Par to, ka 2006. gadā mūžībā aizgājušajam slavenajam dēkainim uz kapa ir vien balts krusts ar uzrakstu "Krokodilu Harijs", pat bez īstā vārda, sirds sāpēja viņa Rīgā dzīvojošajai māsīcai Ausmai Bukovskai. Viņa apmaksāja kapakmens izveidi un arī izvēlējās rindas no Raiņa "Lauztajām priedēm", ko iekalt:
"Tu lauzi mūs, naidīgā pretvara,
Vēl cīņa pret tevi nav nobeigta."
Arvīda dzīvesgājumu arī lielā mērā noteikušas tieši šīs naidīgās pretvaras, kuru dēļ viņš gan devās karot, gan nokļuva otrā pasaules malā. Tomēr nevar noliegt, ka arī pašā Arvīdā jau kopš agras jaunības gruzdēja dēku meklētāja liesma.
Kaut kur latviešos, it kā rāmajā zemnieku tautā, tomēr tas gars mīt... Aleksandrs Laime laimīgs dzīvoja Venecuēlas džungļos, Edvards Liedskalniņš viens pats būvēja savu noslēpumaino Koraļļu pili Floridā, Pēteris Krāsotājs kļuva par anarhistu barvedi Londonā, Paulis Sproģis jeb Freds Rebels pirmais pasaulē vienatnē šķērsoja Kluso okeānu no Austrālijas līdz Kalifornijai, Aleksandrs Ziemelis ar šķēpu Brazīlijā medīja jaguārus… Šie ir pasaulē slaveni vārdi, bet mazāk zināmu dēkaiņu noteikti ir daudz vairāk.
Savulaik režisors Vladislavs Ščepins, kurš veidojis dokumentālus dzīvesstāstus par pasaulslaveniem latviešu dēkaiņiem, atzinis, ka "latvieši ir savādnieki, kas nelielās".
Patiesi, latviešu piedzīvojumu meklētāji nedara ko īpašu slavas dēļ. Viņos ir tāds kā savs rāms, īpats apmierinājums ar, cituprāt, ekscentrisko dzīvi, ko viņi dzīvo un piedzīvo tādēļ, ka paši tā grib, veidojot savu mazo pasaulīti tādu, kādu to vēlas, neraugoties uz vispārpieņemtajiem dzīves standartiem.
Alka pēc brīvības
Tāds bija arī Arvīds Blūmentāls, vēlākajos gados dēvēts par "Krokodilu Hariju", ekscentriķis un piedzīvojumu meklētājs. Paziņas un draugi viņu mēdza dēvēt par Dullo Dauku.
"Viņš neiederējās parastā sabiedrībā un arī nevēlējās pieslīpēties. Arvīds bija mākslinieciskas dabas, gribēja brīvību, dzīvot, kā pašam tīk, nevis pielāgoties mietpilsoniskai dzīvei un pakļauties kaut kādām prasībām," sarunā ar LSM.lv saka Ināra Strunga, Austrālijā, Sidnejā dzimusī un tagad Brisbenā dzīvojošā latviete, pensionēta mediķe histopatoloģe un vairāku grāmatu autore. Viņa angliski raksta par latviešu likteņiem, tostarp arī par saviem vecākiem, kuri savulaik no igauņiem pārņēmuši maizes ceptuvi un ilgus gadus tur cepuši latviešu tradicionālo rupjmaizi un saldskābmaizi, kas bijusi izslavēta un ko joprojām atceras tuvu un tālu. Šobrīd ceļā uz izdošanu ir Ināras grāmata par Arvīdu Blūmentālu.
Tieši Ināra uzņēmās sarežģīto kapakmens izveides un uzstādīšanas organizēšanu. Akmens tika izgatavots Adelaidē, kas ir tuvākā lielā pilsēta Kūberpedijai – tuvākā pēc Austrālijas mērogiem, jo tā ir 850 kilometru attālumā. Uz paša kapa gan sākotnēji tapis izveidots briesmīgs kičs, ko latvieši tomēr lūguši novākt.
"Teicām, ka tas ir galīgi bezgaumīgi, lai ņem visu nost.
Krokodila galvu gan amatnieks jau bija iemūrējis, to nevarēja vairs dabūt ārā, bet nu tā kaut cik vēl piederas," atceras Ināra Strunga.
Parasta dzīve šķita garlaicīga
To, ka viņš nav piemērots parastai zemnieka dzīvei, lai gan dzimis zemnieku ģimenē, Arvīds atskārtis jau bērnībā. Kādā mēslu talkā, trešo dienu kratoties mēslu ratos no staļļa uz lauku, viņš sapratis, ka zemnieks nebūs nekad. Iespējams gan, ka nemiera dzirksts viņam ir no tēva, kurš jaunībā devies mācīties jūrskolā, gribēdams apceļot tālas zemes. Diemžēl pāragri nomira tēva brālis un Arvīda tēvam nācās pārņemt grožus 260 hektāru lielajā vecsaimniecībā, kur Blūmentālu dzimta dzīvoja jau 150 gadus.
Pasaulē slavenākais Dundagas novada pārstāvis Arvīds Blūmentāls dzimis 1925. gada 19. martā "Būdenu" mājās, bija vidējais dēls no trim. Vien teju 17 gadus jaunais ģimnāzists 1942. gadā iestājās Abavas brīvprātīgo bataljonā. Karā krita Arvīda vecākais brālis. Arī leģionāru Arvīdu vairākas reizes ievainoja. Atvaļinājumu laikā viņš vairākkārt apciemoja mājas, nezinot, ka dzīvot dzimtas mājās nebūs lemts…
Arvīds karoja Austrumu frontē, kas bija vissmagākā Otrajā pasaules karā. No toreizējās Ļeņingradas aizkarojās līdz pat Melnajai jūrai, vēlāk arī Vācijā, kur atkal ievainots. Evakuācijas laikā nonāca krievu gūstā, bet aizbēga uz angļu pārvaldīto zonu.
Vēlāk Vācijā viņš mācījās gan lauksaimniecību, gan arī mākslas zinības, strādāja mežā un vēl šur tur, 1947. gadā iestājās Franču leģionā. Ar laiku trimdas latvieši saprata, ka atgriešanās Latvijā nav iespējama. No bēgļu nometnēm latvieši izklīda pa visu pasauli, daudzi izvēlējās tālas zemes, daļa tāpēc, lai būtu tālāk no "sarkanā mēra". Arvīds Blūmentāls sākotnēji vēlējās tikt uz ASV, bet, tā kā bijis vairākkārt ievainots, viņam atteica ieceļošanu – tika uzskatīts par smagam darbam īsti nederīgu.
Arvīda piedzīvojumu meklētāja gars viņu aizveda uz otru pasaules malu, uz Austrāliju.
Latviešu puisis bija apsviedīgs un apķērīgs, viņam veicās labi, bet… bija garlaicīgi! Pēc vienas no versijām, Arvīds Blūmentāls bija ieskatījies austrālietē Vandā un, dodoties uz džungļiem medīt krokodilus, tādā veidā devies gan sevi pierādīt, gan naudu nopelnīt. Ar Vandu gan tomēr nekas nesanāca, toties latviešu puisis iemantoja lielu slavu.
Pēc citas versijas – Arvīdam vienkārši apnika dzīvot "parastu" dzīvi (viņam bija neliels māju krāsošanas bizness), viņš mēģinājis nodarboties ar zelta un urāna rūdas meklēšanu, kur īsti neveicās, un tad nolēmis kļūt par krokodilu mednieku.
Šodien gan krokodilu medības liekas kas nedaudz barbarisks, bet kādreiz tā nebija. Senāk lieli mednieki nereti bija arī lieli varoņi. Turklāt medības bija vilinošs veids, kā dēkaiņiem pelnīt naudu. Un Arvīdam krokodilu medībās veicās labi.
"Kā jau bijušais zaldāts, šaut viņš mācēja labi, un viņam labi gāja. Kurš katrs to nemaz nevar. Viņš bija gan fiziski spēcīgs, gan arī gudrs un apķērīgs," stāsta Ināra Strunga.
Pēc dažādām ziņām, savā mednieka karjerā Arvīds Blūmentāls nomedījis no 10 000 līdz 40 000 krokodilu. Stāsta, ka viņš bijis vienīgais, kurš mazāka izmēra rāpuļus ķēris kailām rokām.
Uz dzīvi apmetas "Krokodila ligzdā"
Arī tad, kad 1968. gadā krokodilu medības tika aizliegtas, Arvīds, nu jau zināms kā "Krokodilu Harijs", nesteidzās atgriezties rāmajā civilizācijas gaisotnē. Tobrīd sākās "opālu bums", un viņš devās uz Dienvidaustrālijas štata Kūberpedijas pilsētiņu, kur sarkanās klintis spridzināja un skaistos dārgakmeņus meklēja arī citi bijušie karavīri un piedzīvojumu meklētāji. Attiecības bieži vien tika skaidrotas ar revolveri un dinamītu… Galu galā viņš izlēma tur arī nobāzēties.
Kūberpedija bija un ir maza pilsētiņa. Šobrīd tur dzīvo apmēram pusotrs tūkstotis iedzīvotāju, tomēr lepni sevi dēvē par pasaules opālu galvaspilsētu.
Arī mūsdienās joprojām daļa nodarbojas ar opālu meklēšanu, bet pati pilsētiņa pārvērtusies par tūristu iecienītu galamērķi. Un viens no galvenajiem apskates objektiem ir Arvīda "Krokodila ligzda" – viņa ekscentriskais miteklis klinšu alā. Tur viss atstāts tāpat kā viņa dzīves laikā – atvilktnēs salocītas drēbes, uz galda pieraksti un rakstāmmašīna. Pat skūšanās losjona pudelīte stāv turpat. Tā vien liekas, ka tūlīt ienāks arī pats smaidīgais īpašnieks.
Jāpiebilst gan, ka dzīvošana klinšu alā nav tikai viņa iedoma, te alās mīt daudzi, un sāka to darīt jau apmēram pirms 100 gadiem. Tuksneša pilsētiņā mēdz būt ļoti karsts, bet alās ir patīkami vēsi vienmēr, turklāt mājokli klints dziļumā var paplašināt, cik lielu vien vēlas.
Alas nav dabiskas, tās veidojas, spridzinot klintis un meklējot opālus.
Arī Arvīds Blūmentāls tādā veidā izveidoja savu mājokli, tiesa, viņa mītne ļoti atšķiras no visām citām. Tā ir absolūts kičs – pie alas ieejas ir sarūsējuši krāmi, dīvainas, daļēji arī paša veidotas kailu sieviešu skulptūras. Alā ir visas labierīcības un vairākas istabas, bet noformējums ir fantastisks – sākot no aborigēnu zīmējumiem līdz naivai pornogrāfijai, no grafiti līdz tūristu suvenīriem. Te ir arī sieviešu apakšveļas "izstāde", jo Arvīds ļoti mīlēja sievietes, un sievietes mīlēja viņu.
Interesantu faktu min Austrālijas latvieši Aivars un Benita Brauni, kas dēkaini apciemoja, kad viņam jau bija 77 gadi, bet viņš joprojām bija spara pilns un turpināja "opālu medības". Savā aprakstā viņi stāsta, ka Arvīds viņus ievedis kādā alas telpā, ko rādot tikai dažiem. Tā bijusi iekārtota pavisam citā, ļoti smalkā stilā. Viņš teicis, ka tā esot iekārtota viņa "princesei Saulespuķei", kuru joprojām gaidot, sīkāk gan neko nepaskaidrojot.
Joprojām vietējo atmiņā
Iespējams, ka tā ir viena no izdomām vai mazajiem noslēpumiem, kas latviešu dēkaiņiem allaž patikuši. Arvīds Blūmentāls vispār bija ļoti izdomas bagāts un mēdza izplatīt visādas teiksmas par sevi. Esot bijis precējies ar īstu vācu baronesi, kura it kā, atsaucoties sludinājumam, ieradusies pie viņa alā ar 40 pāriem smalku kurpju un zvērādām… Citos avotos gan parādās arī versija par vācu dziedātāju un ar pavisam citu vārdu. Jebkurā gadījumā faktiskā kopdzīve nav bijusi ilga,
bet vēlāk Arvīds izplatīja kārtējo leģendu par sevi, ka esot barons. Un vismaz aprakstos vācu valodā joprojām daudz kur lasāms, ka viņš bijis baltvāciešu barons fon Blūmentāls.
Interesanti, ka akmeņu enerģiju pētnieki teic: "Opāls ir akmens ar ļoti smalku vibrāciju, kas stimulē savdabību un radošo potenciālu." Var tam ticēt vai neticēt, bet nav noliedzams, ka Arvīds Blūmentāls bija ļoti liels savdabis un ar lielu radošo potenciālu, kuru – kas zina! – varbūt arī stimulēja opāls sarkanajā iezī!
Lai gan Arvīds aizgājis citā pasaulē akmeņus meklēt jau pirms 18 gadiem, viņa gars vēl aizvien vējo karstajā, sausajā pilsētiņā, un viņš cieši ievijies vietējo atmiņās. Iedzīvotāji joprojām atceras viņa trakās izdarības, joprojām atstāsta viņa jokus un sērīgi mēdz teikt, ka pēc "Krokodilu Harija" nāves Kūberpedija nekad vairs nebūs tāda, kā toreiz…
Arvīda vecais kaimiņš Tims Nagi, kurš vismaz pirms kāda laika vēl pieskatīja arī viņa alu-muzeju, reiz kādam žurnālistam teica: "Dienā, kad Harijs te ievācās, sākās viens liels grilpārtijs, kas nepārtraukti turpinājās 30 gadus."
Jā, Arvīdam patika jautrība un visādas izdarības. Šķiet, viņam mazajā pilsētiņā pa laikam kļuvis garlaicīgi. Viņš varētu būt vienīgais latvietis, kas svinējis Jāņus ar aborigēniem – ar tiem viņš cieši draudzējās. Kaut ap alu rūsēja visādi mehānismi, mašīnas bagāžniekā viņš audzēja rozes.
Reiz viņš pārņēmis drauga bēru ceremonijas vadīšanu no katoļu priestera, citreiz ar savu biedru spontāni ieradies slimnīcā, lai ar mutes harmonikām un akordeonu priecētu sirdzējus ar Ziemassvētku dziesmām.
Citreiz pēc viskija devies ar helikopteru – ko darīt, ja ļoti vajag? Un iedzert viņš mīlēja, lai gan tas netraucēja palikt labā formā līdz garā mūža beigām.
"Viņam patika uzdzīvot! Un viņš bija atvērts, draudzīgs, vienmēr priecājās par viesiem, katrai tautībai viņam bija sagatavota sava mūzika, ko uzlikt klausīties," stāsta Ināra Strunga.
Vai Harijs ir arī Dandijs?
Turklāt Arvīds Blūmentāls nebūt nebija tikai muskuļots "krokodilu plēsējs" un prasts plītnieks. Viņš bija gudrs, apķērīgs, pārzināja vairākas valodas, interesējās par mākslu. Viņš sarakstījis arī vairākas grāmatas par savu dzīvi. Bet kā tad ir – vai mūsu "Krokodilu Harijs" tiešām ir prototips slavenajam "Krokodilam Dandijam"? Tāda versija ir izplatīta ne tikai latviešu vidū.
Otra versija ir, ka Dandija prototips varētu būt cits dēkainis – Rodnijs Viljams Ansels, austrāliešu mednieks (tiesa, bifeļu, ne krokodilu). Viņš reiz iekūlās ķezā un dabūja 57 dienas izdzīvot džungļos ekstrēmos apstākļos, pat dzerot asinis, lai nedehidratētos. Šis stāsts pēc tam kļuva slavens visā pasaulē. Ansels gan ņēma nelabu galu – pievērsās noziedzīgām tieksmēm un gāja bojā policijas apšaudē.
Ināra Strunga tomēr teic, ka pareizs nav ne viens, ne otrs variants:
"Par Anselu – Pols Hogans, filmas veidotājs un aktieris, ir skaidri pateicis , ka nekad neņemtu par prototipu noziedznieku. Nav zināms, vai viņš ko zināja par mūsu Arvīdu… Bet var saprast, ka filmas galvenā varoņa prototips nav viens konkrēts cilvēks. Dandijs ir "salipināts" tēls, jo tolaik jau Austrālijā bija diezgan daudz krokodilu mednieku, un Hogans, kas gribēja to varoni tādu īstu austrālieti, iespaidojās no šiem stāstiem.
Galveno varoni sauca Maikls jeb Miks Dandijs – Miks ir atsauce uz īriem, bet "Dundee" nav saistības ar Dundagu, tā ir pilsēta Skotijā.
Lielākoties Austrālijas ieceļotāji bija no Īrijas un Skotijas, tāpēc tā."
Tas gan mums neliedz domāt, ka varbūt tomēr arī mūsu Arvīds bijis līdzdalīgs šīs filmas tapšanā. Toties pavisam droši ir zināms, ka viņa miteklis nofilmēts slavenajā filmā "Trakais Makss 3" (1985). Tieši pēc filmas nākšanas klajā "Krokodilu Harijs" kļuva pa īstam slavens un sāka iekasēt nelielu maksu par sava mitekļa apmeklējumu.
Latviju glabāja sirdī
Arī Austrālijas latvieši joprojām atceras Arvīdu Blūmentālu. Kā pret neviennozīmīgu personību arī attieksme varbūt vienmēr nav viennozīmīga. Daļai viņa izdarības likušās nedaudz par traku, piemēram, viņa sieviešu apakšveļas ekspozīcija alā. Tomēr tā pieņemta kā viņa ekscentriskās dabas daļa.
"Cilvēki jau saprot, ka tāds viņš bija, un viss. Jāņem vērā, ka viņš kara gados tika ievainots ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Domāju, ka viņš nonāca tādā vietā, jo viņam bija grūti, iekšēji grūti. Viņš gribēja dzīvot mežos, džungļos, tikt prom no sabiedrības, prom no kara un visiem tiem trakumiem arī garīgi.
Viņa ģimeni aizveda uz Sibīriju, Vācijas bēgļu nometnē bija viens pats. Pēc tam pārvācās no vienas vietas uz otru, nekad tā īsti nevarēja atrast mājas," saka Ināra Strunga.
Arvīdu Blūmentālu vienmēr urdīja nemiers, bet, šķiet, patiesībā viņš vienmēr meklēja mieru…
Arvīds Blūmentāls uz Latviju tā arī nekad vairs neatbrauca, kaut viņa skolasbiedrenei, žurnālistei Maijai Brūverei reiz gandrīz izdevās viņu pierunāt.
Viņš teicis – neviens un nekas viņu te negaidot…
Tēvs bija gājis bojā izsūtījumā Sibīrijā, vecākais brālis kritis karā, jaunākais – miris no slimības, arī māte jau smilšu kalniņā. Uz dzimtas mājām arī viņai nesanāca vairs atgriezties, jo apgabals bija tā saucamajā slēgtajā zonā, un pēc meliorācijas arī pašu māju vairs nebija…
1995. gadā uz mājas drupām pēc Imanta Ziedoņa un Rimanta Ziedoņa (viņš arī apciemojis Arvīdu Austrālijā un rakstījis par viņu) tika uzlikts dzelzsbetona krokodils, ko veidoja tēlnieks Oļegs Skarainis. Pirms tam krokodils tika izvadāts pa leģionāru cīņu vietām Kurzemē. Kopā ar divas tonnas smago rāpuli šajā ceļā devās arī Arvīda skolasbiedrenes, bet pats notikums atspoguļots Ivara Selecka dokumentālajā filmā "Gājiens ar krokodilu". Dundagā pērn kopā ar draudzeni Astrīdu Upīti pabija arī Ināra Strunga, apmeklējot gan vietu, kur reiz bija Būdenu mājas, gan arī ekspozīciju Dundagas muzejā, kur glabājas arī Arvīda Blūmentala dienasgrāmatas.
Ināra uzsver, ka Arvīds nekad nav aizmirsis Latviju. Viņa alā bija arī Latvijas karogs, un viņš vienmēr īpaši priecājies par tautiešu apmeklējumu Kūberpedijā:
"Viņš totāli uzskatīja sevi par latvieti! Viņš rakstīja latviski, ar citiem latviešiem runāja latviski, dziedāja dziesmas. Viņš nekad neaizmirsa Latviju."
Arī kapakmens atklāšanas ceremonijā Blūmentāla kapu rotāja Latvijas karodziņi, bet noslēgumā skanēja Latvijas himna. Ināra Strunga gan ģimenes apstākļu dēļ nevarēja ierasties, bet ceremonijā bija viņas draudzene Astrīda Upīte no vēsturnieku kopas, kā arī citi viesi, kopā apmēram 30 cilvēku, un pasākums bijis visai sirsnīgs. Viesi arī atcerējušies dažādus stāstus un epizodes no dēkaiņa dzīves.
Interesanti, ka Arvīda Blūmentāla jeb "Krokodilu Harija" kapakmens atklāts 16. jūnijā, tikai dienu pirms Pasaules krokodilu dienas.
Blūmentāls šo pasauli atstāja 2006. gada 13. oktobrī, 81 gada vecumā, Kūberpedijas slimnīcā. Atbilstoši medicīnas izziņām nāves cēlonis bijusi sirdstrieka. Tomēr aizmirsts viņš nav. Par viņu veidoti neskaitāmi televīzijas sižeti, uzņemts ap 30 filmu. Blūmentāla vaska figūra skatāma Tiso kundzes vaska figūru muzejā Londonā.
Arī mūslaiku latviešos Dullā Daukas gars ir dzīvs un urda paskatīt, kas ir aiz horizonta, tikt augstāk, tālāk, atklāt neizzināmo, piepildīt brīvības un izziņas alkas. Un arī seno dēku meklētāju dzīvesstāsti joprojām turpina iedvesmot.
Rakstam izmantota informācija no: tagesspiegel.de, dundagasvesture.wordpress.com, laikmetazimes.lv, kristalupasaule.lv, militaryheritagetourism.info/de, theculturetrip.com u.c.
