Redzot Krievijas kara stilu Ukrainā, Pistoriuss norāda – gaisa aizsardzība ir tik svarīga kā nekad agrāk, arī Baltijas reģionā.

Vācijas aizsardzības ministru uz sarunu aicināja LTV žurnāliste Ina Strazdiņa.

Ina Strazdiņa: Pēc Latvijā pavadītajām dienām un sarunām ar cilvēkiem, kā jūs redzat mūsu drošību, cik aizsargāti un droši esam šajā reģionā?

Boriss Pistoriuss: Vispirms ļaujiet man uzsvērt, cik ļoti man patīk Rīga, šī skaistā pilsēta un cilvēki. Latvijā esmu pirmo reizi, bet noteikti atgriezīšos atkal.

Atbildot uz jūsu jautājumu – domāju, ka mums visiem Eiropā ir jādomā par drošību pēc tam, kad Krievija ir īstenojusi savu agresiju Ukrainā. Protams, Baltijas valstis atrodas tuvu Krievijas apdraudējumam, tāpēc ir ļoti svarīgi, ka esat NATO dalībvalstis, jo kā NATO mēs esam visi kopā, atbalstām cits cita drošību un brīvību.

Tāpēc man ir ļoti svarīgi būt šeit, gūt priekšstatu un uzzināt par jūsu redzējumu šajā situācijā un, jo īpaši, uzlabot mūsu sadarbību un apliecināt jums, ka mēs pildīsim savas saistības Baltijas valstu aizsardzībā – šeit, Latvijā, Lietuvā un, protams, arī Igaunijā.

Vai tas nozīmē, ka varam gaidīt lielāku Vācijas spēku klātbūtni šeit, Baltijas valstīs?

Mēs esam nolēmuši nākamajos gados Lietuvā izvietot pilnu, spēcīgu brigādi. Šobrīd esam saziņā ar lietuviešiem, izstrādājam ceļakarti, kam jābūt gatavai līdz gada beigām. Un varbūt nākamgad sāksim darboties, tas ir atkarīgs no infrastruktūras. Šeit, Latvijā, mēs nākamā gada martā uzņemsimies atbildību par gaisa patruļām. Mēs arī piedalījāmies kopīgās jūras spēku mācībās. Mēs tiešām šeit esam redzami un klātesoši un tādi arī paliksim kopā ar pārējām tā sauktajām ietvara valstīm – Kanādu un Lielbritāniju.

Redzot situāciju Ukrainā, veidu, kā Krievija uzbrūk – ar droniem, tas ir pilnīgi cits karš; vai jūs ieteiktu mums smelties no šīs pieredzes un veidot atbilstošu aizsardzību?

Viena no mācībām, ko esam guvuši Ukrainas karā, ir, ka gaisa aizsardzība ir vēl svarīgāka, nekā tā bija agrāk. Tāpēc, piemēram, mūsu veco "Gepard" pretgaisa aizsardzības iekārtu nogādāšana Ukrainā, lai aizsargātu debesis virs Kijivas un citām Ukrainas pilsētām, kā arī infrastruktūru, ir ļoti svarīga.

Un mēs arī sapratām, ka mums ir vajadzīgs vairāk gaisa aizsardzības sistēmu pret tuvas, vidējas un tālas darbības rādiusa raķetēm, lai aizsargātu arī savu gaisa telpu. Tāpēc Vācijas kanclers Šolcs pagājušajā gadā ierosināja izveidot Eiropas gaisa un pretraķešu aizsardzības sistēmas iniciatīvu, kurai pirms divām nedēļām pievienojās arī Latvija. Un tas ir ārkārtīgi svarīgs solis uz priekšu lielākai gaisa aizsardzībai pret droniem, lidmašīnām un, protams, raķetēm.

Raugoties uz kara gaitu Ukrainā, kā jūs vērtējat pašreizējo stāvokli, Ukrainas pretuzbrukumu?

Tik tālu, cik es to varu novērtēt, saku, ka tas ir sekmīgs, taču mēs neesam pietiekami tuvu, lai to objektīvi varētu izvērtēt. Es ceru, ka Ukrainai veiksies, un mums ir jādara viss, lai atbalstītu Ukrainu, cik vien tālu un cik vien ilgi tas būs nepieciešams.

Tātad Vācija turpinās militāri atbalstīt Ukrainu?

Mēs to esam darījuši visu laiku, un tagad esam lielākais Ukrainas atbalstītājs uzreiz aiz ASV, un mēs to turpināsim darīt.

Ir daudz jautājumu par tālās darbības ieroču piegādēm Ukrainai. Pēdējās dienās daudz izskan tālās darbības raķešu "Taurus" vārds. Es pavaicāšu mazliet citādāk – vai ir kādi limiti ieroču sūtīšanas ziņā, kam jūs nevēlaties kāpt pāri?

Es tomēr dodu priekšroku sarkano līniju nenovilkšanai, jo mums ir jābūt elastīgiem. Mums ir skaidri jāzina, kādu atbalstu mēs vēlamies sniegt, taču sarkanās līnijas vilkt nevajadzētu.

Mēs vēlamies atbalstīt Ukrainu kopā ar visiem sabiedrotajiem tik ilgi, cik vien tas būs nepieciešams. Mēs esam piegādājuši būtībā visu, ko vien esam varējuši, un mēs turpināsim.

Bet ne tālās darbības raķetes? 

Tas ir atkarīgs no notikumu attīstības, un mēs vēl neesam pieņēmuši lēmumu.

Ko jūs šajā laikā redzat kā savu tuvāko sabiedroto? Nesen ar Franciju parakstījāt vienošanos par jaunas kopīgas ieroču sistēmas izveidošanu. Kāpēc jums tas ir svarīgi?

Starp sabiedrotajiem nav atšķirību. Katra sabiedrotā valsts ir pelnījusi vienlīdzīgu solidaritāti un aizsardzību. Taču, protams, Vācijas un Francijas sadarbībai ir senas saknes un ne tikai drošībā, un tāpēc tas nav nekas jauns, ka mums ir kopīgi militārie sadarbības projekti, bet tie visi ir atvērti arī citām valstīm, kas vēlētos piedalīties.

Kad pats dodaties uz Ukrainu, un jūs tur esat bijis jau vairākkārt, kā jūs to visu redzat un uztverat?

Mani tas vienmēr ārkārtīgi skumdina. Es redzu skaistu zemi, pilsētas, cilvēkus dzīvojam bailēs no bumbām, ieročiem, izpostītām mājām un tuvinieku un draugu nāves. Un tajā pašā laikā es esmu ļoti lepns par ukraiņu tautu un apbrīnoju, ko tā ir paveikusi pēdējā pusotra gada laikā.

Vai arī citi Vācijas iedzīvotāji domā jums līdzīgi?

Esmu pilnīgi par to pārliecināts, ka lielākais vairums tieši tā arī domā.

Kas, jūsuprāt, mums būtu jādara, lai karš neielauztos ne pie mums Baltijā, ne pie jums Vācijā un citur, lai gan tas jau ir tepat, Eiropā?

Mums ir jādara tas, ko mēs jau darījām pirms 1991. gada, – mums ir jāspēj sasniegt aizsardzības un atturēšanas spējas. Tagad Vācijā mēs runājam par lielām investīcijām mūsu armijā, mūsu bruņotajos spēkos, jo tas ir nepieciešams.

Taču tā nav priecīga situācija. Mums tas ir jādara, lai garantētu mūsu valsts un mūsu sabiedroto brīvību un brīvu dzīvi mūsu demokrātijās.

Nenogurt, bet palīdzēt? 

Jā, mums ir jāpalīdz Ukrainai. Mums ir jāturas kopā un vienmēr jāizceļ NATO nozīmība un tas, ka mums ir viena un tā pati pārliecība par demokrātiju un brīvību.

Vai Ukraina uzvarēs?

Es ceru, un mums ir jādara viss, lai tā notiktu.