Saņemot apbalvojumu, Sarmīte Cīrule pateicās par šo godu un novēlēja Ukrainai uzvaru. Sveikt mediķi bija ieradušies arī vairāki pārstāvji no Latvijas.
Par to, kādas ir sajūtas, saņemot šo augsto apbalvojumu un kāds bijis šis laiks, palīdzot ievainotajiem, intervijā Latvijas Radio stāsta Sarmīte Cīrule.
Sarmīte Cīrule: Sajūta ir tāda, ka mani novērtē. Novērtē to darbu, kas ir ieguldīts. Ka novērtē Ukraina, jo Latvija un bataljons jau novērtē.
Sandra Dieziņa: Septembrī apritēs divi gadi, kopš glābjat ievainotos Ukrainā. Kāds bijis šis laiks?
Ir liels briedums. Ar katru reizi, ar katru mēnesi. Esmu dzīvojusi šo laiku ļoti strauji. Mēs visi, kas [šeit] esam, sakām, ka dzīvojam ļoti strauji, jo mums ir tik daudz dažādu notikumu, ko varbūt Latvijā es izdzīvotu mēnesī vai pusgadā, šeit mēs to izdzīvojam dienās, nedēļās un stundās. Reizēm ir tāda sajūta – vai tiešām tas notika pirms trim dienām. Ir sajūta, ka tas notika sen. Jo mēs ļoti intensīvi dzīvojam. Tagad tiešām [esmu], atvainojos, mazliet tāda sarkastiska, jo tad, kad šis viss ir piedzīvots, tad jautājums ir – kas vispār ir problēma. Par tādām sīkām lietām sadzīviskām lietām jau sen bija tāds kovida laika rūdījums vai vispār strādājot medicīnā. Bet arī tādas lielākas lietas, piemēram, tā pati mīlestība.
Kāda šobrīd ir situācija frontē?
Es nezinu par visu fronti, bet zinu, ka tur, kur mēs bijām – "Karpatska Sič" – ir smaga situācija. Mēs vienmēr esam bijuši ugunīs un esam sevi pierādījuši un parādījuši, bet mums ir ļoti smagi zaudējumi. Nav stāsts par skaitļiem, bet stāsts ir par kolosāliem cilvēkiem, kas gājuši bojā. Un īpaši tie puiši, ar kuriem šeit esmu no 2022. vai 2023. gada. Tādu no ārzemniekiem [tagad] ir tikai divi vai trīs. Jo pārējie ir lauzuši līgumus, smagi ievainoti vai krituši.
Kur ņemat spēku šajā laikā?
Varbūt izklausīsies banāli, bet man ir labs atbalsts kaķi, kaķu bataljons. Bet arī cilvēciskais. Mums, seržantiem, tikko bija ļoti sāpīgs zaudējums. Viens no seržantiem aizgāja bojā. Kolosāls cilvēks, kolosāls kareivis. Protams, ka mēs raudam, mēs apskaujam un iedrošinām viens otru, un tur jau tas spēks rodas. Un tad sakām – viss, tagad mēs svinēsim dzīvi un raudāsim pēc tam.
Jo tagad nav laika sērot, tagad ir vienkārši jāstrādā.
Vai šobrīd nav pagurums, tāds kā atslābums palīdzībā Ukrainai?
Ja runājam par fizisku pagurumu, protams, kaut kur tas ir. Latvija palīdz, un es ļoti priecātos, ka Eiropa būtu tik atvērta, kā to darījusi Latvija. Latvija saprot, ko nozīmē būt zem komunisma. Latvija saprot, ko nozīmē būt okupētai. No Latvijas puses tas patiesībā ir ļoti liels upuris, zinot, cik Latvija ir dārga un kādas ir algas. Tāpēc par katru ziedojumu un ikvienu palīdzību es saku ļoti, ļoti lielu paldies.
Tas miers ir jāizcīna, to mieru neviens nedāvina.
