Kopš pagājušā gada nogales risinās dialogs četrpusējā formātā, kura iniciatore ir Krievija, piedaloties arī Turcijai, Irānai un Sīrijas Asada režīmam. Reģiona lielvalstis, kas iesaistītas, tajā skaitā konfrontējušas ilgstošajā Sīrijas pilsoņu karā, tagad mēģina vienoties par ietekmes sadali un interešu saskaņošanu.
"Sīrijā pagaidām notiek kaut kas līdzīgs Asada režīma reabilitācijas procesam. Respektīvi, kopš sākās karš 2011. gadā, Asada režīms ir vairāk vai mazāk spējis sakaut opozīciju, kas cīnījās pret viņu.
Protams, ir vēl palicis anklāvs Idlibas provincē, kas atrodas Sīrijas ziemeļrietumos, bet lielos vilcienos, jā, valstis, kas ir principā atbalstījušas opozīcijas kaujiniekus, ir sapratušas, ka Asads ir tur uz palikšanu," atzina Rātfelders.
Līdz ar to pēdējos gados notiek arvien lielāka virzība uz to, ka Asada režīms varētu tikt uzņemts atpakaļ reģionālajā Tuvo Austrumu saimē.
"Principā Sīrijas kā neatkarīgas valsts suverenitāte vismaz "de facto" līmenī ir beigusi pastāvēt jau kopš pilsoņu kara sākuma 2011. gadā, jo notikumus Sīrijā vairāk vai mazāk kontrolē starptautiskās lielvaras. Mūsdienās tās ir trīs – Krievija, Irāna, Turcija," norādīja Rātfelders.
"Es domāju, ka šajā gadījumā tas ir jautājums par to, un tas ir jautājums arī Asadam un viņa piekritējiem, cik lielā mērā viņš ir spējīgs nepieļaut, ka ar viņu rīkojas kā ar instrumentu attiecībās ar Izraēlu un Libānu. Tas ir tas, kas interesē Irānu, Turciju un, protams, arī Krieviju," piebilda vēstures zinātņu doktors, politologs Ojārs Skudra.
Kārtējā šo lielvalstu sarunu raundā Maskavā 25. aprīlī pulcējās to aizsardzības ministri un izlūkdienestu vadītāji. Viens no galvenajiem jautājumiem sarunās ir Sīrijas bēgļu problēma. Turcija būtu ieinteresēta šo vairāk nekā trīs ar pusi miljonu atgriešanā viņu dzimtenē. Savukārt Sīrija vēlētos, lai Turcijas bruņotie spēki atstāj to okupētos rajonus Sīrijas ziemeļos. No vienas puses, šodienas dialogu apgrūtina pagātnes bagāža – tas, ka Turcija savulaik atklāti atbalstījusi pret Asada režīmu karojošus grupējumus.
No otras puses, visus iesaistītos Sīrijas kontekstā vieno tas, ka tiem nepatīk ASV joprojām pastāvošā klātbūtne šai konfliktā.
Amerikāņi Sīrijā atbalsta pirmām kārtām kurdu bruņotos grupējumus, kuri joprojām kontrolē daļu teritoriju valsts ziemeļaustrumos. Turcija šos kurdu grupējumus uzskata par teroristiskiem un ar bruņotu spēku izspiedusi no dažiem Sīrijas pierobežas rajoniem.
Arī vispārējā spriedze, kas nu jau vairākus gadus vērojama Turcijas un ASV attiecībās, nepārprotami veicina Ankaras vēlmi sēdēt pie kopīga sarunu galda ar amerikāņu tradicionālajiem "nedraugiem" – Krieviju un Irānu, un viņu aizbilstamo – Asada režīmu. Līdz šim gan dialogs nav risinājies īpaši raiti, jo Turcija bijusi vairāk aizņemta ar iekšpolitiskām problēmām. Šai ziņā izmaiņas varētu nest drīzumā gaidāmās Turcijas vēlēšanas.
Tiek spekulēts par iespēju, ka Turcijas attiecību uzlabošanās ar Sīriju varētu pamudināt vēl kādas reģiona valstis kļūt labvēlīgākām pret Asada režīmu. Jau šobrīd šāds attiecību atkusnis vērojams Sīrijas attiecībās ar Ēģipti un Saūda Arābiju. Kā vēl viens iespējams izlīdzējs ar Damasku tiek minēta Katara.
"Teiksim tā, visas Sīrijas pilsoņu karā iesaistītās puses, arī tās kaimiņvalstis, ir ieinteresētas dažādu iemeslu dēļ meklēt kaut kādu noregulējumu," norāda Skudra.
"Tas vispārējais virziens ir tāds – Sīrijas iespējamā atgriešanās Arābu valstu līgas sastāvā. Pieminētā Katara ir viena no nelabvēlēm visā šajā padarīšanā, tāpat kā Jordānija, kurā ir 1,8 miljoni Sīrijas bēgļu. Otrs virziens ir ekonomiskās dzīves normalizācija Sīrijā un mēģinājums panākt kaut kādu noregulējumu ar ziemeļaustrumos izveidoto kurdu autonomiju, kura tur jau sen pastāv un bija amerikāņu balstīta, un kuras teritorijā darbojas tā dēvētie Sīrijas demokrātiskie spēki.
Tā pozitīvā pazīme no Asada režīma viedokļa ir, ka kurdi meklē iespēju vienoties ar Asadu par kaut kādu kompromisa risinājumu," vērtēja Skudra.
KONTEKSTS:
2011. gada sākumā vairākās Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstīs iedzīvotāji sacēlās pret ilggadējiem autokrātiem. Protestu vilnis ieguva nosaukumu "arābu pavasaris". To rezultātā gāza nedemokrātiskos vadītājus Tunisijā, Ēģiptē, Lībijā un Jemenā.
Arī Sīrijas iedzīvotāji sadūšojās iziet ielās, lai paustu neapmierinātību ar tolaik jau vairāk nekā desmit gadus valdījušo autoritāro prezidentu Bašāru al Asadu, kurš varu pārmantoja pēc tēva Hāfeza al Asada nāves. Asads pārmaiņas prasošajiem sīriešiem pretī sūtīja armiju, kas bez žēlastības apspieda demonstrācijas.
Režīma opozicionāri ķērās pie ieročiem. Tā rezultātā Sīrijā izcēlās pilsoņu karš, kurā Asadam lojālie spēki cīnījās pret neskaitāmiem dumpinieku grupējumiem, kuri nereti apkaroja arī viens otru. Pēc dažiem gadiem valstī izveidojušos varas vakuumu izmantoja džihādistu grupējums "Islāma valsts", kas pārņēma kontroli plašā teritorijā. Visas konfliktā karojošās puses ir apsūdzētas kara noziegumos un kliedzošos cilvēktiesību pārkāpumos.
