Līdzenu lauku ieskauts neliels Ukrainas ciems, dienas vidū tas kā pamiris. No teju diviem tūkstošiem iedzīvotāju ciemā palikusi vien saujiņa. Un arī no paša ciema pēc Krievijas armijas postījumiem un dedzināšanas pāri nav palicis daudz. Vien nosaukums – "Mirne" jeb Mierīgais.
Ciema nosaukums un realitāte, kas tajā paveras, var teikt, ir divas dažādas pasaules, jo tas ilgstoši atradās uz pašas frontes līnijas.
Ceļa malā lādiņu atlūzas, iedzīvotāji tās sakrāvuši kaudzēs. Nekas daudz nav palicis no Mirnes skolas, kurā mācījās vairāki simti bērnu. Iznīcināta arī pašvaldības ēka.
Bet silti un laipni postažas vidū Mirnē LTV filmēšanas grupu sagaida Nadežda Streļčuka.
Viņa ar vīru Anatoliju un diviem bērniem – Jūliju un Dimu, kuri ir zaudējuši savus vecākus un tagad ir Streļčuku aizgādībā, – ir atgriezušies no Rietumukrainas, kur veselu gadu patvērās no kara šausmām.
"Bērni gribēja uz mājām, un arī atbraucām, bet viss ir sadragāts. Bērniem sadeguši velosipēdi, viņi raud. Bija mums arī balts sunītis, vairs nav, tagad jauns pieklīda, paņēmām…" stāsta Nadežda.
"Šie ir mūsu logi, mēbeles, sienas, viss, kas bija mājās, ledusskapis, televizors, lūk, kur tas viss tagad ir," drupas un gruvešus pēc postījumiem izrāda Nadežda.
Galvenā dzīvošana tagad ir iekārtota šķūnī.
"Lūk, tur vectētiņš guļ, nolikām ledusskapi, galdiņu, ko labi cilvēki iedeva. Tā mēs te šķūnī kopā ar žurkām, pelēm. Griestus izklājām ar plēvi, lai nebirst uz galvas. Tā arī dzīvojam, ko darīt," saka Nadežda.
Kamēr ir vasara un silts, tā dzīvot var, pagalmā pat iekārtota dušas telpa. Bet to, kā būs ziemā, grūti pat aptvert.
Padsmitniece Jūlija nav mājās, bet no ciema centra atskrien deviņgadīgais Dima un tūlīt ved rādīt visas zudušās lietas.
"Tur bija matracis, velosipēdi. Tas ir manas māsas, pilnīgi jauns bija, tas vectētiņa, un manējais – pašā apakšā," viņš skaidro.
No citas kaudzes Dima izvelk televizora atliekas. Un, kamēr lielā māja vēl ir drupās, tikmēr Dima dārzā uzcēlis pats savu patvērumu, ko sauc par māju – no sijām un šifera salikts "štābiņš".
Un arī kaķim Sņežankai jeb Sniedziņam ir tapis namiņš. Dima saka, ka ar draugiem īpaši netiekas, jo esot saimniecībā ļoti aizņemts, turklāt katru dienu brauc uz netālo staciju skatīties uz vilcieniem, jo dienās vēlas kļūt par mašīnistu. Bet, lai gan vēl ir augusts, jāsāk domāt arī par mācībām.
"Dzīvoju Hersonā, skola ir, bet tagad tur ir bīstami… Tāpēc mācāmies attālināti," stāsta Dima. Un jautāts, vai var pamācīties, nosaka: "Nu, tā…"
Dima un Jūlija kopā ar Aleksandru un Nadeždu – vecvecākiem, ir apņēmības pilni palikt Mirnē. Nevar atstāt mammu, kura guļ ciema kapos.
"Te ir mana māmiņa. Viņa nomira 2019. gadā, kad man bija četri gadi," saka Dima. "Atradu šķembu, varbūt kaut kā ir atlidojusi vai arī atlūzusi no kaut kā. Nezinu. Un, lūk, redziet viens šķembas gabals mammai taisni sirdī ir trāpījis."
Dima pie mammas nāk bieži. Un uzmanīgi, katru reizi riskējot, jo tāpat kā Mirnes ciema dārzi, lauki un ceļmalas, arī kapsēta ir mīnēta.
