķināt, taču tas ir diezgan liels cilvēku skaits, un līdz šai dienai šo cilvēku ir ļoti daudz. Tikai tagad daudzi man nodod informāciju, jo atceras manu "Twitter" kontu no tiem gadiem. Un tādu cilvēku ir daudz, bet precīzu skaitu mēs nekad nevarēsim noteikt.
Kādi bija jūsu pienākumi? Kādu informāciju jūs armijai nodevāt? Tās bija kādas koordinātas un kas tamlīdzīgs?
Aktuālā informācija dažādos laika periodos mainījās: sākot no Krievijas karavīru un viņu līdzdalībnieku atrašanās vietām. Tāpat interesēja arī cita informācija. Proti, no cilvēku noskaņojuma līdz citām sociāli politiskām situācijām reģionā. Gadiem ritot, piemēram, kopš 2018. gada izlūkdienestus ļoti interesēja situācija ar rūpnīcām, uzņēmumiem, kā tie strādāja, kas tos finansēja, vai viņi sāka darbu… Pat ogļu transportēšana pa dzelzceļu… Bija daudz dažādu aspektu, kas interesēja mūsu izlūkošanu. Pat vietējās avīzes, kuras izdeva krievi ar krievu naratīviem un propagandu, arī mūs interesēja, un to es arī fotografēju un nodevu.
Tāpēc daudz dažādas informācijas, ne tikai koordinātas, tostarp dati no līdzdalībniekiem, kas palīdzēja krieviem, kuri pievienojās šīm dažādajām vietējām vienībām. Mēs bijām tur uz vietas un redzējām, kādi cilvēki valkā krievu formas, un mēs varējām nodot viņu personas datus. Tehnikas marķējumi, dažādas taktiskās zīmes, kas bija uz ekipējuma, tas bija svarīgi, jo kopumā visa pasaule nevarēja skaidri saprast, kas tur notiek, un
mums bija svarīgi pierādīt Krievijas iesaisti šajā karā un pierādīt, ka tas ir nevis pilsoņu karš, bet pilnvērtīgs krievu iebrukums.
Tāpēc taktiskās zīmes, ekipējuma veidi – tas viss mūsu pusi ļoti interesēja, un to visu centāmies piefiksēt un nodot tālāk.
Un kā bija iespējams šo informāciju praktiski nodot, kā tas notika?
Nu, es to nodevu privātās ziņās "Twitter". Toreiz man tas šķita drošākais informācijas pārraides kanāls. Citus neesmu mēģinājis. Zinu, ka informācijas pārraidei bija daudz dažādu variantu. Astoņus gadus, kamēr es biju okupācijā, es to nodevu ar personīgām ziņām "Twitter". Un kopumā mani nepamanīja, pareizāk sakot, mans konts tika pamanīts, taču viņi nevarēja mani uzlauzt vai varbūt pat nemēģināja. Tāpēc tobrīd šis man bija vienīgais komunikācijas kanāls. Un, cik var redzēt, tas man bija veiksmīgs.
Ko toreiz jūsu ģimene teica par to, ka jūs slepus palīdzat armijai? Kā viņi to vispār uzzināja?
Mana ģimene precīzi nezināja, ko es daru. Es neteicu saviem vecākiem, ko es daru. Viņi zināja manu nostāju visus gadus, kad es tur biju. Varbūt viņi nojauta, ka es pārsūtu konkrētus izlūkošanas datus, taču viņi nebija par to īsti pārliecināti. Tāpēc es vairs nevaru precīzi pateikt, kāda būtu viņu reakcija. Es domāju, ka viņi vienkārši baidījās par manu dzīvību.
Un es pieļauju, ka jūsu darbību rezultātā arī tika izglābtas dzīvības, ja reiz nodevāt koordinātas?
Runa nav tikai par koordinātām. Piemēram, kad 2015. gadā notika Debaļcevas operācija, Stahanova kļuva par lielu militāro centru Krievijas ofensīvai pret Debaļcevu. No mūsu pilsētas burtiski ik pēc piecām minūtēm šāva krievu artilērija. Es mēģināju Ukrainas pusi, Ukrainas militārpersonas, paziņas, ar kuriem biju pazīstams no Doneckas ultrasektora, kuri gāja karot Ukrainas bruņoto spēku pusē, mēģināju viņus brīdināt par, nu, teiksim… Netālu no manas mājas piebrauca krievu "Grad" sistēmas, un es varēju brīdināt draugus, ka uz viņiem tūlīt atklās uguni, un viņi tajā brīdī varēja laikus paslēpties. Par ko viņi man pateicās, piemēram. Ne tikai koordinātas varēja glābt mūsu militārpersonu dzīvības, bet tajā skaitā arī šāda informācija.
Vai jūs kādā veidā sadarbojāties arī ar okupantiem, lai iegūtu informāciju?
Es nekādā veidā nesadarbojos ar okupantiem, nebiju nevienas struktūras dalībnieks. Vienīgais, es mācījos vietējā tehnikumā, mācījos par juristu un, piemēram, stažējos vietējā tiesā. Nu, es nevaru teikt, ka no turienes varēja iegūt daudz informācijas un nodot kādu interesantu informāciju, bet vienalga – kā pieredze tas bija interesanti.
Pamiera līgums un bailes
Tas bija ļoti ilgs laika periods, kad atradāties okupācijā. Kā tas bija psiholoģiski? Pieļauju, ka ir bailes, ka jebkurā brīdī var noķert.
Patiesībā psiholoģiski tas bija grūti, bet dažādos periodos, varētu teikt, bija dažādi. 2014. gadā vēl visi bijām entuziastiski, vēl nesapratām, ka okupācija ir uz ilgu laiku, tad to visu bija vieglāk panest. Grūts brīdis bija laikam kopš 2015. gada vasaras vai pat pavasara ar Minskas līgumiem, kad sapratām, ka okupācija turpināsies ilgi un mums būs jāsadzīvo ar ienaidnieku ļoti ilgu laiku. Un plus es sapratu, ka informācijai, ko es nodevu, viss, ko es darīju, tam nav noilguma. Un krieviem tas ir šausmīgs noziegums. Un droši vien, ja viņi par to uzzinās, es tur saņemšu ļoti garu sodu vai mani vienkārši nogalinās. Tāpēc tas, iespējams, bija grūtākais periods kopš aptuveni 2015. gada, kad apstājās aktīvās kaujas par mūsu apgabalu. Un,
kad tas viss pārvērtās ne miera, ne kara režīmā, artilērija pieklusa, mēs vienkārši palikām viens pret vienu ar ienaidnieku.
Un katrs no mums, kurš nodarbojās ar šādām aktivitātēm, īstenoja darbības, kuras krievi nevarēja piedot. Un mēs sapratām, ka agri vai vēlu mūs varētu kaut kā atklāt vai identificēt un aizturēt.
Tas bija grūts periods, un tas bija arī grūts tādā ziņā, ka lielākajai daļai koordinātu, ko mēs nodevām, pa tām vietām netika uzbrukts. Un kad artilērija bija pilnībā apklususi, mēs nesapratām, kā tālāk rīkoties. Turklāt saskaņā ar Minskas līgumiem nebija skaidrs, kāds ir mūsu statuss. Un pārējai Ukrainas teritorijai arī likās, ka mēs esam palikuši aiz kādām dzeloņdrātīm kaut kur otrā pusē. Un ne visi cilvēki Ukrainā, brīvajā Ukrainā saprata, kas ir krievu okupācija, un nesaprata, kas tur notiek. Proti, daudziem pat es paliku par nodevēju, jo paliku šajā teritorijā. Tāpēc psiholoģiski bija ļoti grūti.
Un plus ļoti attīstījās paranoja. Proti, jebkurus soļus uz manas kāpņutelpas ieejas kāpnēm es uztvēru tā, ka pēc manis jau nāk.
Un es pastāvīgi gaidīju, ka tūliņ, tūliņ, agrāk vai vēlāk FSB, vai tad to sauca par MGB, virsnieki atbrauks pēc manis. Tas bija grūts periods, ne visi tika ar to emocionāli galā. Es zinu, ka daudzi cilvēki zaudēja ticību un burtiski dažu gadu laikā viņi pameta "Twitteri", viņi pārtrauca darīt to, ko viņi darīja, un vienkārši mēģināja izdzīvot un pieņemt noteikumus, ko krievi uzstādīja šajā teritorijā.
Bet bija tādi reāli gadījumi, kad jutāt, ka tiksiet noķerts vai ka citus partizānus noķers?
Bija daudz dažādu momentu. Piemēram, 2016. gadā, ja nemaldos, viens no maniem "Twitter" paziņām, kurš uzturēja kontu no Luhanskas, kas arī bija anonīms, bet mēs jau neklātienē pazinām viens otru sarakstes ceļā. MGB darbinieki viņu aizturēja un sāka filmēt dažādus propagandas stāstus par viņa arestu un kratīšanu viņa mājās. Un sapratu, ka es varētu būt nākamais, jo mums bija sarakste tviterī, domāju, ka varētu arī mani arestēt. Toreiz es izdzēsu savu pirmo "Twitter" kontu. Es to uz visiem laikiem izdzēsu un izveidoju jaunu, kas pastāv līdz šai dienai.
Bija brīži, kad Pervomaiskas pilsētā fotografēju, piemēram, vienu no interesantām ēkām. Nez kāpēc tajā brīdī man likās, ka tā jau ir tukša. Uz šīs ēkas jumta uzkāpa divi cilvēki, divi ložmetēji, mērķēja uz mani, un es sapratu, ka tagad tikšu aizturēts. Bet man toreiz paveicās: viņi nokāpa, es iedevu savu telefonu, viņi pārbaudīja, paskatījās, kādas fotogrāfijas es uzņēmu, bet viņi acīmredzot nebija īpaši labi instruēti, proti, viņi neiegāja manos sociālajos tīklos, viņi nesaprata, kas ir "Twitter", viņi vienkārši tur neiegāja. Un man paveicās, ka telefona galerijā nebija nekādu bīstamu lietu. Galerija izskatījās pēc parasta cilvēka galerijas. Proti, tur bija manas personīgās fotogrāfijas. Bija kaut kādas dabas fotogrāfijas. Es viņiem paskaidroju, ka fotografēju tikai tāpēc, ka mani interesē fotogrāfija un ne ar mērķi fotografēt kādu militāru objektu. Turklāt es viņiem paskaidroju, ka principā ēka izskatās tā, it kā tā būtu tukša, un es nedomāju, ka tas ir militārs objekts. Viņi mani atlaida, lai gan, ja viņi būtu iegājuši manā tviterī, būtu sapratuši, ko un kāpēc es daru. Tāpēc gadījumi bija dažādi.
Bija gadījums, kad mana bijusī draudzene, kura zināja, ko es daru, izstāstīja par to citam cilvēkam, un tad man tika draudēts. Bet šie cilvēki acīmredzot pilnībā nesaprata, ka tā ir patiesība, un neuztvēra to nopietni, un, par laimi, viss nokārtojās. Brīži bija dažādi. Un dažādu "Twitter" cilvēku aizturēšana, kas bija iesaistīti tādās pašās darbībās un periodiski astoņu gadu laikā iznāca uz kontaktu… Dažādi cilvēki pazuda no dažādām pilsētām. Tāpēc šādu lietu bija daudz.
Tad būtībā grūti kādam uzticēties, jo tevi vienkārši var nodot…
Tāpēc mans sociālais loks okupācijas laikā samazinājās līdz minimumam. Proti, man tur bija tikai viens draugs, un bija maz cilvēku, kuriem es varēju uzticēties.
Saskarsme vispār bija grūta, jo līdz galam nevar zināt, kāds cilvēks ir un kāda ir viņa pozīcija.
Tātad, jā, uzticība tika zaudēta. Un vispār ar cilvēkiem bija ļoti grūti komunicēt.
Un tas tagad joprojām kaut kā ietekmē komunikāciju ar cilvēkiem?
Nu, zināmu nospiedumu tas atstāj. Dabiski, ka tu mazāk uzticies cilvēkiem, kļūsti piesardzīgāks. Jā, tas atstāj nospiedumu, tāpēc ir ļoti grūti uzticēties cilvēkiem pēc tam, kad tas viss ir izdzīvots. Un sākumā, kad pametu okupāciju, sabiedrībā būtībā bija grūti, pat pirms pilna mēroga kara.
Grūti bija pierast pie tā, ka, ieejot mājas kāpņutelpā, nav jāskatās apkārt.
Tev nav jāuzmanās no automašīnām, kas lēnām tev tuvojas. Grūti bija pierast pie normālas dzīves. Bet kopumā šī parastā dzīve nebija ilga, jo krievi sāka jaunu kara posmu neilgi pēc tam, kad es pārcēlos uz brīvo teritoriju.
Bet jūs šo astoņu gadu laikā, kad dzīvojāt okupācijā, izbraucāt ārā uz brīvo teritoriju?
Kopš 2017. gada es sāku periodiski braukt, bet tas bija divas trīs reizes gadā un burtiski uz dažām dienām. Mēģināju aizbraukt uz Harkivu, lai vismaz kaut kā emocionāli atpūstos no okupācijas un nopirktu mammai normālas zāles. Respektīvi, šādi izbraucieni bija, bet tie vienmēr bija bailīgi, jo bija jāizbrauc cauri četriem punktiem. Es nekad nezināju, vai mani aizturēs vai ne. Tāpēc tas man vienmēr bija ļoti saspringti, teiksim tā.
Ilgā okupācija un deokupācijas gaidas
Daļa Ukrainas joprojām ir okupēta, un šajās teritorijās arī ir aktīvi ukraiņu partizāni. Ko jūs ieteiktu darīt tiem vienkāršajiem cilvēkiem, kas tur palikuši – vienkārši gaidīt, kad viņus atbrīvos, un būt maksimāli piesardzīgiem vai arī pretoties?
Nu, es nevaru visiem ieteikt pretoties un nodot tālāk izlūkdatus, jo tas ir maksimāli bīstami. Bet, ja cilvēki jau ir izlēmuši iet šo ceļu, tad jāsaprot, ka, teiksim tā, atpakaļceļa nebūs, un arī krieviem attiecībā uz viņu rīcību noilguma nebūs. Tāpēc, ja viņi jau ir spēruši kāju uz partizānu kara takas un izlūkošanas datu pārsūtīšanas ceļa, viņiem vajadzētu būt pēc iespējas uzmanīgākiem. Un uzmanīgākiem pret digitālo drošību, pastāvīgi tīrīt savus tālruņus, izpētīt dažādas iespējas ar VPN, proti, pārsūtīt datus tikai uz uzticamiem avotiem. Bet konkrētu, skaidru noteikumu, kas glābs viņu dzīvības, iespējams, vienkārši nav, jo arī krievi šajā ziņā progresē, proti, mācās un ar katru dienu pārsūtīt datus no okupācijas kļūst arvien grūtāk.
Tomēr joprojām ir simtiem, ja ne tūkstošiem cilvēku, kas turpina to darīt. Un līdz šai dienai viņi nav notverti, un ir cilvēki, kas to dara kopš 2014. gada līdz pat šai dienai.
Tas vieš pārliecību, ka arī krievi līdz galam neizprot, kā šajās teritorijās cīnīties ar ukraiņu partizāniem.
Kas attiecas uz cilvēkiem kopumā, kuri vienkārši atbalsta Ukrainu un vēlas tajā atgriezties pēc iespējas ātrāk, es gribu novēlēt viņiem to sagaidīt un nezaudēt ticību. Es zinu, ka tas ir ļoti grūti, bet noteikti pienāks laiks, kad mēs šīs teritorijas atbrīvosim. Tas būs grūti, bet jums vienkārši jāgaida un jātiek tam pāri.
Krievijā arī ir cilvēki, kas strādā Ukrainas armijas labā. Bet vēlējos vaicāt, ko domājat par Krievijas sabiedrības darbībām, proti, par to, cik viņi ir gatavi un drosmīgi pretstāvēt režīmam tur?
Es varu pateikt pēc sava piemēra. Ar mani sadarbojas cilvēki no Krievijas Federācijas, kuri sniedz mums dažādus izlūkošanas datus. Tur ir ļoti drosmīgi cilvēki, kuri ir gatavi pretoties Putina režīmam ar jebkādiem līdzekļiem, taču tādu ir ļoti maz. Es domāju, ka lielākā daļa no tiem, kas neatbalsta režīmu un kas ar to cīnītos, viņi diemžēl pamet Krievijas Federāciju. Un vispār Krievijas sabiedrība tādos totalitāros rāmjos dzīvo ļoti, ļoti ilgu laiku. Un tas tiek nodots no paaudzes paaudzē, un viņi ļoti baidās no drošības spēkiem, baidās no režīma.
Tāpēc man šķiet, ka Krievijas Federācijas globālā sabiedrība nav gatava stāties pretī tās režīmam. Principā tas ir redzams.
Varbūt provokatīvs jautājums, bet kā jūs domājat, vai cilvēki vietās, kuras ir okupētas jau desmit gadus, vēlas, lai Ukraina tos atbrīvo? Proti, cilvēki tur dzīvo ar Krievijas propagandu un varbūt jau domā, ka labāk dzīvot zem Krievijas varas? Kā jūs domājat?
Ja es nepārtraukti nesazinātos ar to teritoriju, ja man nebūtu simtiem cilvēku, kas tagad atrodas krievu okupācijā un sazinās ar mani, es arī domātu, ka šie cilvēki jau tagad vēlas dzīvot zem krievu varas. Bet tikai ar mani vien sazinās simtiem cilvēku, kuri nevēlas dzīvot zem Krievijas režīma un gaida šī apgabala deokupāciju. Protams, lielākā daļa iedzīvotāju tagad ir pakļauti Krievijas propagandai, un desmit gadu laikā viņi ir kļuvuši pilnīgi prokrieviski. Taču ir jāsaprot, ka šajā apgabalā lielais vairums cilvēku ir pametuši savas mājas.
Tāpēc, godīgi sakot, nav svarīgi, cik cilvēku tur tagad gaida. Bet es zinu, cik cilvēku kopumā gaida šī apgabala atbrīvošanu, lai tur atgrieztos, lai viņu mājas atkal kļūtu par mājām.
Katrā ziņā tur ir ļoti daudz cilvēku, kas gaida deokupāciju, un tie, kas ir prokrieviski, lielākoties ticēja Krievijas propagandai. Un plus vēl krievi pielika visas pūles, lai šie cilvēki paši kļūtu prokrieviski. Tā pati Donbasa iedzīvotāju piespiedu mobilizācija Krievijas armijā… Dabiski, kad tavs mīļotais tiek mobilizēts Krievijas armijā, tu viņu tā vai citādi atbalstīsi. Un, protams, ja viņš tiks nogalināts vai ievainots, jūs tur dabiski ienīdīsiet Ukrainas armiju. Un līdz ar to krievi ar ļoti asiņainām metodēm mēģina tos cilvēkus vērst pret Ukrainu, bet tomēr ne vienmēr tas izdodas. Un es atkārtošu, ka
lielākā daļa šī apgabala iedzīvotāju tik un tā pameta savas mājas. Un ļoti liela daļa ir devušies uz Ukrainas kontrolēto teritoriju un gaida, kamēr tiks deokupēta viņu mājvieta.
Pievienojās Ukrainas armijai
Kad un kāpēc jūs aizbraucāt no Kadijivkas?
Es aizbraucu 2021. gada 6. decembrī, kad apglabāju savu tēvu. Man tur vairs no ģimenes neviens nebija palicis, un nekas mani tur vairs neturēja. Turklāt tur vispār nenotika aktīvas militārās operācijas, un es neredzēju jēgu atrasties šajā pilsētā. Nu, plus es vienmēr gribēju pamest okupāciju, vienmēr gribēju dzīvot brīvā teritorijā zem Ukrainas karoga, tāpēc es aizbraucu.
Kas notika, kad Ukrainā sākās pilna mēroga iebrukums? Ko jūs darījāt?
Vēl mēnesi pirms pilna mēroga iebrukuma atsāku aktīvi uzturēt savu "Twitter" kontu, jo okupētajās teritorijās bija sākusies piespiedu mobilizācija. Man bija interesanti tam visam sekot un vākt dažādus datus. Es sapratu, ka krievi kaut kam gatavojas, bet nedomāju, ka karš būs tik globāls. Pēc iebrukuma, apmēram trešajā pilna mēroga kara dienā, man vienkārši bija jāpiesakās brīvprātīgajā formējumā savā Kijivas rajonā. To var saukt par teritoriālo aizsardzību. Un mēs tur stāvējām gandrīz līdz pavasara beigām kontrolpunktos Kijivas nomalē. Pēc tam 2022. gada vasarā iestājos Ukrainas armijā.
Kādi tagad ir jūsu pienākumi?
Par pienākumiem es konkrēti runāt nevaru, teikšu tikai vispārīgi, ka mēs nodarbojamies ar izlūkošanu.
Kā reaģēja cilvēki un militāristi, kad atbraucāt uz Kijivu? Ko viņi domāja par to, ka tik ilgi esat pavadījis okupācijā? Proti, vai viņi jūs neuztvēra, piemēram, kā okupantu, nevis proukrainiski noskaņotu?
Mani draugi zināja, ko es daru, viņi zināja manu pozīciju, tāpēc man nekādi jautājumi uzdoti netika. Un, kurš vēlējās uzdot kādus jautājumus, tas saņēma atbildes uz saviem jautājumiem un saprata, ko es tur darīju. Un vēl man ir "Twitter" konts, kuru es izveidoju, nu, šis ir mans otrais "Twitter" konts, kuru izveidoju 2015. gadā… Ja paskatās, tad no publikācijām var redzēt, ko es darīju un kāda bija mana pozīcija visus šos astoņus okupācijas gadus. Tāpēc man ar šo problēmu nebija. Gluži pretēji,
visi bija tikai pozitīvi par to, ka es pametu okupāciju, nodzīvoju tur tik daudzus gadus, bet nebiju pakļauts Krievijas propagandai un paliku savējais.
Jūs jau teicāt, ka pagājušajā gadā pēc visiem šiem gadiem nolēmāt atklāt savu identitāti tviterī. Kādēļ nolēmāt to darīt?
Pirmkārt, krievi ļoti ilgu laiku, sākot ar 2022. gadu, mēģināja noteikt manu identitāti. Tajā pašā Stahanovā viņi turēja citus cilvēkus aizdomās, ka tas esmu es. Tas pakļāva riskam daudzus cilvēkus. Vācu un turpinu vākt dažādus izlūkošanas datus no turienes, un, ja to dara cilvēks, kas valkā masku, cilvēki tomēr mazāk uzticas. Proti, ja šī ir publiski atklāta seja, cilvēkiem ir lielāka uzticēšanās, un izlūkošanas datu vākšanu no turienes tas ir ietekmējis tikai pozitīvi.
Kā saprotu, cīnījāties arī Bahmutā. Ko jūs varat pastāstīt par to, kas tur notika, un par to, ka Ukrainai nācās atkāpties no pilsētas?
Bahmutā nekas tāds īpašs nenotika, runājot par kaut ko tādu pārsteidzošu. Tā bija parastā krievu gaļas kaudze, kuru viņi vienkārši sūtīja uz pilsētu, viņi neskaitīja savus zaudējumus, protams, mēs nevarējām ilgi noturēties tikai uz pilsētas drupām. Es domāju, ka tas ir tas pats stāsts kā ar Avdijivku – ja pilsēta ir pilnībā izpostīta, ja vienkārši nav kur slēpties un nav kur aizstāvēties, tad no tās nākas aiziet. Situācija ir diezgan loģiska. Vienīgais neloģiskais ir krievu paņēmieni, kuri savus zaudējumus neskaita. Diemžēl viņiem ir vairāk aprīkojuma un munīcijas, tāpēc viņi vienkārši iznīcina mūsu pilsētas un ienāk izdegušajā zemē. Noturēt izdegušo zemi ir ļoti grūti, un tajā nav nekādas loģikas.
Ko jūs varat pateikt par situāciju frontē? Es saprotu, ka strādājat ar izlūkinformāciju, bet kāds ir noskaņojums tiem karavīriem, ar kuriem jūs strādājat?
Noskaņojums ir atšķirīgs, jo armija joprojām ir sabiedrības daļa un cilvēki ir dažādi. Varu teikt, ka tie cilvēki, kas ir ap mani armijā, joprojām ir motivēti, joprojām ir gatavi cīnīties līdz galam. Mēs visi saprotam, par ko mēs šeit iestājamies un par ko mēs cīnāmies.
Paldies jums par interviju!
Nav par ko! Paldies par uzmanību!
