Rihards Plūme: Jūs iestājāties armijā 2019. gadā, bet pastāstiet, lūdzu, ko darījāt pirms tam?

Vladislavs Zadorins: Kad man palika 18 gadi, saņēmu ārzemju pasi un devos dzīvot uz Poliju, strādāt, dzīvot tur. Strādāju dažādos darbos – noliktavās, mašīnās, kas tīra stāvvietas. Bija tik daudzveidīgs darbu klāsts. Un es tur nodzīvoju pusotru gadu. Kad atbraucu no Polijas uz Ukrainu, divas nedēļas staigāju apkārt un sapratu, ka nav, ko darīt. Un iestājos armijā un parakstīju līgumu. Nevis militārā dienestā, bet kā algotnis.

Kad iestājāties armijā, kur jūs dienējāt līdz pilna mēroga iebrukumam?

30. maijā es parakstīju līgumu ar jūras spēkiem. Sākumā es izgāju sagatavošanas apmācību. Šis bija 169. Desnas mācību centrs. Šis ir viens no skarbākajiem apmācības centriem Ukrainā. Un tad, kad es jau biju pabeidzis jaunā kareivja kursu un savas jomas speciālista apmācību zenītartilērijas nodaļā, proti, pretgaisa aizsardzībā. Kad to visu izgāju, es atgriezos savā vienībā, kas atrodas Odesā. Biju vecākais zenītiekārtu operators.

Pēc tam jau devāties uz Čūsku salu, ja?

Jā, es biju tur, Čūsku salā, un es arī pildīju savas kaujas misijas Doneckas apgabalā. Tas bija 2020.–2021. gads. Pilna mēroga iebrukumu sagaidīju Čūsku salā.

Gaidījām, ka Krievija neko neizdarīs, bet šoreiz tā nenotika

Kā jūs atceraties, bija kādas pazīmes tam, ka būs pilna mēroga karš?

Krievija visu savu karaspēku pulcēja pie Ukrainas robežas. Tas bija pie Krimas, tas bija pie Doneckas apgabala, pie Harkivas apgabala. Mēs principā sapratām, ka tāds scenārijs varētu būt. Līdzīgs stāsts jau bija bijis agrāk - kad Krievija sapulcēja karaspēku, žvadzināja ieročus, rādīja zobus, bet neko nedarīja. Un mēs domājām, ka arī šoreiz tā būs. Bet diemžēl tas tā nenotika. Notika pilna mēroga iebrukums.

Un jūs bijāt Čūsku salā, kad sākās pilna mēroga karš. Kādi cilvēki tolaik atradās uz salas?

Čūsku salā es biju no 2022. gada 3. janvāra. Es jau biju tur gandrīz divus mēnešus. Tajā brīdī, kad mūs sagūstīja, tur atradās 80 militārpersonas - tie bija robežsargi un jūras kājnieki, un divi civiliedzīvotāji. Tas bija piestātnes pārvaldnieks un bākas pārvaldnieks, kas atradās uz salas. Lielākā daļa, protams, bija jūras kājnieki, mazāk bija robežsargu.

Un kā jūs atceraties pilna mēroga kara sākumu? Kāda bija situācija uz salas?

Mūs piecēla četros no rīta, jo bija kaujas trauksme. Sākumā mēs neticējām, ka šī ir īsta kaujas trauksme, jo katru dienu mums bija apmācības brīdinājumi. Mēs domājām, ka tas bija viens no treniņiem. Un visi skrēja uz savām pozīcijām, kur viņiem vajadzēja būt. Skrēju kopā ar krusttēvu. Tobrīd viņš arī atradās Čūsku salā. Es biju vecākais operators, bet viņš man deva koordinātas, kur šaut.

Mēs pieskrējām, sagatavojām savu iekārtu, atvedām munīciju, atnesām rezerves stobrus un jau bijām gatavi pieņemt kaut kādus lēmumus, sākt kauju. Un tad es atvēru "Telegram" kanālus un ieraudzīju, ka patiešām notiek pilna mēroga iebrukumi - jau bombardē Odesu, Kijivu, Harkivu un citas pilsētas.

Un, godīgi sakot, es nespēju noticēt savām acīm un ausīm, ka tas viss patiešām ir sācies un mēs esam te, Čūsku salā. Mēs neticējām, ka viņi dosies pie mums uz Čūsku salu, bet viņi ieradās.

Un tad aptuveni deviņos no rīta ieraudzījām pirmo izlūkošanas kuģi, kurš vēroja salu un izšāva pirmo zalvi uz salu, bet netrāpīja. Netrāpīja un tad pazuda. Kaut kur pulksten 11 vai 12 mēs redzējām divus kuģus - pirmais kuģis bija "Vasilijs Bikovs", un tam sekoja kreiseris "Maskava".

Un tad apmēram ap pulksten vieniem pēcpusdienā tika izteikti piedāvājumi mums padoties. Ar to arī visiem ir zināma šī frāze par krievu karakuģi. Viņi vairākkārt lūdza mūs padoties. Šis kreiseris piepeldēja tuvāk salai un apmeta apli apkārt salai. Taisīja cilpas, lai kaut kā mūs nogrieztu no visiem. Lai gan visi jau sapratām, ka tāpat esam pilnībā ielenkti. Un tad mēs vienojāmies, ka no salas tiks evakuēti civiliedzīvotāji, ka cīnīsies tikai militārpersonas. Civiliedzīvotāji ir jāizved.

Un tie bija cilvēki, kas uzraudzīja bāku un molu, kas to remontēja. Cilvēki, kas bija strādnieki, civiliedzīvotāji. Vienojāmies viņus evakuēt, izveidot zaļo koridoru, lai viņus varētu aizvest. Un aptuveni pulksten trijos pēcpusdienā viņus beidzot aizveda. Atbrauca divas laivas un aizveda viņus. Lai gan viņi mums teica, ka arī jūs varat nolikt ieročus un doties mājās. Bet no mums neviens nepiekrita un visi palika uz salas. Un tiklīdz šīs divas laivas devās aiz kreisera "Maskava", pie tā pacēlās sarkanais karogs, un viņa jau deva pirmo triecienu salai ar lielkalibra lielgabalu.

Un tad mūs visus sadalīja pa salu. Kāds paslēpās pagrabā, kāds aiz akmeņiem, kur nu kurais. Un pēc 15-20 minūtēm dzirdēju komandu "gaiss". Tās bija divas lidmašīnas. Viņi sāka bombardēt salu. Viņi iznīcināja robežstabu, bāku, muzeju un radiolokācijas staciju. Gandrīz viss tur tika iznīcināts.

Pēc tam, kad mūs bombardēja, jau tika dota komanda "izsēdināt desantu". Viņi atbrauca pie mums ar laivām, ieradās un piedāvāja mums padoties.

Mēs jau dzirdējām no sava komandiera, lai mēs novelkam bruņuvestes, nometam automātus, izejam ar paceltām rokām. Ka spēki ir nevienlīdzīgi, lai padodamies.

Sapratām, ka šis ir pēdējais brīdis, pēdējā stunda

Tad sanāk, ka tā bija pavēle, bet kāds bija noskaņojums? Cīnīties līdz pēdējam vai sapratāt, ka labāk nevajag, jo tas šķita vienkārši bezjēdzīgi? 

Ja godīgi, mēs gatavojāmies cīņai. Mēs ar puišiem jau domājām, kurš kādas pozīcijas ieņems, lai viens otram netraucētu. Bet komandieris izlēma mūsu vietā, ka labāk tomēr padoties, lai atstātu cilvēkus dzīvus, jo izkļūt no gūsta iespēja ir, bet no tās pasaules vairs ne.

Kā jūs teiktu par Čūsku salu – tā nav liela, tomēr tai ir nozīme..?

Pati sala ir maza, tā ir 500 reiz 700 metri, tā Ukrainai ir stratēģisks objekts, jo izstiepj Ukrainas robežu 30 kilometrus dziļi jūrā. Un, otrkārt, tur vajadzētu būt pretgaisa aizsardzībai un radiolokācijas stacijai, kas kontrolē visu Melno jūru. Šai stacijai ir jāseko visiem kuģiem, kas pārvietojas Melnajā jūrā. Lai gan ģeogrāfiski Čūsku sala ir tuvāk Rumānijai nekā Ukrainai. 

Jūs jau runājāt par šo frāzi par krievu karakuģi. Šīs frāzes izskanēšana, es tā nodomāju, liecināja par to, ka Čūsku sala bija ļoti simboliska un jau pašā pilna mēroga kara sākumā šī frāze savā ziņā parādīja, ka Ukraina negrasās tā vienkārši padoties un cīnīsies par katru centimetru savas zemes. Ko jūs teiktu par šo frāzi?

Saprotiet, mēs tajā brīdī visi sapratām, ka šis brīdis ir pēdējais. Ka tā bija mūsu pēdējā diena un pēdējās stundas. Mēs to sapratām, ka ar mums ir cauri, ka mēs nekad netiksim no šejienes prom. Ka mēs paliksim šeit, uz salas, uz visiem laikiem. Bet komandieris nolēma, ka labāk ir glābt mūsu dzīvības. Viņš mūs pasargāja. Mums nebija neviena cietušā vai ievainotā. Visi kaut kā tik veiksmīgi izklīda pa salu, ka mums netrāpīja ne bumbas, ne šāviņi.

Bet, es domāju, šī frāze jau noteikti sadusmoja krievus. Viņi kaut ko pēc tam par to teica, pieminēja?

Viņi ļoti vēlējās noskaidrot, kurš teica šo frāzi. Mani personīgi astoņas reizes veda uz audio pārbaudi, jo Krievijā teica, ka es to frāzi esmu teicis. Ka esmu šīs frāzes autors...

Bet patiesību mēs pagaidām neteiksim, jo ​​Ukrainā šobrīd ir oficiāla versija. Un mēs pie tās arī turamies, jo šobrīd gūstā atrodas vēl seši Čūsku salas aizstāvji.

Jūs domājāt, ka jūs tur nošaus un nenonāksiet gūstā, ja?

Mēs nedomājām, ka mūs nošaus. Kad mūs sagūstīja, viņi teica, ka mēs ar jums te necīnītos, mēs vienkārši atkāptos un viena kreisera "Maskava" raķete jūs vienkārši noslaucītu, sala vienkārši būtu gabalos. Un tāpēc pat šaut nebūtu jēgas.

679 dienas gūstā

Vai gūsta laikā jūs atradāties dažādās vietās?

Jā, es pabiju septiņās vietās. Sākot no Sevastopoles, Kurskas, Šebekinas, Starijoskolas, Valujkas, Aleksejevkas, un tad vēl vienu gadu sēdēju Kurskā.

Un kur bija vissliktāk?

Sliktākās vietas bija Valujka un Kurska. Gan fiziski, gan emocionāli.

Kāds bija gūsta laiks? Cik saprotu, jūs tur spīdzināja, bija gan fiziski, gan morāli grūti? Kā tas izpaudās un cik ilgi tas turpinājās?

Es biju gūstā gadu un desmit mēnešus – 679 dienas. Gadu pavadīju Kurskā, bet citās kolonijās un pirmstiesas aizturēšanas centros pavadīju no divām dienām līdz trim mēnešiem. Un vislabāk viņi pret mums izturējās Sevastopolē. Tur mums iedeva ēst, bija gan duša, gan tualete, un viss bija kārtībā. Un vissliktākā šāda vieta, iespējams, bija Kurska. Jo viņi mums tur neko ēst nedeva. Viņi man iedeva trīs maizes gabalus uz dienu, un viss. Nekā cita nebija. Pēc tam viņi mūs vēl sita. Ļoti ņirgājās par mums, veica dažāda veida spīdzināšanu, bāza adatas zem nagiem, pieslēdza 220 voltu strāvai, lēja virsū ūdeni un pieslēdza strāvai. Izmantoja veterināros elektrošokus. Pudeles pret galvu sasit, sita ar rokām, dūrēm, nūjām un kastetēm. 

Es saprotu, ka saistībā ar to, ka nebija ēdiena, jūs tur ēdāt arī tādas lietas, ko normālos apstākļos nekad neēstu?

Jā, mēs tur ēdām tārpus, gliemežus un peles un mēģinājām noķert balodi un to apēst, bet balodi mēs noķert nevarējām.

Un visus tos, kas kopā ar jums tika sagūstīti, arī turēja kopā vai turēja atsevišķi?

Visā gūsta laikā es pavadīju septiņus mēnešus vieninieku kamerā. Manu uzskatu dēļ par šo karu. Es tieši tekstā pateicu, ka viņi ir okupanti, viņi ir slepkavas un tamlīdzīgi. Un par saviem vārdiem es sēdēju vieninieku kamerā. Citā laikā mēs sēdējām atsevišķi no ieslodzītajiem, jo ​​bijām cietumos. Ieslodzītajiem bija atsevišķas kazarmas, atsevišķas ēkas, kur kamerās atradās no diviem līdz 20 cilvēkiem. Piemēram, Kurskā bijām 150. Un tur bija sievietes un veci vīrieši, gan civiliedzīvotāji, gan militārpersonas. Dažādi mūsējie tur bija.

Un kāds no tiem, kas ar jums kopā nokļuva gūstā kādā no vietām, arī pēc tam nomira?

Jā, protams, Kurskas pirmstiesas izolatorā. Bet, pat ja runājam par Starijoskolu, kas bija pirmā skarbā pirmstiesas aizturēšanas vieta, kurā es tiku turēts, mūs vēl uzņēma labi. Mēs bijām pirmie, kas ieradās šajā pirmstiesas izolatorā. Puišus pēc mums jau sāka arvien skarbāk uzņemt. Viņi tika piekauti līdz nāvei. Viņi izmantoja elektrošokerus, dūres, dauzīja galvas, nogrieza degunus un grieza ausis. Bija dažādi. Bija daudz izvarošanas.

Tās par naudu paveica ieslodzītie puiši. Viņi vienkārši izvaroja mūsu puišus.

To visu darīja, tā teikt, "parastie krievi" vai, piemēram, burjati un citi?

Lūk, lūk, mūs ne tik ļoti sita paši krievi, kas tur bija Kurskā, kā to darīja burjati un jakuti, kas bija no specvienībām. Tie bija tieši burjati, jakuti, udmurti, čukčas - tie par mums ņirgājās visvairāk.

Un kāpēc, kā jūs domājat, tieši viņi tā izrīkojās ar gūstekņiem?

Pirmkārt, tā ir viņu propaganda, ka mēs esam nacisti, mēs esam slepkavas, fašisti un tamlīdzīgi. Ka mēs tur ēdam bērnus, krustā sitam bērnus apakšbiksēs, kā viņi saka, un tamlīdzīgi. Proti, viņi tam ļoti tic. Viņi domāja, ka Ukraina uzbruks Krievijai un atņems viņu mājas. Krievija tiek uzskatīta par otro armiju pasaulē. Bet mēs jau esam parādījuši visai pasaulei, kas ir otrā pasaules armija. Un kā maza valsts var pretoties tai.

Ziņas par Ukrainu motivē izdzīvot

Gūsta laikā jums bija kaut kāda informācija par to, kas notiek frontē? Vai jūs pieļāvāt domu, ka Krievija jau varbūt ir okupējusi visu Ukrainu?

Mēs atradāmies pilnīgā informācijas vakuumā. Mēs nezinājām nekādu informāciju, patiesu informāciju, jo krievi mums teica, ka Odesa jau ir Krievija, Kijiva jau ir Krievija un ka viņi praktiski jau ir sasnieguši Ļvivu. Viņi mums teica to, ka jūsu valstij jūs neesat vajadzīgi, jūs esat nodevēji, jūsu vecākiem un ģimenēm jau ir uzlikts nodevēju zīmogs un tamlīdzīgi. Mēs visi sapratām, ka uz mums tika izdarīts psiholoģisks spiediens, bet, kad parādījās jauni puiši, kurus sagūstīja, un viņi mums pateica patiesību, kas notiek Ukrainā - ka notikusi Harkivas operācija, kas atbrīvoja Harkivas apgabalu, ka notika pretuzbrukums. Viņi pastāstīja, ka krievi neko daudz, izņemot Hersonas un Zaporožjas apgabalus, nedabūja. Un mūsu garastāvokli uzlaboja viņu teiktais, ka kreiseris "Maskava" ir nogrimis. Un arī "Vasilijs Bikovs", kurš uzbruka Čūsku salai, ir jūras dibenā.

Jā, es tieši vēlējos vaicāt, vai nebija kāda pozitīva informācija, pateicoties kurai jūs varējāt izturēt ilgāk?

Tas mūs motivēja uzturēt možu garu. Kurskā man bija divi pašnāvības mēģinājumi. Pirmo reizi mani aizveda uz apmaiņu, un es biju vienīgais, kurš netika apmainīts, un viņi mani atsūtīja atpakaļ. Un otrā reize bija tad, kad mani piemeklēja depresija, es vairs negribēju dzīvot. Pirms tam mūs ļoti sita.

Es pat nevarēju pakustēties. Bet, kad puiši atnāca un to visu stāstīja, tas mani kaut kā motivēja, radīja tādu noskaņojumu, ka vajag izdzīvot, ka man tas viss jāpiedzīvo. Jo mēs zinājām, ka uzvara joprojām būs mūsu, lai kā arī būtu. Mēs tik un tā uzvarēsim.

Daži citi bijušie gūstekņi, ar kuriem esam runājuši, arī ir teikuši, ka ir bijuši tādi brīži, kad tevi kaut kur ved un tu domā, ka tūlīt beidzot nonāksi Ukrainā, un tad pēkšņi viss izjūk. Kā to saprast? Tā ir kaut kāda Krievijas psiholoģiskā spēle?

Tā nav psiholoģiska spēle. Vienkārši atbrauc puiši, kuri atbrauc uz apmaiņu no vienas vai otras kolonijas. Viņi cenšas pēc iespējas vairāk sajaukt pēdas, kurš kur atrodas, lai Ukraina nesaprastu. Jo, piemēram, es biju Aleksejevkā, tad Ukraina uzzināja, ka esmu Aleksejevkā un mani pārveda uz citu koloniju, lai atkal jauktu pēdas. Proti, tā ir arī ierasta viņu prakse.

Un vai jums bija brīži, kad šķita, ka dzīvs no gūsta neatgriezīsieties?

Jā, protams, ka vai nu mēs atgriezīsimies ļoti kropli, vai arī mūs tur nogalinās, jo puišus piekāva līdz nāvei un izvaroja. Līdz šim uz Ukrainu ir nogādāti 177 līķi, kuri tika nogalināti gūstā. Un daudzi no tiem bez iekšējiem orgāniem, kurus Krievija izgriež.

Jūsu radinieki vispār kaut ko zināja par jūsu likteni? Kad viņi uzzināja, ka esat gūstā?

2022. gada 25. februārī maniem vecākiem būtībā bija jārīko bēres, jo es it kā nomiru Čūsku salā. Jo prezidents mūs visus tur pasludināja par mirušiem.

Un tikai 26. februārī vecāki no brāļa uzzināja, ka esmu sagūstīts. Pirmo gadu viņi vēl saprata, kur esmu. Un tad, kad mani pārveda uz Kursku, kontakti ar mani pilnībā pazuda. Neviens nezināja, kur es esmu. Mani cīņu biedri, kurus jau mainīja, teica, ka dzirdējuši no apsargiem, ka esmu piekauts līdz nāvei. Un viņi to pateica maniem vecākiem - ka mani tur nogalināja. Tā bija nepatiesa informācija. Viņi varēja teikt, ka nezināja vai nebija redzējuši, vai kaut ko citu.

Jūs teicāt, ka gūstā no toreiz sagūstītajiem atrodas vēl seši cilvēki, ja?

No Čūsku salas vēl seši cilvēki – viens jūras kājnieks un pieci robežsargi.

Ārā izvelk tos, par kuriem cīnās vecāki

Un jūs kādreiz esat domājis par to, kādēļ Ukrainā esat atgriezies tieši jūs, nevis kāds no šiem sešiem cilvēkiem, kas joprojām atrodas tur?

Es teikšu tā - viņi no turienes izvelk tos puišus, par kuriem cīnās vecāki. Piemēram, mani no turienes izvilka mans vecākais brālis. Mans brālis apbraukāja visas iespējamās iestādes - pie dažādiem ministriem, pie deputātiem, pie izlūkošanas vadītāja, pie Budanova, pie visa, kur vien varēja. Jo pat tad, kad es tiku ārā no gūsta, viņi man prasa: "Vai ir tāds Zadorins?" Es saku, ka ir. "Tavs brālis mums jau ir pieriebies". Un ārā izvelk tos, par kuriem cīnās vecāki.

Es šobrīd esmu organizators Ukrainā un visā pasaulē esmu karagūstekņu seja un balss. Tagad es ceļoju uz dažādām pasaules valstīm un sazinos ar dažādiem ministriem, militārpersonām un pulkvežiem. Pavisam nesen atbraucu no Varšavas no NATO drošības foruma, kur bija daudz NATO pulkvežu, dažādu valstu ministri, kur stāstīju cilvēkiem par gūstu, par savu pieredzi, cik daudz puišu atrodas gūstā un kādi tur apstākļi, par Sarkano Krustu un tā tālāk. Un divus gadus neesmu redzējis nevienu organizāciju, kas uzrauga gūstekņus.

Tad, kad atradāties tur gūstā, ja?

Jā, jā. Tāpēc es tagad rīkoju miermīlīgas akcijas Odesā, lai atbalstītu karagūstekņus un bezvēsts pazudušos Sarkanā Krusta birojos dažādās teritorijās. Jo mēs visi saprotam, ka Sarkanais Krusts ir impotenta organizācija.

Tad sanāk, ka radnieku loma…

Tas spēlē lielu lomu.

Jūs teicāt, ka ceļojat apkārt un tiekaties arī ar ministriem. Ko jūs dzirdat šajās tikšanās reizēs un ko domājat par politiķu ietekmi uz šo procesu?

Mums ir viens uzticams partneris, kas mums palīdz mūsu karagūstekņu apmaiņā, - tā ir Saūda Arābija. Tas ir starpnieks mūsu apmaiņai ar Krieviju. Un viņi palīdz mums atvest mūsu puišus mājās. Mēs atdodam viņiem viņējos, un viņi atdod mums mūsējos. Un ministri, es jums teikšu tā, Ukrainā cilvēki maz zina par gūstu, par karagūstekņiem, bet pasaulē pat nezina, ka cilvēki atrodas gūstā. Tāpēc, pirmkārt, ir jānodod informācija cilvēkiem, vienkāršiem cilvēkiem, lai viņi saprastu, kas ir gūsts, kas ir Krievija, kāda ir attieksme pret cilvēkiem.

Kad Ukrainas valdība cenšas risināt šos jautājumus, vai tā dara visu iespējamo, lai atbrīvotu gūstekņus?

Mums ir mūsu koordinācijas štābs, kas nodarbojas tieši ar apmaiņu, tas ir Ukrainas drošības dienests, viņi dara visu iespējamo, lai apmainītu mūsu puišus. Bet ir daudz puišu, kuri, ziniet, tiek izcelti, piemēram, kā "Azov". Ukrainā saka - vajag "Azov", bet neviens neatceras par parastajiem puišiem, kuri arī ir sagūstīti. Un gūstā viņu ir daudz vairāk nekā azoviešu. Un tagad viņi strādā pie tā, lai izvilktu šos azoviešus. Bet Krievija nevēlas viņus mainīt, jo viņi ir nacionālisti, viņu vārdiem sakot - fašisti un tamlīdzīgi. Un Ukrainā pirmajā vietā ir atbrīvot tieši viņus. Un tāpēc šīs apmaiņas norit ļoti slikti, un saistībā ar kaujām Kurskas apgabalā mēs tur saņēmām gūstekņus un šobrīd mainām tos pret citiem mūsējiem.

Pēc atbrīvošanas emociju nav

Jūs atbrīvoja šī gada sākumā. Kā jūs atceraties to brīdi, vai bija skaidrs, ka tiksiet atbrīvots?

Nebija pazīmju, ka mani izlaidīs vai vedīs uz apmaiņu. Viss notika, kā parasti -  no rīta mani saģērba, domāju, ka kārtējo reizi ved uz kādu citu koloniju. Bet nē, tā jau bija apmaiņa. Un 2024. gada 3. janvārī mani apmainīja Sumu apgabalā.

Un kādas tobrīd bija emocijas un sajūtas?

Tādu nebija, jo visi džeki, kas izkļūst no gūsta, ir emocionāli vienkārši izsmelti. Viņi nejūt ne mīlestību, ne dusmas, neko. Vienkārši noguruši cilvēki. Un jā, labi, var jau mierīgi staigāt, mierīgi elpot. Neviens tevi nesitīs, neviens uz tevi nekliegs. Un tu saproti, ka esi savā dzimtajā zemē un esi zem sava karoga, nevis zem Krievijas karoga un nemitīgi izkliedz Krievijas himnu.

Un kad šīs emocijas atgriezās? Tās bija dienas, mēneši, gads?

Konkrēti man atgriezās pēc trim mēnešiem. Tad manas emocijas jau sāka parādīties. Un pārējo laiku pirms tam es staigāju vispār bez noskaņojuma, nekāds. Kaut kā pietrūka. Es devos gūstā ar 120 kilogramu lielu svaru un iznācu ar 60 kilogramiem. Man nebija ne spēka, ne vēlēšanās. Es vienkārši biju amorfs. Un tikai laika gaitā es atguvos.

Esmu kara invalīds. Man ir galvas smadzeņu trauma. Daži no maniem orgāniem tika izgriezti, jo tie man tika sasisti. Jā, es tagad cenšos visus gūstekņus atgriezt mājās Ukrainā.

Kā jūs teiktu, kas jums palīdzēja izturēt gūstu? Par ko jūs domājāt, kamēr tur atradāties? Bija varbūt iespēja novērst domas un lasīt, piemēram, kaut kādas tādas lietas...?

Mums grāmatas bija, bet tā bija Krievijas propaganda - par Ļeņinu, Marksu un tamlīdzīgi. Vislielākais atbalsts bija to cilvēku klātbūtne, kuri bija kamerā kopā ar mani. Komunikācija ar viņiem, atbalsts un tamlīdzīgi. Tur mēs jebkurā gadījumā atbalstījām viens otru. Un tas mums palīdzēja izdzīvot.

Un kā jūs vispār jūtaties, kad domājat par to, kas notika gūstā? Nu, vai, piemēram, jums nav grūti par to runāt?

Nē, grūti par to runāt man nav, jo es nododu cilvēkiem informāciju par tur notikušo. Man tā ir kā ierasta lieta, piemēram, darbs - pastāstīt cilvēkiem par notikušo. Un es to vairs nepārdzīvoju, es to jau sen sevī esmu izdzīvojis. Kas notika, notika. Es to neatgriezīšu, tā ir pieredze. To, ko es piedzīvoju šajos divos gados, cilvēki parasti nepiedzīvo visā savā dzīvē.

Tad jums bija rehabilitācijas periods, ja?

Jā, vispirms izgāju rehabilitāciju Ukrainā, Poltavas apgabalā, pēc tam devos uz Lietuvu, uz Druskininkiem. Es tur biju mēnesi. Pēc tam atpūtos Ukrainas Karpatos. Man tur bija mākslas terapija, kalnos kāpšana. Bija dažādas terapijas. Es pat nesen iepazinu arī tādu terapiju kā ieroču terapija. Šī ir šaušana, jaunu emociju piedzīvošana. Jā, es saprotu, ka man rehabilitācija vēl ilgi būs, jo vēl esmu tālu no pilnīgas atveseļošanās.

Bet jūs kaut kad plānojat atgriezties armijā?

Spēka un veselības dēļ es principā nevaru veikt nekādas uzbrukuma vai aizsardzības darbības. Jā, es varu tikt galā ar dokumentiem, es varu tikt galā ar kaut kādiem sakariem, bet izskriet desantā vai kaut ko šturmēt es fiziski vairs nevaru, jo man ir ļoti spēcīgas galvassāpes no tā, ka viņi man pastāvīgi sita pa galvu ar pudelēm. Un ir daudz citu traumu, kas man neļaus veikt kaut kādus uzdevumus. Šobrīd, kad būs laiks, plānoju strādāt tieši ar karagūstekņu jautājumiem. Tas tomēr ir sava veida ieguldījums mūsu kopīgajā uzvarā. Jo katrs cilvēks, kurš atgriežas no gūsta, jau ir maza uzvara.

Puiši, atsakieties no Krievijas pasēm!

Kā jūs kopumā vērtētu, cik daudz un kādas ir rehabilitācijas iespējas kara veterāniem Ukrainā? Cik pieejama ir palīdzība?

Ukrainā rehabilitācijas kā tādas nav. Valsts to nenodrošina vispār. Tā ir pieejama tikai mēnesi. Tāda kā ārēja pārbaude. Un tad, iespējams, ja tev būs ļoti grūti, viņi tevi aizsūtīs uz kādu sanatoriju, kur atpūšas vecmammas un vectētiņi. Tu tur nogulēsi mēnesi, un viss. Tāda rehabilitācija, kādā es biju Lietuvā, tādas mums Ukrainā nav. Tā būs ļoti liela problēma, kad karš beigsies un visi šie puiši atgriezīsies mājās.

Mums ir tāds centrs, kas dod darbu visiem cilvēkiem. Un ir atsevišķa nodaļa, kas nodarbojas ar iekļaujošiem cilvēkiem. Iekļaujošiem, tas nozīmē invalīdus. Tie ir no kara pārnākuši invalīdi, kuriem amputēta roka vai kāja. Un viņiem ir specializēti darbi. Iespējams, ka viņi nav ļoti labi atalgoti, bet tas joprojām ir sava veida darbs. Un šobrīd Ukrainā iekļaujošais virziens attīstās.

Vēlējos vaicāt, kādu padomu saistībā ar būšanu gūstā jūs dotu Ukrainas karavīriem? Varbūt jūs par kaut ko brīdinātu viņus, ko gūstā labāk darīt vai nedarīt, lai izdzīvotu?

Lai izdzīvotu? Piemēram, ir tāda amerikāņu brošūra, kurā teikts, ka, ja amerikāņu karavīrs tiek sagūstīts, viņam jādara viss iespējamais, lai pasargātu savu veselību. Jo ASV armijā vērtīgākā lieta, kas var būt, ir cilvēka dzīvība. Ukrainas armijā tas tā nedarbojas. Mēs paši ar savām asinīm esam piedzīvojuši, kas ir gūsts, un zinām, ko teikt, kad teikt un ko darīt. Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka var ieteikt puišiem neparakstīt nekādus dokumentus, kurus mēģina uzspiest pret tavu gribu. Nekādā gadījumā neparakstiet, jo tas var ietekmēt visu atlikušo mūžu. Tu vari palikt Krievijas cietumos. Visas reizes, kad man nesa tādus dokumentus, es tos atteicos parakstīt. Viņi mani par to sita, bet es neparakstījos. Divreiz man atnesa Krievijas pasi, jau ar manu fotogrāfiju, ar maniem datiem, bet es no tās atteicos.

Puiši, atsakieties no šīm pasēm, jūs ar tām varat tikai sevi noslaucīt tualetē.

Jūs teicāt, ka jūs tur esat bijis un tādēļ zināt, kad un ko labāk teikt vai neteikt. Kādi jums ir piemēri no gūsta laika?

Mēs izpētījām cilvēkus, kuri mūs apsargā, un zinājām, kam mēs varam kaut ko jautāt, lūgt, un zinājām tos, kuriem mēs nevaram neko jautāt. Jo viņš var par kaut kādiem jautājumiem tevi piekaut vai ko citu izdarīt.

Ukrainai ir jāņem gūstā, lai būtu apmaiņas fonds

Parasti daudzi no gūstā nonākušajiem tiek uzskatīti par bezvēsts pazudušiem, un es pieļauju, ka tas rada grūtības viņus pēc tam atbrīvot.

Jā, Krievija daudzus oficiāli neieraksta kā gūstekņus. Tādu gadījumu, kad dēls vai tēvs atrodas gūstā, ir bijis daudz, un viņš jau divus gadus ir pazudis. Ne Krievija tos oficiāli atgriež, ne Ukraina tos oficiāli pieņem.

Bet lielākā daļa no gūstekņiem ir "bezvēsts pazuduši", ja?

Jā. Šī ir tikai neliela daļa cilvēku, par kuriem zināms, ka viņi noteikti ir gūstā, kā tas bija Čūsku salas gadījumā. Mums bija video apstiprinājums, ka mēs patiešām esam gūstā. Bija redzams, kā mūs izveda no kuģa. Tāpēc mums tas viss bija oficiāli, ka tiešām esam gūstā.

Kā jūs domājat, kādēļ Krievijas armija ar gūstekņiem apietas tik skarbi?

Tam visam ir vienkāršs izskaidrojums. 2021. gadā Krievija izstājās no Ženēvas konvencijas. Un Ukraina ievēro Ženēvas konvenciju un dara visu iespējamo, lai to pildītu. Krievu karavīru uzrauga 4 vai 5 cilvēki, kuri, nedod Dievs, viņam tek deguns, un uzreiz atnes kabatlakatiņu un tabletes, lai tikai ar viņu viss būtu kārtībā. Bet Krievija atteicās no Ženēvas konvencijas, un tāpēc viņiem ir tāda attieksme pret mums.

Kā jūs plašāk raksturotu to, kā Ukraina apietas ar krievu gūstekņiem?

Zināt, ko es ar viņiem izdarītu? Ja viņi mani tagad aizvestu tur, pie gūstekņiem, es viņiem pastāstītu, pirmkārt, kā viņi mani turēja, kā baroja, kā sita un tamlīdzīgi. Es viņiem visu izstāstītu, visus savāktu un pastāstītu. Bet man tādas iespējas vēl nav, varbūt nākotnē būs. Bet es saku, es to redzēju, Ukraina atbild par pareizu ieslodzīto uzturēšanu. Jo ir ļoti daudz novērošanas organizāciju, kas pieskata šos gūstekņus. Bet mūs neviens tur neuzraudzīja. Tikai Krievijas Federālais sodu izpildes dienests.

Reizēm šķiet, ka Krievijas karavīri baidās no nonākšanas gūstā un ne viens vien izdara pašnāvību.

Tāda ir viņu metodika. Ukraiņi, kad jūs saņem gūstā, jums nogriež ausis, degunu un dzimumorgānus. To visu viņi (krievi) praktizē, viņiem tas viss ir normāli. Kad viņus sagūsta, viņi dodas ne tikai uz debesīm, bet uz drošu vietu, kur viņus nesit un baro, un tamlīdzīgi. Un viņi paši par to pārliecinās, ka viņu valsts viņus ir piemānījusi.

Bet mēs nezinām, kas ar viņiem notiek pēc tam, kad viņi no gūsta atgriežas Krievijā.

Viņi arī sēž cietumā. Viņi sēž vienā ēkā ar mūsu karagūstekņiem, kamēr noskaidro, kāpēc viņi padevās un tā tālāk.

Liela daļa no viņiem, domāju, labprātāk vēlētos palikt gūstā Ukrainā.

Tas ir saprotams, ka viņi arī vēlas dzīvot. Un ne visi tur, kā saka, ir debili. Bet daudzi no viņiem ir vienkārši stulbi cūkas. Tā es viņus sauktu. Tie, kas dodas cīnīties, nesaprotot, kādēļ.

Tagad mēs redzam arvien vairāk liecību tam, ka Krievija nogalina tos ukraiņu puišus, kuri padevušies. Tas norāda uz to, ka nežēlības apmērs tikai pieaug.

Pēdējos mēnešos viņiem ir dota pavēle ​​neņemt gūstekņus. Kāpēc neņemt? Nav zināms. Bet mūsu puiši, kuri jau strādā Kurskas apgabalā, gūstā arī neņem. Ir 155. jūras kājnieku brigāde. Šī brigāde tika pilnībā iznīcināta līdz saknei. Neviens nenokļuva gūstā, neviens no mūsu puišiem netika saudzēts.

Piemēram, es uzskatu, ka mums ir jāpaņem gūstā, jo mums ir nepieciešams apmaiņas fonds. Mums ir jāmaina cilvēki, kas atrodas gūstā Krievijā. Tie ir pret kādu jāapmaina. Ja saņemam kādu kadirovieti, tad šis ir ļoti labs apmaiņas fonds. Trīs vai pat piecus mūsu puišus varat apmainīt pret vienu kadirovieti.