"Mēs varam padarīt dronus pietiekami autonomus, lai tie varētu sazināties savā starpā bez jebkādas cilvēka kontroles vai centrālā datora, izmantojot kādu globālu informācijas apstrādes veidu. Un tas ir līmenis, ko mēs saucam par decentralizāciju vai decentralizētām sistēmām," stāsta Etveša Loranda universitātes pētnieks Gabors Vaserhelji.
Lielas dronu grupas, kas darbojas pēc konkrētas programmas, nav jaunums un tiek izmantotas, piemēram, gaismas šovos un aerofotografēšanai. Ungārijas speciālisti izvēlējās citu ceļu un 10 gadu laikā izstrādāja algoritmu, kas ļauj lidaparātiem patstāvīgi veikt konkrētu maršrutu vai pildīt uzdevumu. Patlaban realitātē šādi sadarboties spēj 100 droni, bet simulācijas sistēmā – līdz pat pieciem tūkstošiem dronu, kas aprīkoti ar nelieliem datoriem.
Tie spēj izvairīties no sadursmēm un darboties kolektīvi. Zinātnieki uzsver, ka panākumi gūti, izvēloties atšķirīgu pieeju problēmas risināšanai. Parasti sāk ar vienu mehānismu un pamazām to skaitu palielina. Šoreiz sākotnēji bija ideja par kolektīvu domāšanas veidu, uzvedību un kustību, kas ļoti bieži vērojama dzīvajā dabā. Tika pētīta baložu bara, savvaļas zirgu un citu dzīvnieku uzvedība.
