ĪSUMĀ:
- Pēc iepriekšējā Lībijas diktatora Muamara Kadafi gāšanas tika izvēlēta pagaidu valdība, kuras uzdevums bija sagatavot valsti jaunam, demokrātiskam režīmam.
- Pēc pirmajām vēlēšanām 2012.gadā tika izveidota vēl viena pagaidu valdība, kurai vajadzēja sagatavot konstitūciju, bet tā pagarināja savu mandātu, radot lielāku nepatiku Lībijas sabiedrībā.
- 2014.gadā notika otrās vēlēšanas, kuras tiesa pasludināja par neleģitīmām, tādējādi sadalot valsti divās daļās: ANO atzītajā pagaidu valdībā un harismātiskā armijnieka Khalifa Haftara valdībā.
- Abas valdības bauda ASV atbalstu, bet pēdējos gados Krievija aktīvi sadarbojas un palielina savu ietekmi ar valsts austrumos bāzēto Haftara valdību.
- Pagaidām Lībijā iestājusies neskaidra pauze, bet tuvākajā nākotnē gaidāmas jaunas vēlēšanas, kuru norisi vadīs Francija.
Toms Muižarājs ir LSM.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas "Status Quo" autors.
Rubrikā analizē starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz pat Tālajiem Austrumiem. “Status Quo” latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt, kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā.
Lībija bez Muamara Kadafi
Protesti, kas sākās 2011.gadā pret toreizējo Lībijas vadītāju Muamaru Kadafi, apliecināja cilvēku neapmierinātību ar valsts autoritāro režīmu un tā sagādātajām ekonomiskajām problēmām. Drīz vien tā saucamā Arābu pavasara gaitā ilglaicīgais diktators tika gāzts un lielākā daļa iedzīvotāju bija optimistiski noskaņoti, lai gan apzinājās, ka grūtais valsts veidošanas process tikai sāksies.
Tika izveidota pagaidu valdība, kas sastāvēja no vairākām kaujinieku grupām, kas Arābu pavasara laikā bija nostiprinājušas savas pozīcijas valsts lielākajās pilsētās. Šīs kaujinieku grupas protestu laikā rīkojās kā pašvaldības, aizsargājot savas pilsētas un nodrošinot tajās kārtību. Pēc Muamara Kadafi nāves vairākas kaujinieku grupas paziņoja par Lībijas atbrīvošanu. Taču drīz vien Lībijas iedzīvotāji kļuva neapmierināti ar pagaidu valdības darbu un nespējību. Nestabilā valdība savā pārejas posmā nespēja izveidot funkcionējošu tiesu sistēmu un vienotu valsts armiju, atbruņot kaujinieku grupas, atjaunot izpostītos reģionus, kā arī veikt samierināšanas procesu bijušajām Kadafi amatpersonām, kuras bija paspējušas pāriet opozīcijas pusē pirms diktatora nāves. Tomēr viens no galvenajiem nepatikas iemesliem bija aizvien stagnācijas pārņemtā ekonomika, kur pagaidu valdība nespēja neko darīt, jo ārvalstu investori nebija gatavi atgriezties kara izpostītajā valstī.
2012.gadā notika pirmās brīvās vēlēšanas, pēc kurām tika izveidota jauna pagaidu valdība - Vispārējais nacionālais kongress (GNC). Tās uzdevums bija izveidot jaunu konstitūciju un nodrošināt nākamās vēlēšanas, kuras notika 2014.gadā. Taču Vispārējais nacionālais kongress pagarināja sava mandāta termiņu, jo nebija pilnībā pabeidzis savu uzdevumu konstitūcijas veidošanā. Otrās vēlēšanas bija vardarbīgas, bet galu galā darbu sāka Pārstāvju nams (HoR), kas ir ekvivalents parlamentam Latvijā. Tomēr gadu vēlāk Lībijas tiesa pasludināja jaunievēlēto Pārstāvju namu par neleģitīmu, un valsts sadalījās divās daļās. Vienlaicīgi izveidojās arī vairākās bijušo kaujinieku kontrolētas teritorijas.
Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) miera plāns Lībijā paredzēja izveidot valdību, kas apvienotu abas puses un tās samierinātu, bet tas nav stājies spēkā. Miera plāns paredzēja kopīgu valdības izveidi, kur Pārstāvju nams kalpotu kā likumdevējs, bet Kongress būtu izpildvara. Taču jāatzīst, ka abas puses mazliet sadarbojās, lai kopīgi uzveiktu teroristiskās organizācijas "Daīš" kaujiniekus, kas pilsoņu kara laika izraisītajā haosā spēja ieperināties valstī.
Pēc kopīgā ienaidnieka sakaušanas abas puses atgriezās pie savstarpējās cīņas par varu.
Viena valsts, divas valdības
Viena no valdībām, kas ir bāzēta Lībijas galvaspilsētā Tripolē, tiek atbalstīta no ANO puses un vēlas īstenot ārvalstu piedāvāto miera plānu par jaunas pārvaldības padomes izveidošanu, kuru sauktu par Nacionālās vienošanās valdību. Šī padome vēlas abas valdības iesaistīt valsts pārvaldē, vienu padarot par izpildvaru, bet otru par likumdevēju, kā arī iesaistīt vietējās kaujinieku grupas kā konsultatīvus partnerus. Jāpiebilst, ka padome nebauda lielu sabiedrības atbalstu, ņemot vērā, ka kādu laika tā atradās ārpus valsts un tiek uzskatīta par Rietumu kontrolētu valdību.
Otra valdība ir no Pārstāvju nama, kuras līderis ir Khalifs Haftars. Viņš ir bijušais Muamara Kadafi sabiedrotais, kurš izpelnījās diktatora nežēlību, kā rezultātā viņam nācās doties trimdā uz ASV. Dzīvojot ASV, Haftars pēc dažādu analītiķu domām palīdzēja rīkot vairākus atentāta mēģinājumus pret tajā brīdī Lībijā valdošo diktatoru.
Haftars pašlaik ir pakļāvis lielu daļu valsts sev, izmantojot sevis kontrolēto Lībijas Nacionālo armiju. Haftara valdība ir bāzēta Tobrukas pilsētā, kas ir labi nocietināta un vēsturiski nozīmīga, savulaik pietiekami ilgi noturoties pret vācu virsnieku Ervinu Rommelu. Tagad šī pilsēta turas pret Rietumu diplomātisko spiedienu.
Jāatceras arī par kaujinieku grupu nozīmi šajā konfliktā, jo ANO atzītā valdība lielu daļu sava militārā spēka iegūst tieši no kaujinieku grupām, nevis vienotas armijas, kā tas ir opozīcijas valdībai. Kaujinieku grupas ir sava veida vēstures paliekas, jo pašreizējais teritorijas sadalījums Lībijā atbilst tam teritorijas sadalījumam, kas 20.gadsimta vidū pastāvēja zem Lībijas karaļa Idrisa Pirmā.
Pirms Kadafi valsts bija ļoti decentralizēta un cilts saiknes bija daudz stiprākas nekā nacionālās.
Pēc karaļa gāšanas Kadafi īstenoja nežēlīgu nācijas veidošanas procesu, kā rezultātā kā mākslīga valsts radās mūsdienu Lībija, kur nacionālās sajūtas nebija dominējošas.
Krievijas augošā ietekme
Pašlaik Tripolē bāzēto valdību atbalsta ASV un lielākā daļa ANO, tomēr nedrīkstētu aizmirst, ka arī Haftara kontrolēto valdību pirms tam finansēja ASV.
Tomēr lēnām var novērot Krievijas augošo ietekmi un ASV atbalsta mazināšanos.
Krievija ir iesaistījusies Lībijas konfliktā, atbalstot Haftara vadīto Pārstāvju namu. To pierāda Haftara ciemošanās uz Krievijas bāzes kuģa "Admirālis Kuzņecovs".
Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins atbalsta stingro līderi pretstatā Rietumu atbalstītajam režīmam Tripolē. Tajā pašā laikā Putins pozicionē sevi kā terorisma biedu, jo Haftars kā vadītājs necieš islāmismu un ir bijis viens no lielākajiem džihādistu ienaidniekiem reģionā. Jāpiemin arī 2017.gadā parakstītais Krievijas-Haftara režīma līgums, kas paredz Krievijai atļaut uzbūvēt divas jaunas bāzes Lībijas austrumos, tādējādi nostiprinot Krievijas intereses Vidusjūrā.
Tomēr Krievija nav vienīgā valsts, kas atbalsta stingro un izlēmīgo režīmu. To atbalsta arī Ēģipte, Saūda Arābija un Apvienotie Arābu Emirāti, jo šīs valstis atzinīgi vērtē Haftara cīņu pret terorismu gan savās robežās, gan ārpus tām. Tādēļ šobrīd svarīgs jautājums, vai ASV administrācija atbalstīs austrumu Lībijas frakcijas, ņemot vērā prezidenta Donalda Trampa simpātijas pret stingriem un izlēmīgiem līderiem, pat ja tie nepiekopj demokrātiskās vērtības.
Tikmēr Tripolē esošās ASV atbalstītās valdības politiķi saskaras ar vairākiem korupcijas skandāliem un demisijām, padarot valdību nespējīgu. Tā rezultātā vairākas frakcijas un kaujinieku grupas no citām pilsētām sākušas piekopt pašas savu paralēlu politiku. Viena frakcija 2016.gadā padevās GNA valdībai, bet 2017.gadā atkal sākusi bruņoties, tādējādi publiski mazinot ANO atbalstītās valdības rīcībspēju un ietekmi.
Neskaidrā pauze
2017.gadā Haftara kontrolētā Lībijas Nacionālā armija tika ierauta pārsteiguma ofensīvā no Bengāzī kaujinieku frakcijas, kuras rezultātā Haftara spēki zaudēja daļu savu naftas lauku. Kaujinieku grupa vēlāk tos nodeva Rietumu valdībai, bet šāds pavērsiens negatīvi atsaucās uz Haftara gatavību sadarboties ar otru valdību, lai runātu par valsts atkal apvienošanos.
Taču vairākas valstis ar Franciju priekšgalā jau vairākus mēnešus veic sarunas ar visām pusēm, lai vienotos par jaunām vēlēšanām, kuru rezultātā izveidotu vienotu valdību. Pašreizējais termiņš ir noteikts 2018.gada beigās, un visas puses ir piekritušas tajās piedalīties, neskatoties uz savstarpējām atšķirībām.
Vēlēšanas Lībijā varētu atrisināt vai arī pat vairāk destabilizēt situāciju jau tā pilsoņu kara ieilgušajā valstī, par kuras jauno ietekmes zonu cīnās Rietumi un Krievija.
Mazāka iespējamība ir tam, ka vēlēšanas spēs samierināt abas naidīgās puses un likt tām strādāt kopā, jo visas ieinteresētās puses uzskata, ka tikai viņām ir leģitīms mandāts vadīt valsti.
Pašlaik Francijas intensīvie mēģinājumi labot Lībijas pašreizējo stāvokli varētu būt izskaidrojami ar tās vēlmi būt nozīmīgākam starptautiskajam spēlētājam globālā pasaulē vai tādēļ, ka tieši Lībijas nestabilā situācija ir ļāvusi Eiropā nonākt lielām bēgļu straumēm. Vēl viens iespējams iemesls varētu būt Francijas morālā atbildība par Lībijas konfliktu, jo tā bija viena no koalīcijas valstīm, kas centās gāzt Lībijas bijušo vadītāju Muamaru Kadafi.
Situāciju sarežģī abu valdību starptautiskie atbalstītāji, kuri spēj tām nodrošināt finansējumu un diplomātisko atbalstu pret ārvalstu kritiku. Krievija, kas ir salīdzinoši jauns spēlētājs Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā, veiksmīgi iesaistījusies konflikta un Arābu pavasara radītajā varas vakuumā. Lībijas pilsoņu kara rezultātā Krievija spējusi izvēlēties līderi, kurš atbilst tās politiskajam pragmatismam un pie viegliem nosacījumiem iekļausies tās ietekmes zonā. Pagaidām Krievija nav atbalstījusi Haftara režīmu tik ļoti, kā to ir darījusi ar Asada valdības spēkiem Sīrijā, bet tās jau noslēgtie līgumi ar valsts austrumos esošo valdību, visticamāk, padarīs Krieviju par Lībijas politiskās nākotnes neatņemamu sastāvdaļu.
