Bijusī ASV Pārstāvju palātas priekšsēdētāja Nensija Pelosi pēc protesta akcijām dažādās ASV universitātēs izteica pieņēmumu, ka daļa protestētāju varētu būt saistīti arī ar Krieviju. Par to Pelosi saņēma asu kritiku, tomēr jautājums par Krievijas interesēm situācijas destabilizācijā Rietumos arvien ir atklāts. Tāpat kā Krievijas vieta Tuvo Austrumu valstu politikā.
Maskava jau sen sadarbojas ar Izraēlas ienaidniekiem
Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns sarunā ar LSM norāda, ka Krievijai jau izsenis ir spēcīgas saiknes tā sauktajos "globālajos dienvidos".
"Aukstā kara laikā tas bija tāds liels sacensību laukums starp Rietumiem, ASV un Padomju Savienības vadīto bloku, un daudzviet šīs saites ir pietiekami spēcīgas joprojām," viņš skaidro.
Līdzās draudzībai ar Tuvo Austrumu arābu valstīm Padomju Savienībai veidojās sliktas attiecības ar Izraēlu – gan antisemītisma dēļ, gan nevēloties PSRS ebreju izbraukšanu uz Izraēlu. Vienlaikus tā veidoja tuvas attiecības ar Palestīniešu Atbrīvošanas organizāciju un arābu valstīm, kuras iebilda pret Izraēlas pastāvēšanu.
Tomēr padomju gados izveidotā ārpolitikas struktūra sāka mainīties, kad PSRS tika dota zaļā gaisma brīvai ebreju izceļošanai, un jau Vladimira Putina valdīšanas laikā Kremlis ar Izraēlu centās veidot pragmatiskākas attiecības, jo Izraēlā dzīvoja ļoti liels skaits iedzīvotāju ar padomju saknēm un krievu valodu kā pamatvalodu.
Putins sākotnēji centās uzlabot attiecības ar Izraēlu
Ārpolitikas pētniece, bijusī ASV Nacionālās drošības amatpersona Fiona Hilla domnīcā "Brookings" spriež, ka Krievijas diktators Vladimirs Putins krieviski runājošo Izraēlas iedzīvotāju daļu saskatīja kā iespēju, turklāt viņam pašam jaunībā bijušas personiskas saites ar ebrejiem [Putins savu ebreju izcelsmes džudo treneri Anatoliju Rahļinu uzskatījis par "otro tēvu"].
Šī gadsimta sākumā arī šie personiskie iemesli var būt ietekmējuši to, kā veidojās Krievijas un Izraēlas attiecības, lēš pētniece. Tālāk jau Kremlis izmantoja jaunās uzlabotās attiecības ar Izraēlu, lai stiprinātu savas pozīcijas Tuvajos Austrumos, bet vienlaikus nevēloties zaudēt sabiedrotos Irānā un Saūda Arābijā.
Krievijas iejaukšanos Sīrijas pilsoņu karā Putins arī interpretēja kā Izraēlas drošības stiprināšanu, norāda Hila, un pēc 2015. gada Krievijas iesaiste Tuvo Austrumu politikā ir tik liela kā vēl nekad.
Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un rietumvalstu līderu pakāpeniskas norobežošanās no jebkādas saziņas ar Putinu Izraēlas premjers Benjamins Netanjahu turpināja uzturēt ar viņu kontaktus.
Izraēla kopumā ieturēja neitrālu pozīciju Krievijas sāktā kara sakarā un nebija ar mieru Ukrainai piešķirt pretgaisa aizsardzības sistēmas.
Un tomēr laikā, kad visa demokrātiskā pasaule bija šausmās par "Hamās" sarīkoto slaktiņu un pār Izraēlu bira līdzjūtības un atbalsta apliecinājumi, Putins klusēja.
Kremlis atbalsta palestīniešus
Lai arī jau pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Izraēla nevarēja neņemt vērā Krievijas arvien lielāko atkarību no Irānas dronu un ieroču piegādes, galīgais attiecību lūzuma punkts bija 2023. gada 7. oktobris, pēc kura Putins jau sāka izteikt antisemītiskus komentārus, publiski atkāpās no attiecībām ar Netanjahu un tikpat publiski atjaunoja pēdējā desmitgadē pieklusinātās attiecības ar "Hamās" un citiem palestīniešu pārstāvjiem, atgādina Hila.
Palestīniešu pašpārvaldes līderis Mahmuds Abass, kas Maskavā savulaik ir ciemojies ne reizi vien, pēdējā vizītē tur bija šā gada augustā, kad notika arī tikšanās ar Putinu. Tagad Krievija aktīvi kritizē Izraēlu, tajā skaitā par tās atbildes triecieniem Gazā pēc 7. oktobra slaktiņa.
Hila uzskata, ka "Hamās" atbalstīšana un Izraēlas noliegšana ir vērsta arī uz to, lai nomierinātu Krievijas musulmaņu iedzīvotājus un nepieļautu etniskos nemierus pie sevis.
Tomēr vēl būtiskāks faktors ir Krievijas arvien ciešākās attiecības ar Irānu. Šīs attiecības ietekmē gan Izraēlas un Gazas konfliktu, gan karu Ukrainā un tos abus ievelk vienā ģeopolitiskajā rāmī, vērtē Hila.
Maskava uzskata Teherānu par tuvāku sabiedroto
Kremlī pēc 7. oktobra tika veikta stratēģiskā izvēle, ko atbalstīt, LSM skaidro analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors, RSU lektors Mārtiņš Vargulis.
"Acīmredzami šeit bija lēmums par attiecību stiprināšanu ar Irānu, Irāna ir bijusi tā, kas ir daudz aktīvāk Krieviju atbalstījusi arī visās ANO rezolūcijās un balsojumos, kas attiecas uz tās pozīciju Ukrainā, tā ka tur ir bijis lielāks atbalsts un ciešāka sadarbība".
Arī Andžāns norāda, ka Krievija acīmredzot izlēmusi vairs nespēlēt sarežģītu spēli, bet pozicionēties Irānas ass valstu pusē.
Destabilizējot situāciju Tuvajos Austrumos, tiek novērsta Rietumu uzmanība no kara Ukrainā, norāda eksperti.
Tomēr atbalsts Ukrainai varētu darboties arī pretējā virzienā. "Tas, par ko runā arī vairāki ASV militārie eksperti gan demokrātu, gan republikāņu nometnēs, ir, ka, atbalstot Ukrainu, mēs novājinām Krieviju un tādējādi arī tiek mazināts Krievijas atbalsts šīm teroristiskajām organizācijām," skaidro Vargulis. "Skaidrs, ka šādu sasaisti ir grūti izskaidrot vietējiem ASV vēlētājiem, bet šī sinerģija ir klātesoša un bez Krievijas atbalsta Irānai būtu grūtāk".
Krievijai ir izdevīga Rietumu sašķeltība un vājums
Rietumos notiekošās protesta akcijas pret Izraēlu un par Palestīnu pilnīgi noteikti sakrīt ar Krievijas interesēm, atzīst Andžāns, tomēr grūti teikt, cik lielā mērā pati Krievija tās veicina. "Daudzviet ir lielas arābu kopienas, un varbūt ne visur ir jāmeklē Kremļa garā roka."
Vargulis piekrīt, ka šie protesti iet roku rokā ar Krievijas stratēģiskajiem naratīviem un "skaldi un valdi" politiku, šķeļot sabiedrības, līdz ar to vājinot spējas stāties pretī potenciālajai agresijai. "Tā ir daļa no Krievijas politikas," secina pētnieks.
Andžāns piebilst, ka Krievijas darbības un vēstījumi nav vērsti uz to, lai kādam patiktu Krievija; tie ir vērsti uz to, lai paustu nepatiku pret ASV un Rietumiem kopumā.
"Ukrainas kara kontekstā daudzi domā, ka Krievija ir izolēta, bet Krievija nav izolēta, Krievija ir izolēta tikai no Rietumiem. BRICS samitā skaidri varēja redzēt, ka ir pietiekami daudz tā saukto "globālo dienvidu" līderu, kam ir citāda attieksme pret Krieviju."
Lai arī BRICS valstu intereses ir pārāk dažādas, lai pieņemtu būtiskus lēmumus un pēc paplašināšanās šādu lēmumu pieņemšana ir kļuvusi vēl sarežģītāka, Krievijai ir svarīgi parādīt savu leģitimitāti uz starptautiskās arēnas un to, ka tā nav izolēta, secina Andžāns.
