Sagūstīto Ukrainas karavīru tuviniekiem gandrīz vienīgais veids, kā uzzināt par gūstekņu likteni, ir tas, ko pastāsta ķīlnieku apmaiņā atbrīvotie. Tagad tuvinieku neapmierinātība pāraugusi protestos.
Krievija neatbild uz Ukrainas labas gribas žestu
Ukrainas gūstā nokļuvušajiem Krievijas karavīriem ir stingri kontrolēta ikdiena, maltītes un darbi. Viņiem ir pieejams mierinājums, kāda nav ukraiņiem, kas atrodas Krievijas gūstā – zvans uz mājām.
"Neapšaubāmi, iespēja sarunāties ar saviem mīļajiem ir daudz vērta. Es jau esmu cietumā gandrīz gadu, es zaudēju prātu," stāsta sagūstītais Krievijas karavīrs Aleksandrs.
Ukrainas karagūstekņu apstākļu koordinācijas štāba pārstāvis Petro Jacenko vēsta, ka iespēju sagūstītajiem Krievijas karavīriem piezvanīt tuviniekiem Ukraina devusi jau kopš 2022. gada.
"Mēs gaidījām, ka Krievijas puse darīs to pašu attiecībā uz ukraiņiem, Ukrainas karagūstekņiem."
Tagad saniknotās ukraiņu karavīru ģimenes pieprasa izbeigt šādas telefonsarunas – viņu tuviniekiem nav iespējas piezvanīt mājup, arī nosūtīt vēstules ļauts pavisam reti.
Trīs nedēļu laikā sagūstīto Ukrainas aizstāvju ģimenes savāca vairāk nekā 25 000 parakstu petīcijai, lai panāktu, ka gūstā nonākušie Krievijas karavīri šādus zvanus vairs nevar veikt. Ukrainas valdība aprīļa beigās tomēr šo prasību noraidīja.
"Vispār tā ir tāda elle zemes virsū, vispār neko nezinām par radiem. Un tie karavīri, kuri sagūstīti, viņi atgriežas un runā par spīdzināšanu, ko pret viņiem pielieto. Mēs redzam, cik nožēlojamā stāvoklī viņi atgriežas. Viņiem attīstās hroniskas slimības, viņiem ir nesadzijušas brūces," stāsta Krievijas gūstā nokļuvuša Ukrainas karavīra māte Natālija Kravcova.
Tuvinieki izmisumā
Ģimenes parasti uzzina tuvinieku likteni tikai tad, kad to pastāsta apmaiņā atbrīvotie. Pēdējā šāda gūstekņu apmaiņa notika februāra sākumā.
Anastasija ziņas par tēvu nav saņēmusi kopš 2022. gada decembra. Bet pēdējā saruna vēl senāk – kad viņas tēvs un citi Ukrainas karavīri aizstāvēja Mariupoli — ostas pilsētu, kuru tagad okupējusi Krievija. Pēc tam, kad apmaiņā atgriezās cits karavīrs, viņa uzzināja, ka tēva veselība pasliktinās.
"Es ļoti baidos aizmirst viņa balsi, un ir ļoti grūti nezināt, un vēl grūtāk ir nesarunāties ar savu tēvu vai citiem gūstekņiem," atzīst Anastasija.
"Mēs dzīvojam nemitīgās gūstekņu apmaiņas gaidās. Kad mūsu puiši tiek apmainīti, mēs vismaz varam kaut ko uzzināt."
Neziņa daudzus dzen izmisumā. Ģimenes raizējas, ka bez iespējas sazināties sagūstītie karavīri zaudēs cerību. Citi nezina, kur viņu mīļie atrodas un vai vispār ir dzīvi. Turklāt tie, kuri atbrīvoti, stāsta par medicīnas aprūpes liegšanu, sliktu izturēšanos un spīdzināšanu Krievijas gūstā.
