Pasauli pāršalcošais teroristisko uzbrukumu vilnis ir raisījis bažas par reliģiskā radikālisma pieaugumu ne tikai Tuvajos Austrumos, bet arī Centrālāzijas reģiona valstīs, sevišķi Tadžikistānā un Uzbekistānā. Lai gan tās ir izvērsušas aktīvu cīņu pret sabiedrības radikalizāciju un islāma politisko spēku darbību, pēdējā gada laikā tieši Uzbekistāna kļuvusi zināma kā teroristu izcelsmes valsts, pateicoties 2017.gadā notikušajiem teroraktiem Stokholmā, Sanktpēterburgā un Ņujorkā. Kāpēc Uzbekistānas pilsoņi un citās valstīs dzīvojošie etniskie uzbeki aizvien biežāk īsteno uzbrukumus teroristiskā grupējuma "Daīš" jeb "Islāma valsts" vārdā? Tas šobrīd ir kļuvis par vienu no centrālajiem jautājumiem attiecībā uz pieaugušo terorisma draudu izvērtējumu gan pasaulē, gan pašā Uzbekistānā.
Cīņa ar radikalizāciju Uzbekistānā
Islams Karimovs – ilggadējas Uzbekistānas līderis no 1989.gada līdz viņa nāvei 2016.gadā. Savu pilnvaru laikā kļuva zināms kā autoritārs līderis, kurš vairākkārtīgi kritizēts par politiskās opozīcijas apspiešanu un ar to saistītajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Uzbekistānā.
Uzbekistānas Islāma kustība – 1998.gadā izveidotā islāma kaujinieku grupa, kuras sākotnējais mērķis bija Uzbekistānas prezidenta Islama Karimova gāšana un Uzbekistānas pasludināšana par islāma valsti saskaņā ar Šariata likumu. Vēlāk Uzbekistānas Islāma kustība kļuva par “al-Qaeda” un “Taliban” sabiedroto, savukārt kopš 2015.gada vidus kustības līderi paziņoja par savu pievienošanos “Daīš”.
“Hizb ut-Tahrir” – 1953.gadā dibināta starptautiska panislāmistu politiska organizācija, kuras mērķis ir Kalifāta atjaunošana un musulmaņu kopienas apvienošana. Organizācija darbojas vairāk nekā 50 pasaules valstīs un tajā iesaistījušies desmitiem tūkstošu cilvēku.
Kopš neatkarības atgūšanas 1991.gadā Uzbekistāna līdzīgi kā pārējās Centrālāzijas reģiona valstis saskatīja nepieciešamību pieņemt politiskus mērus tās islāma sabiedrības radikalizācijas novēršanai. Tomēr uzņemtais politiskais kurss, īpaši valdības kontroles iedibināšana pār mošejām un medresēm (islāma reliģiskā skola) un tajās paustā reliģiskā satura koriģēšana, izraisīja atbildes reakciju.
1999.gadā notika vairāki sprādzieni Taškentā, kuriem paralēli teroristiskā organizācija – Uzbekistānas Islāma kustība – centās veikt atentātu pret prezidentu Islamu Karimovu. Savukārt pēc pieciem gadiem Uzbekistāna piedzīvoja upurus nesošu sprādzienu sēriju trīs dienu garumā. Tā kļuva par pirmo reizi Centrālāzijas reģiona valstu vēsturē, kad sprādzienus īstenoja teroristi – pašnāvnieki.
Situācija strauji saasinājās pēc 2005.gada, kad vairākas bruņotas personas uzbruka valsts iestādēm, ielauzās cietumā, atbrīvoja vairāk nekā 20 par ekstrēmistisko darbību apcietinātas personas, un mobilizēja sabiedrību protestam Andidžānas pilsētā. Dienas laikā protestētāju, kas iestājās pret nabadzību valstī un valdības represīvo politiku, skaits pieauga līdz vairākiem tūkstošiem. Uzbekistāna valdības reakcija bija asa. Pasludinot, ka šos nemierus un protestus ir aizsākušas radikālās islāmistu grupas – Uzbekistānas Islāma kustība un "Hizb ut-Tahrir", valdība atklāja uguni un nogalināja vairākus simtus cilvēku.
Šie notikumi Uzbekistānas vēsturē saglabājušies kā viens no asiņainākajiem piemēriem valdības izsludinātajā cīņa pret radikālajiem islāma grupējumiem
un viens no izteiksmīgākajiem piemēriem tam, ka šī cīņa tiek pielietota kā aizsegs pret Uzbekistānā pieaugošo neapmierinātību ar valdības īstenoto politiku.
Kopš šī notikuma par reliģisko ekstrēmismu Uzbekistānā apcietināti tūkstošiem musulmaņu, tai skatā tie, kuri vienkārši apmeklē mošejas ārpus valdības apstiprinātā atļauto mošeju saraksta. Pastāv liecības, ka atsevišķos Uzbekistānas cietumos musulmaņiem aizliegts lūgties un lasīt Korānu, un tā vietā apcietinātajiem esot jādzied Uzbekistānas himna. Šo liecību patiesumu, iespējams, jāvērtē kritiski, taču nenoliedzami ir tas, ka musulmaņu ekstrēmistu medības Uzbekistānā ir saistītas ar apcietinājumiem, pratināšanu un ģimenes locekļu iespaidošanu.
Paralēli cīņai ar ekstrēmistiem un radikālā islāma izplatīšanos valstī Uzbekistānas valdība izmantoja arī iespēju vērsties pret savas varas kritiķiem
un pievērsa uzmanību cilvēktiesību aizstāvju un masu mediju darbības ierobežošanai. Lai gan no demokrātijas un cilvēktiesību aspekta vērtējama negatīvi, šī politika līdz šim bijusi spējīga novērst jaunu teroraktu un sprādzienu norisi Uzbekistānā, kas kļuvis par vienu no galvenajiem valdības trumpjiem, atbildot kritiku par šādu rīcību.
2017.gads kā pavērsiena punkts. Vai radikalizācijas vilnis?
2017.gada laikā notikušie teroristiskie uzbrukumi atgrieza Uzbekistānu pasaules mediju uzmanības lokā, iezīmējot to kā vēl vienu valsti, no kuras nāk teroristiskā grupējuma "Daīš" kaujinieki. Izskanējusī informācija par Uzbekistānas un etnisko uzbeku plūsmu, kura dodas karot uz Tuvajiem Austrumiem, aktualizēja jautājumu par to, vai tiešām Uzbekistāna un Centrālāzijas reģiona valstis kopumā ir atkal kļuvušas par radikalizētām teritorijām.
Viedokļi par Uzbekistānu kā teroristu eksportētājvalsti ir visai neviennozīmīgi. Vienlīdz skaļi izskan ne tikai bažas par sabiedrības radikalizāciju Uzbekistānā, bet arī viedokļi par to, ka situācija ar Uzbekistānas pilsoņu un etnisko uzbeku nonākšanu teroristiskajos grupējumos ir ievērojami sarežģītāka.
Pētījumi apliecina, ka lielākā daļa jauno kaujinieku no Centrālāzijas reģiona valstīm tiek rekrutēti teroristiskos grupējumos ārpus šo valstu teritorijas – visbiežāk Krievijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Turcijā un Eiropā, uz kurieni Centrālāzijas reģiona valstu iedzīvotāji dodas darba meklējumos.
Tāpat arī Uzbekistānā un citās reģiona valstīs ir vērojama salīdzinoši maza teroristiskā aktivitāte. Laikā no 2001.gada līdz 2015.gadam pasaulē kopumā reģistrēti vairāk nekā 85 000 ar terorismu saistīto incidentu, taču no tiem tikai 62 notika Centrālāzijā.
Uzbekistānā nedarbojas arī neviens labi organizēts islāma ekstrēmistu grupējums, un valdības antiradikalizācijas politika nodrošina to, ka valsts teritorijā ir sarežģīti piekļūt šādu grupējumu literatūrai, interneta vietnēm un līdz ar to ietekmēties no ekstrēmistiskajiem uzskatiem.
Taču, nonākot ārzemēs, šie valsts ierobežojumi vairs nepastāv un daudzi uzbeki relatīvi viegli pakļaujas rekrutētāju solījumiem un kļūst par teroristisko organizāciju biedriem.
Turklāt atsevišķu Centrālāzijas valstu iedzīvotāju radikalizācija, līdzīgi kā Eiropas Savienības valstu gadījumā, tiek skaidrota ar individuāliem psiholoģiskiem faktoriem – identitātes un dzīves jēgas meklējumiem. Tam par pamatu ir arī Centrālāzijas valstīs notiekošā jaunās nacionālās identitātes būvēšana uz vēsturiski dominējošo islāma tradīciju bāzes, kas atsevišķos gadījumos var atstāt iespaidu uz Uzbekistānas iedzīvotāju, sevišķi jaunāko paaudžu, pasaules uztveri.
Pamatojoties uz iepriekš minēto, iespējams secināt, ka bažas par jaunu radikālisma vilni Uzbekistānā nav pamatotas, taču vienlaikus nenoliedzama ir uzbeku iesaistīšanās ekstrēmistisko grupējumu darbībā un līdzdalība teroristisko uzbrukumu organizēšanā. Lai gan skaidrojums šai negatīvajai parādībai nebūtu meklējams radikalizācijas procesos pašas Uzbekistānas ietvaros, tomēr nenoliedzami, ka valsts nelabvēlīgā ekonomiskā situācija un represīvais politiskais režīms ir veicinājis Uzbekistānas iedzīvotāju migrācijas plūsmas uz citām valstīm, kurās tie sastopas ar radikālo grupējumu ietekmi un no tā izrietošo radikalizācijas risku.
Tādējādi iekšpolitisko izaicinājumu pārvarēšana ir viens no primārajiem soļiem, kuru nepieciešams spert Uzbekistānas valdībai, lai nākotnē izvairītos no jauniem Uzbekistānas pilsoņu īstenotajiem teroristiskajiem uzbrukumiem citviet pasaulē.
