Domās un darbos kopā ar Ukrainu!

Godinot Ukrainas neatkarības dienu 24. augustā, sabiedriskie mediji un "Ziedot.lv" 3 nedēļu garumā vienojas atbalsta akcijā Ukrainai, aicinot ziedot Ukrainas aizstāvjiem.

Šajā laikā sabiedrisko mediju saturā ikdienas ziņas par Ukrainu papildinās īpašas intervijas un reportāžas no kara zonas, stāsti par ukraiņu ikdienu Ukrainā un Latvijā.

Ziedot iespējams, zvanot 90204113 (maksa par zvanu 5 eiro ar PVN) vai ziedot.lv/ukrainai.

Tā ir Ukraina. Krievijas armijas sadragātas un tagad ieņemtas pilsētas, Krasnogorivkas fragments. Melnbaltajos attēlos redzamajos izpostītajos namos ir ienaidnieka pozīcijas, un ik pa laikam tur var pavīdēt Krievijas karavīri, viņu bruņu tehnika. To visu  monitoros uzmanīgi vēro Nikolajs un viņa komanda - Volodimirs. Viņu uzdevums ir sekot līdzi informācijai, ko piegādā droni, un dot ziņu tālāk, palīdzot saviem mīnmetējiem, kuri savukārt karavīriem pirmajās līnijās.

"Lūk, pa šejieni viņi brauc laukā un iekšā. Tas ir sadedzis viņu BMP, un te vēl viens, arī sadedzis. Tā ir viņu tehnika," stāsta mīnmetēju baterijas komandieris Nikolajs.

Spriedze ir milzīga. Spēt noreaģēt, pārtvert. Šajā karā, kā saka Nikolajs, neviens binoklī vairs neskatās. Ukraiņu karavīri zina, ka arī Krievija tieši tādā pašā veidā vēro viņus. Okupanti arī izmanto arvien jaunus veidus, kā ielauzties dziļāk frontē.

"Tagad ienaidniekam ir ļoti raksturīgi pārvietoties ar motocikliem. Viņi brauc grupās, kādi pieci motocikli vienā reizē. Uz katra divi cilvēki. Un cenšas iebraukt nulles līnijā un tur izsēsties. Pēdējo šādu reizi veiksmīgi atsitām. Ar ko vien spējām - ar mīnmetējiem, granātmetējiem un droniem. Ja katrs ir savā vietā un visi strādā kopā, tad izdodas," atzīst Nikolajs.

Redzams degošs objekts. Tas ir Ukrainas armijas trāpījums pa ienaidnieka pozīcijām.

Nikolajs arī saka, ka, vērojot Krievijas karavīru rīcību, viņi arvien vairāk pārliecinās, ka  ienaidnieki ir padarīti teju par nejūtīgiem robotiem.

"Cilvēku grupa – pieci vai kā, es precīzi neatceros, bet katrā ziņā pirmajiem diviem trāpīja mīna, nogalināja, un tos, kuri nāca viņiem aiz muguras, tas vispār neapturēja. Viņi turpināja iet, kur viss sprāgst un deg. Ir prātam neaptverami, kā tas vispār ir iespējams

Bija arī tā, ka mūsu puiši strādāja ar droniem un ienaidniekam sadragāja kāju. Viss tur vaļā, sašķaidīts, bet viņš piecēlās un, pat neklibojot, turpināja ceļu it kā nekas nebūtu bijis. Mums te ir radušies ļoti daudz jautājumu, kā tas ir iespējams. Ar, ko viņi ir piebāzti, piedzirdīti," saka Nikolajs.

Munīcija ir tas, kas Ukrainas armijai šobrīd ir ļoti, ļoti vajadzīgs, saka Nikolajs, tās frontē ļoti trūkst.

"Ieroči mums ir, bet pietrūkst kaujas munīcijas. Vismaz mūsu baterijai ieroči ir, ir ko izlikt, ir ko noņemt no pozīcijām un aizvest uz remontu un process nepārtrūkst, bet ar munīciju tik sarežģīti vēl nav bijis," stāsta Nikolajs.

Nikolajam pašam ir 28 gadi un divus ar pusi no tiem viņš ir aktīvā karā. Pirms tam viņš bija inženieris. Nogurums ir milzīgs. Atpūsties, izgulēties. Šādos apstākļos tas nav iespējams. Apšaudes ir gan monitoros, gan pie pašiem un visu laiku, un to labi var dzirdēt.

Komandā ar Nikolaju ir arī Volodimirs. Arī divus ar pusi gadus karā. Karot aizgāja arī divi viņa brāļi. Ir ļoti smagi, saka Volodimirs, morāli un fiziski.

"Ir ļoti grūti. Cilvēku trūkst, bet spiediens paliek arvien lielāks. Tas tik ļoti nospiež, ka morāli reizēm vienkārši nevar izturēt," atzīst Volodimirs.

Volodimiram mājās ir divi mazi bērni, tas kaut cik palīdz saņemties, bet viņi faktiski izaug bez tēva, saka Volodimirs, jo viņš tikai aizbraucot ciemos.

"Ir ļoti daudz faktoru, kas būtu svarīgi, lai beigtos karš. Bet, man liekas, ka, ja beidzot novāktu to, kas tur sēž bunkurā, tad beidzot viss būtu normāli, viss mainītos un karš beigtos, bet tikmēr, kamēr viņš ir pie varas, būs ļoti grūti. Un piekāpties ar savām teritorijām mēs arī nevaram. Tad mēs uzreiz varam savākt mantas un braukt prom no Ukrainas, jo pēc pieciem vai desmit gadiem atkārtosies tieši tas pats," saka Volodimirs.

Volodimirs ir dzimis 1991. gadā – mēnesi pēc tam, kad Ukraina pasludināja neatkarību, un tas, ka viņam reiz nāksies par to karot, pat sapņos neradījās. Tāpat arī Broselam un Nikolajam, kuri turpina par spīti milzu nogurumam izturēt, vērot ienaidnieku, atsist to un nosargāt fronti.