Gvulotas kibucs atrodas 14 kilometrus no Gazas robežas un "Hamās" teroristi pagriezienam uz to pabrauca garām.
Kibucā kartē ar sarkanu atzīmēti "Hamās" nogalinātie, ar melnu – saņemtie ķīlnieki no kaimiņu ciematiem. Turp doties policija vēl neļauj, lai pasargātu nogalināto un arī aizbēgušo cilvēku mājas un privātās lietas.
Dzīvi palikušie no kaimiņu ciemata pirmajās dienās ieradās Gvulotas kibucā.
"Viņi ieradās šeit un sāka stāstīt, kas notika...Runājot ar cilvēkiem ar laiku sapratām notikumu gaitu, sapratām, ko viņi piedzīvoja," sacīja Jonatans. "Tā bija traka nakts. Visiem, kas ieradās no blakus ciemata, katram bija savs stāsts. Bija vecs vīrs, kas turēja patversmes dzelzs durvju rokturi 12 stundas, un teroristi nevarēja tās atvērt. Paveicās. Tā viņš izdzīvoja. Katram bija cits stāsts, kā izdevās izdzīvot."
Jonatans ir precējies ar latvieti Māru, kas uzbrukuma dienā arī bija mājās. Pie viņu mājas durvīm ir šejienei eksotisks brīdinājums latviski par ledus krišanu - kibucs atrodas tuksnesī... Šeit no debesīm nekrīt ne sniegs, ne ledus, bet raķetes.
"Sākums bija ļoti intensīvs. Ja runājam par drošību, visu laiku bija jādomā, kur ir tuvākā patvertne," pastāstīja Jonatans. "Naktī nevarat iziet ārā, jums ir jābūt mājās. Visu laiku nāk paziņojumi uz telefonu, ka kāds vārētu uzbrukt kibucam, ka ir jāieslēdzas mājā. Bija saspringti. Tagad ir mazliet citādāk."
Jonatans veda Latvijas Televīziju izrādīt kibucu. Te visi zina, kad atskan sirēna, tad līdz raķetes triecienam ir 30 sekundes, jo Gaza un "Hamās" ir tuvu.
"Daudziem veciem cilvēkiem patvertne jeb drošā istaba ir mājā," uzsvēra Jonatans. "Maniem vecākiem tādas nav, viņi uzskata, ka tā ir labi. Tas laikam atkarīgs no rakstura – viņi netic dzīvošanai bailēs. Tas nav lieliski, bet ir tā, kā ir."
Vairākas nedēļas pēc "Hamās uzbrukuma atklājās, ka daži "Hamās" teroristi ir apkārtnē palikuši un slēpušies.
No 450 kibuca iedzīvotājiem tagad te uzturas vien 80. Daudzi aizbraukuši, skolas slēgtas, veselības aprūpes sistēma nedarbojas, sabiedriskais transports nestrādā, pārtikas veikals slēgts. Tagad te uzturas karavīri, bet pirms uzbrukuma te īpaša apsardze nebija.
Karavīri apmetušies arī kibuca kultūras centra drošajā istabā, kas spēj aizsargāt pret raķetēm, bet ne pret "Hamās" kaujinieku iebrukumiem. Bumbu patvertnes dažos kibucos nostrādāja kā slazdi, jo teroristi zināja, kur cilvēki slēpjas.
"Bija raķešu uzbrukums un visi devās iekšā kā parasti, kad atskan trauksmes signāls, un tad ieradās kibucos teroristi," paskaidroja Jonatans. "Viņi gribēja nogalināt cilvēkus. Viņi devās tur, kur cilvēki bija paslēpušies."
Tā visiem te ir bijusi milzīga trauma, bet pagaidām psiholoģisko palīdzību te saņemt gan nevar.
"Cilvēki ar to tiek galā dažādos veidos. Mana metode ir būt aizņemtam un darīt to, kas jādara, iet uz priekšu," sacīja Jonatans. "Ir arī veselīgi, ka sabiedrībai, kam jātiek galā ar smagām lietām, ir humora izjūta. Izraēlā humora izjūta ir specifiska."
Karni kara laikā ir kibuca vadītāja un cenšas atrisināt visu, kas palikušajiem iedzīvotājiem un karavīriem nepieciešams.
"Ir grūti kaut ko dabūt uz šejieni, jo šī ir militārā zona, un visi, kas te paliek, zina – mums visās jomās ir minimāls serviss," atzina Karni.
Viņa gan atzīst, ka
drošības sajūtas nav, un nav arī līdz galam pārliecības, ka varētu teikt Gvulotas kibucam ir paveicies.
"Jā un nē. Jā, jo viņi šeit neieradās. Nē, jo mēs zinām visus šajā apkaimē," paskaidroja Karni. "Mēs zinām daudzus cilvēkus, kas gāja bojā, daudzus, kas tika nolaupīti, un dažiem te ir ģimenes. Mēs nezinām, ko nākotne mums nesīs. Mēs nezinām, vai mūsu kaimiņi un mūsu bērnu draugi atgriezīsies."
Te notikušajā vaino arī Izraēlas arvien labējāko premjerministru Benjaminu Natanjahu, kura politika saasinājusi attiecības ar kaimiņos esošajiem palestīniešiem, un kurš pirms kara kibuciem un to drošībai nav sniedzis pietiekamu atbalstu. Šejienieši ir kreisi noskaņoti un gadiem bija iestājušies par labām kaimiņattiecībām ar palestīniešiem. Kā pēc notikuša sadzīvot ar kaimiņiem?
"Daudz kas būs atkarīgs no tā, kas tagad notiks," uzskata Karni. "Ja Gazā paliks "Hamās", tad visticamāk nevarēsim [sadzīvot]. Ja viņi atradīs citu pārvaldību, ja būs militārs risinājums, un tas nebūs palestīniešu risinājums, tad es ticu mieram."
Karni ir žēl civiliedzīvotāju, kurus bombardē Gazā, bet viņa uzskata, ka ļoti daudzi notikumos tomēr ir iesaistīti.
"Tā ir ļoti smaga lieta tā teikt – manuprāt, bērnu un sieviešu nogalināšana nav pareizā atbilde, un tomēr mēs redzam 8-10 gadus vecus bērnus ar ieročiem, un sakot – visiem ebrejiem ir jāmirst. Mums ir problēma," sacīja Karni. "Es nezinu, kāds ir risinājums. Bet es zinu, ja nebūs militārs risinājums mieram, tad te neviens nevarēs dzīvot."
