Opozīcijas kandidātam Kemalam Kiličdaroglu, kurš pirmajā kārtā saņēma 44,9% balsu, būs grūti spēkoties ar Erdogana izveidoto sistēmu.
Erdogans spiests nervozēt
Erdoganam ir lielākas izredzes, jo viņa rīcībā ir gan mediji, gan finanšu resursi un savu atbalstu ir izteikuši arī abi divi pārējie konkurenti, kuri vai nu izstājās no cīņas, vai saņēma pārāk mazu balsu skaitu.
"Prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā Erdoganam ir liela priekšrocība. Viņš ne tikai ir ļoti tuvu 50% slieksnim, bet arī fakts, ka viņa alianse ieguva vairākumu parlamentā, dod viņam ļoti spēcīgus argumentus, lai uzvarētu otrajā kārtā," spriež Turcijas politikas analītiķis Čans Selčuki.
Turklāt, kā norāda analītiķi, Erdogana rokās ir arī gadu laikā kontrolē pārņemtie mediji. Starptautiskie novērotāji jau pamanījuši, ka pirmajā kārtā Erdogana sāncensim Kiličdaroglu medijos bija atvēlēts būtiski īsāks laiks priekšvēlēšanu kampaņai.
Taču par spīti visām priekšrocībām Erdogans savā 20 gadu ilgajā valdīšanas vēsturē vēl nav redzēts tik šaubu pilns, spriež Ārpolitikas institūta prezidents, profesors Huseins Bādži.
Erdogans nebija gaidījis, ka būs teju jālūdzas par balsu vairākumu. Turcijas sabiedrība ir sašķelta, un ievērojams vēlētāju skaits ir parādījis, ka vēlas pārmaiņas. Erdogans to apzinās.
Turcijas ārpolitikā būtiskas pārmaiņas nav gaidāmas
Pārmaiņas gaida arī ārpolitiskie spēlētāji, tomēr pēc vēlēšanām būtiskas izmaiņas Turcijas ārpolitikā nav gaidāmas.
"Lords Palmerstons, bijušais britu premjerministrs, mēdza teikt – valstīm nav pastāvīgu draugu un pastāvīgu ienaidnieku, taču valstīm ir pastāvīgas intereses. Un tās mainās. Tā arī Turcijai – dažreiz Krievija, dažreiz Eiropa, dažreiz ASV, tagad varbūt Ķīna," norāda Bādži.
"Turcijai ir 10 kaimiņvalstis, 11 000 kilometru gara robeža, ļoti problemātiska apkārtne. Bet mēs runājam par Turciju kā par vidējas varas valsti, kam nav atomieroču, bet ir nozīmīga reģionāla vara un kas veido kontinentālu ārpolitiku. Tas nozīmē, ka Turcija fokusējas ne tikai uz Eiropu, bet arī uz Latīņameriku, Āfriku, Āziju.
Turcija ir lielāka, nekā daudzi cilvēki domā, un nav pat svarīgi, kurš to pārvalda – Erdogans vai Kiličdaroglu. Turcijas ģeopolitiskā pozīcija ir tāda, ka neviena no lielajām pasaules varām nevar nerēķināties ar tās viedokli."
Taču profesors Bādži ir pārliecināts, ka par spīti pēdējo dienu retorikai arī Zviedrija saņems Turcijas zaļo gaismu dalībai NATO.
Līdzīgās domās ir arī Latvijas vēstnieks Turcijā Pēteris Vaivars.
"Jebkurā gadījumā ikviens no kandidātiem, kurš uzvarēs, viņam būs jācīnās, jārisina tās sasāpējušās problēmas, kādas ir valstī.
Nevar teikt, ka priekšvēlēšanu periodā kas būtiski būtu uzlabojies, piemēram, Turcijas ekonomikā.
Eiropas Savienībai būtu jāsadarbojas ar to kandidātu, kurš uzvarēs, savukārt uzvarētājam būs liels spiediens no sabiedrības risināt daudzas sasāpējušas problēmas ekonomikā un bēgļu jautājumu."
KONTEKSTS:
14. maijā Turcijā notika gan prezidenta, gan parlamenta vēlēšanas. Uz prezidenta amatu pretendē tagadējais valsts vadītājs Redžeps Tajips Erdogans, kurš Turcijā ir pie varas jau kopš 2003. gada. Opozīcija viņu asi kritizē par demokrātijas ierobežošanu un politisko pretinieku vajāšanu.
Lai mēģinātu pārspēt Erdoganu, lielākās opozīcijas partijas vienojušās atbalstīt kopīgu prezidenta amata kandidātu: 74 gadus veco Kemalu Kiličdaroglu, kurš ir Republikāņu tautas partijas līderis. Viņš sola veicināt demokrātiju Turcijā un stiprināt saites ar Rietumiem.
Prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā nevienam no kandidātiem neizdevās iegūt vismaz 50% balsu, tādēļ 28. maijā notiks otrā kārta, kurā par uzvaru cīnīsies Erdogans un Kiličdaroglu.
