Kosova – piektā jaunākā valsts pasaulē
Kosova pašlaik tiek uzskatīta par jaunāko valsti Eiropā un piekto jaunāko pasaulē. Tās neatkarība ir pasludināta 2008. gadā, taču šo neatkarību ir atzinušas tikai 104 pasaules valstis, tostarp Latvija. Turklāt no Eiropas valstīm ātrāk par Latviju to izdarīja tikai Albānija, Francija un Lielbritānija.
Kosovu var saukt arī par vienu no gados jaunākajām Eiropas valstīm, jo tajā vairāk nekā 70% iedzīvotāju ir jaunāki par 35 gadiem, bet vidējais vecums vispār nesasniedz 32 gadus.
No Dardānijas karalistes līdz mūsdienu Eiropas valstij
Lai arī Kosovu mēs saucam par jaunāko Eiropas valsti, tās vēsturiskās saknes stiepjas vēl sen pirms mūsu ēras, kad šo Balkānu reģionu apdzīvoja dardani vai dardānieši. 4. gadsimtā tika nodibināta Dardānijas karaliste, kas diezgan regulāri uzbruka dienvidaustrumos esošajiem maķedoniešiem, kas gan beigu beigās tomēr guva virsroku.
Tāpat dardāniešiem nācās stāties pretī arī Romas impērijas spēkiem. Tiek uzskatīts, ka dardāniešus uzvarēja vai nu Marks Antonijs, vai Marks Licīnijs Krass.
Viduslaikos Kosova bija daļa no Serbijas valsts, bet no 14. līdz pat 20. gadsimtam tā bija daļa no Osmāņu impērijas. 1912. gadā, Pirmā Balkānu kara laikā, kontroli pār Kosovu atkal ieguva Serbija. Jau pēc Pirmā pasaules kara tā kļuva par daļu no Dienvidslāvijas jeb Serbu, horvātu un slovēņu karalistes.
Šī savienība kļuva par pamatu Dienvidslāvijas Sociālistiskajai federatīvajai republikai. Taču etniskais saspīlējums albāņu vairākuma un serbu minoritātes starpā tikai auga augumā – galvenokārt jautājumos par autonomiju un etnisko identitāti.
Un tas, kas ir gadiem audzis un briedis, ja tā var teikt, pēc Dienvidslāvijas sabrukuma "sprāga laukā" pagājušā gadsimta beigās, kad tika izveidota Kosovas Atbrīvošanas armija.
Tā atklāti sāka iesaistīties sadursmēs ar serbiem, cenšoties panākt provinces atdalīšanos no Serbijas.
Kara noziegumiem piepildītais Kosovas karš
Un te nu mēs esam nonākuši līdz raidījuma ievadā pieminētajam Kosovas karam, kura laikā serbi pastrādāja milzum daudz kara noziegumu, tostarp masu slepkavības, albāņu padzīšanu no savām dzīvesvietām un to nopostīšanu. Jāsaka gan, ka arī Kosovas atbrīvošanas armija savās zvērībās īpaši neatpalika.
Starptautiski tika sperti ļoti nozīmīgi soļi, lai panāktu šī kara izbeigšanu diplomātiskā ceļā, taču arī Rambuijē vienošanās nenesa rezultātus, jo Serbija vienkārši atteicās parakstīties zem prasības izvietot Kosovā NATO spēkus.
Šī situācija noveda pie tā, ka NATO jeb, pareizāk sakot, galvenokārt ASV un Lielbritānijas līderi, pieņēma lēmumu uzsākt gaisa bombardēšanas kampaņu par spīti tam, ka ANO Drošības padome šādam uzbrukumam nebija devusi atļauju.
Tas arī, visticamāk, nebūtu iespējams Serbijas sabiedroto Krievijas un Ķīnas iespējamā veto dēļ. NATO argumentācija bija – diplomātija ir cietusi neveiksmi un nedrīkst vienkārši noskatīties uz to, kā iet bojā vai piespiedu kārtā tiek pārvietoti civiliedzīvotāji. Uz NATO iejaukšanās brīdi bēgļu gaitās bija devušies aptuveni 850 tūkstoši cilvēku.
NATO operācija "Operation Allied Force"
NATO uzsāktā operācija "Operation Allied Force" turpinājās no 1999. gada 24. aprīļa līdz 10. jūnijam, un tās laikā sabiedroto spēki veica vismaz 10 tūkstošus bombardēšanas misiju. To laikā galvenokārt tika uzbrukts serbu militārajiem objektiem, valdības iestādēm, tiltiem, rūpnīcām, kā arī dažādiem infrastruktūras objektiem, piemēram, energostacijām un komunikāciju centriem.
Netīšām tika trāpīts arī civilajām mājām, slimnīcām un pat Ķīnas vēstniecībai. Bombardēšanu laikā dzīvību zaudēja no 500 līdz 1200 civiliedzīvotāju un aptuveni 5000 serbu karavīru.
Par to, kāda tad īsti bija NATO operācijas loma un kāds ir alianses atstātais mantojums, "Diplomātiskās pusdienas" lūdza pastāstīt Vašingtonā bāzētā Vudro Vilsona Starptautiskā pētnieku centra Globālās Eiropas programmas ekspertu Džeisonu Moijeru.
"NATO ir bijusi klātesoša Kosovā kopš 1999. gada, un tagad tās misija ir pazīstama kā KFOR. Toreiz NATO iejaucās Kosovas karā, palīdzot cīnīties pret Dienvidslāvijas spēkiem. Alianses iejaukšanos izprovocēja dienvidslāvu, īpaši serbu, īstenotā etniskā tīrīšana pret vietējiem albāņiem un Slobodana Miloševiča atteikšanās piekāpties. NATO bombardēšanas kampaņas galvenais mērķis bija apturēt serbu spēku turpmāku virzību uz priekšu un piespiest Miloševiču parakstīt miera līgumu.
Tiek uzskatīts, ka bijusī ASV Valsts sekretāre Madlēna Olbraita spēlēja izšķirošo lomu, pārliecinot ASV prezidentu BIlu Klintonu dot atļauju uzsākt bombardēšanas. Līdz ar ANO Drošības padomes rezolūciju nr. 1244 NATO vadītie koalīcijas miera uzturēšanas spēki KFOR Kosovā ienāca trīs dienas pēc tam, kad bijušie dienvidslāvu spēki bija piekrituši atstāt teritoriju.
KFOR sākotnējais mērķis bija novērst turpmāku vardarbību, rūpēties par sabiedrisko kārtību, atbalstīt pilsonisko institūciju izveidošanu, aizsargāt etniskās minoritātes, kā arī rūpēties par Kosovas Atbrīvošanas armijas atbruņošanu. Laika gaitā daļu no šīm pilnvarām ir pārņēmuši Kosovas drošības spēki.
NATO klātbūtne ir ļāvusi nostabilizēt attiecības starp Kosovu un Serbiju, kā arī plašākā Balkānu reģionā. Tā ļauj ieviest dzīvē 2013. gadā noslēgto Briseles vienošanos, kā arī stabilizācijas un asociācijas līgumu, kas parakstīts 2015. gadā.
Par spīti tam Serbija joprojām neatzīst Kosovas valstiskumu un pavisam nesen, 2023. gadā, galvenokārt serbu apdzīvotajā Kosovas ziemeļu daļā izcēlās vardarbīgas sadursmes.
KFOR spēkos pašlaik dien 4500 karavīru no 27 valstīm, taču saspīlējuma dēļ šis skaits ir palielināts. Lai arī NATO intervence palīdzēja stabilizēt situāciju Balkānos, tās rīcība bez ANO piekrišanas veicināja saspīlējumu gan ar Ķīnu, gan Krieviju. Tas arī lika Serbijai, atšķirībā no citām rietumnieciski orientētām kaimiņvalstīm, vairāk tuvināties tieši Krievijai. Vēl jo vairāk – serbu civilo objektu bombardēšana un arī nejaušais uzbrukums Ķīnas vēstniecībai joprojām ir uzskatāms par ļoti pretrunīgu jautājumu.
Etnisko albāņu vidū NATO joprojām ir ārkārtīgi populāra, jo alianse faktiski ir paglābusi viņus no etniskās tīrīšanas. No otras puses, serbu un Kosovas serbu vidū ir pieaugušas antipātijas pret aliansi.
Vēl jāpiebilst, ka albāņu pozitīvā attieksme pret NATO dažubrīd pat ir gana smieklīga. Bijušais Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs pavisam nesen viesojās Kosovā, lai tiktos ar vismaz deviņiem puišiem, kuriem dots vārds "Toniblērs". Tādējādi ir izrādīta cieņa Blēra veikumam ceļā uz Kosovas neatkarību. Savukārt bijušā ASV prezidenta Bila Klintona vārdā ir nosaukta viena no Prištinas lielākajām ielām, kā arī ir uzstādīta vairāk nekā trīs metrus augsta Klintona statuja. Piemineklis uzcelts arī Madlēnai Olbraitai. Arī Madlēna un Klintons esot ļoti bieži sastopami pēckara cilvēku vārdi.
Var droši apgalvot, ka bez NATO atbalsta Kosovas kā neatkarīgas, lai arī daļēji atzītas, valsts vispār nebūtu.
Der piebilst, ka NATO operācija Kosovā bija precedents, lai vēlāk, 2011. gadā, uzsāktu operāciju arī Lībijā. Notikušais arī devis Krievijai pamatu ne reizi vien piesaukt šo situāciju, lai attaisnotu arī savas pretlikumīgās darbības un apšaubītu NATO leģitimitāti.
Jaunas valsts izveidošanās pēc kara līdzi nes ļoti daudz izaicinājumu
Kosovas vadībā nonāca bijušie Kosovas atbrīvošanas armijas kaujinieku līderi. Piemēram, bijušais Kosovas prezidents Hašims Tači, kurš salīdzinoši nesen, 2020. gadā, tika apsūdzēts kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci.
Šo noziegumu vidū ir arī vietējo serbu, romu un albāņu civiliedzīvotāju slepkavības un spīdzināšanas.
Šādas personas nebūt neveicina Serbijas vēlmi ja ne atzīt Kosovas neatkarību, tad vismaz normalizēt attiecības. Abu pušu starpā attiecības joprojām ir saspīlētas, un reizi pa reizei kāda dzirkstele uzšķiļas.
Turklāt interesanti ir tas, ka gan vienai, gan otrai attiecību normalizācija ar otru ir ārkārtīgi nepieciešama, lai turpinātu virzīties pretī Eiropas Savienībai un NATO. Šeit gan jāpiebilst, ka pēdējo gadu laikā Kosovai šī mērķa sasniegšana nenoliedzami ir daudz augstāka prioritāte.
Vēlme, protams, ir pirmais un galvenais faktors, bet pēc tam nāk spējas. Un viens no galvenajiem kritērijiem ceļā uz Eiropas Savienību (ES) ir ekonomisko prasību izpildīšana. Pašlaik Kosovas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir ap 5,5 tūkstošiem eiro, kas ierindo Kosovu starp trim nabadzīgākajām Eiropas valstīm līdzās Gruzijai un diemžēl arī Ukrainai. Bet, par spīti tam, atšķirībā no Ukrainas un Gruzijas, Kosovā norēķinos tiek izmantots eiro, kas kopējo valsts finanšu sistēmu padara pat diezgan stabilu.
Kosovas ekonomikas pamats – lauksaimniecības produkti un brūnogles
Kosovas ekonomika galvenokārt balstās uz lauksaimniecības produktiem un brūnogļu raktuvēm. Valstī tiek iegūts arī svins, cinks, zelts un sudrabs. Starp citu, tiek uzskatīts, ka Trepčas raktuvēs dārgmetāli iegūti jau 13. gadsimtā. Bet Stari Trg raktuves esot izmantojuši jau romieši.
Darbs raktuvēs nebūt neliekas tas pievilcīgākais gados jaunajai Kosovas sabiedrībai, jo bezdarba līmenis valstī ir aptuveni 25%, bet jauniešu vidū tie ir pat 50%. Turklāt arvien vairāk kosoviešu dodas darba meklējumos uz ārvalstīm, sūtot atpakaļ citur nopelnīto naudu. Un šie līdzekļi nav mazi – aptuveni 20% no valsts kopprodukta.
Savdabīgs tūrisma objekts – Nacionālās bibliotēkas ēka
Kā vienu no interesantākajiem un savdabīgākajiem tūrisma apskates objektiem iesaka apmeklēt Nacionālās bibliotēkas ēku Kosovas galvaspilsētā Prištinā. Tā ir ļoti savdabīga ēka, ko kādreiz kāds ir pamanījies nosaukt par "želatīna olām, kas tērptas bruņās".
Ēku veido 99 dažāda izmēra kupoli, kurus ieskauj metāliski tīkli. Oriģinālā ideja bijusi ļoti dziļa – apvienot bizantiešu un islāma arhitektūras formas.
Vēl viena apspriešanas vērta lieta ir Kosovas valstiskie simboli – karogs un himna. Proti, Kosovas karogs nedaudz atgādina Eiropas Savienības (ES) karogu – tas arī ir zils un uz tā ir sešas zvaigznes. Tās simbolizē sešas Kosovas lielākās etniskās kopienas – albāņus, serbus, bosniešus, turkus, romus un gorani.
Vienlaikus Kosovas nacionālā himna saucas "Eiropa" un tajā nav vārdu – lai nepaustu lojalitāti nevienai no etniskajām grupām. Un vēl viena interesantā lieta par karogu – Kosova un Kipra ir vienīgās valstis, kuru karogos ir redzama valsts kontūra.
