Ziemeļkoreja nebeidz izmēģināt ballistiskās raķetes un kodolieročus. Kopš atombumbas pirmā izmēģinājuma 2006.gadā pret Ziemeļkoreju vērstas arvien stingrākas starptautiskās sankcijas. Par spīti tam Phenjana turpina – gadu gaitā tā īstenojusi jau piecus kodolizmēģinājumus, tostarp divus tikai pērn vien. Cik tālu Ziemeļkoreja attīstījusi savas militārās spējas, kāda ir ietekmīgo ASV un Ķīnas politikas mijiedarbība, vai ir jāmeklē jauna stratēģija, un kādus riskus notiekošais reģionā rada pasaulei un Latvijai?
Februārī ar jaunu raķetes palaišanu izaicinājums mests arī jaunajam ASV prezidentam Donaldam Trampam. Ziemeļkoreja grib raķeti, kas spēj sasniegt Savienoto Valstu kontinentālo daļu, un uzstāj, ka tas viss ir tikai pašaizsardzības nolūkā.
- Sankcijas neattur Ziemeļkoreju no kodolieroču attīstības
- Kodolambīciju pamatā ir režīma izdzīvošana
- ASV maina nostāju Ziemeļkorejas jautājumā
- Ķīna turpina tirdzniecību un aizstāv diplomātisku pieeju
- Globāls konflikts ietekmētu arī Latviju
- Starptautiskajai sabiedrībai jāmeklē jauna pieeja sarunām
- Neparedz vienkāršu risinājumu Ziemeļkorejas problēmai
Kodolambīcijas aug, sankcijas nedod rezultātu
Ziemeļkorejas medijos par valsts militārajiem sasniegumiem, ballistisko raķešu un kodolizmēģinājumiem allaž tiek ziņots pacilāti – televīzijas kadros karaspēka vienību manevrus un raķešu izmēģinājumus pavada mūzika un sajūsmināta diktores balss. Attēlos redzams arī par "lielisko" līderi dēvētais, aptuveni 33 gadus vecais Kims Čenuns, kurš ir smaidīgs un priecīgs, un vēro manevrus.
Pamatus komunistiskajai Ziemeļkorejai ielika viņa vectēvs Kims Irsens, un kopš valsts dibināšanas pēc 2. pasaules kara to vadījusi Kimu dinastija. Pēc viņa nāves deviņdesmito gadu vidū par valsts līderi kļuva Kima Irsena dēls Kims Čenirs, kurš nomira 2011.gadā, un varu no tēva savukārt mantoja Kims Čenuns.
Kaut sākotnēji bija neskaidrība par gados jaunā līdera ietekmi un autoritāti, kopš tā laika viņš varu pārņēmis stingri savās rokās, arī nežēlīgi vēršoties pret ikvienu, kuru uzskata par apdraudējumu, tostarp ar nāvi sodot savu ietekmīgo tēvoci.
Kopš Korejas kara beigām 1953.gadā starp tolaik Padomju Savienības atbalstīto Ziemeļkoreju un ASV atbalstīto Dienvidkoreju joprojām nav noslēgts miera līgums. Toreiz tas bija tikai pamiera līgums, un oficiāli abas Korejas joprojām ir karastāvoklī. Abas naidīgās valstis tagad šķir stingri apsargāta demilitarizēta buferzona, tomēr abpus tai kaujas gatavībā izvietoti ievērojami ieroču arsenāli.
Padomju Savienība jau piecdesmitajos gados ar Ziemeļkoreju sāka dalīties ar zināšanām par atomenerģijas iespējām. Sākotnēji koncentrēšanās bija vairāk enerģētiskajām vajadzībām.
Tomēr astoņdesmitajos gados iezīmējās pagrieziena punkts, un jau deviņdesmitajos gados starptautiskā sabiedrība lūkoja risinājumus, lai novērstu Ziemeļkorejas pievēršanos militārai kodolprogrammai.
Pagājušās desmitgades vidū tā dēvētajās Sešu pušu sarunās Ziemeļkoreja piekrita attiekties no kodolambīcijām apmaiņā pret enerģētisko un ekonomisko sadarbību. Bet tad 2006.gadā īstenoja savu pirmo kodolizmēģinājumu. Kopš tā laika Ziemeļkoreja sarīkojusi vēl vairākus. Pēdējā gada laikā intensīvāki bijuši arī ballistisko raķešu izmēģinājumi.
ANO Drošības padome uz katru izmēģinājumu reaģējusi ar arvien jaunām sankcijām, tomēr Ziemeļkoreja turpina.
Pamatā režīma izdzīvošana
Tāpat kā Dienvidkoreja jūtas apdraudēta no Ziemeļkorejas, Kimu režīma vadītā Ziemeļkoreja jūtas apdraudēta no Dienvidkorejas, bet it īpaši no ASV, kas sabiedrotās teritorijā izvietojusi arī savus bruņotos spēkus.
Uz to norāda Lora Saalmana, pasaulē viena no ietekmīgākajiem pētījumu centriem, Zviedrijā bāzētā Stokholmas Starptautiskā Miera pētījumu institūta jeb SIPRI Ķīnas un globālās drošības programmas direktore.
"Galu galā visa pamatā ir režīma izdzīvošana, un arī valstij kopumā – savas suverenitātes aizstāvēšana," viņa skaidro Ziemeļkorejas nepiekāpīgo un izaicinošo uzvedību.
"Raķešu un kodolprogramma ir daļa no jautājuma par izdzīvošanu, bet ne tikai. Tas ir arī par valsts lepnumu par tās tehnoloģiskajām iespējām. Mēs diezgan bieži koncentrējamies uz militāro aspektu un aizsardzību, bet domāju, ka bieži palaižam garām lepnuma faktoru. Arī pašam režīmam šo ieroču izstrāde ir jautājums par leģitimitāti, kā arī stāšanos pretim Rietumiem un it īpaši Savienotajām Valstīm. Tas ir kļuvis par vadmotīvu visai Kimu dinastijai," stāsta Saalmana.
Saalmana Latvijas Radio norāda, ka, saskaņā ar SIRPI institūta aplēsēm, Ziemeļkorejai ir pietiekami kodolmateriāla aptuveni 10-12 atomieročiem.
Atklāts ir jautājums par tās iespējām uztaisīt pietiekami mazas kodolgalviņas, lai tās varētu uzlikt uz ballistiskajām raķetēm. Ziemeļkoreja arī vēlas izstrādāt raķeti, kas spējīga sasniegt ASV kontinentālo daļu. Pagaidām tas nav izdarīts, taču zināms progress ir bijis.
Lora Saalmana norāda arī uz februāri notikušo jaunās vidēja darbības rādiusa ballistiskās raķetes "Pukguksong-2" izmēģinājumu kā būtisku pavērsienu – līdz šim Ziemeļkoreja bija izmantojusi tikai šķidro raķešu degvielu, februārī bija pirmā reize, kad pielietota cietā raķešu degviela. Ar to raķeti var sagatavot palaišanai daudz ātrāk, tikai dažu minūšu laikā, un tas arī dod lielāku manevrētspēju.
ASV "stratēģiskās pacietības" gals
Iepriekšējā ASV prezidenta Baraka Obamas laikā Vašingtona, kaut neizslēdza arī militāru rīcību, ja būs tāda nepieciešamība, ieņēma "stratēģiskās pacietības" politiku pret Ziemeļkoreju cerībā, ka tā kļūs pietiekami novājināta un piekāpsies.
Pērn izmēģinājumu skaita pieaugumu var saistīt ar vēlmi pēc iespējas attīstīt tehnoloģiskās iespējas, pirms sāk darboties jaunā ASV administrācija. Februārī notikušais ballistiskās raķetes izmēģinājums savukārt tiek vērtēts kā ūdeņu iztaustīšana, kā uz to reaģēs jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija.
Šomēnes vizītē Dienvidkorejā ASV valsts sekretārs Rekss Tilersons paziņoja, ka "stratēģiskās pacietības" politikai ir pienācis gals un militāra vēršanās pret Ziemeļkoreju ir viena no iespējām, ja tās kodolprogrammas radītie draudi kļūs pārāk lieli.
"Stratēģiskās pacietības politika ir beigusies. Mēs izpētām jauna veida diplomātiskos, drošības un ekonomiskos pasākumus. Galdā ir visas alternatīvas," brīdināja Tilersons.
"Ziemeļkorejai ir jāsaprot, ka vienīgais ceļš uz drošu, ekonomiski pārtikušu nākotni ir atteikties no kodolieroču, ballistisko raķešu un citu masu iznīcināšanas ieroču attīstīšanas," pauda Tilersons.
Tajā pašā dienā ASV prezidents Tramps ietvītoja, ka "Ziemeļkoreja uzvedās ļoti slikti", "gadiem" muļķojusi Savienotās Valstis, bet "Ķīna ir maz darījusi, lai palīdzētu".
Pekina ir savas kaimiņvalsts Ziemeļkorejas galvenā diplomātiskā aizstāve un tirdzniecības partnere. Tramps Ķīnu šajā jautājumā kritizējis arī iepriekš – gada sākumā, kad viņš vēl nebija stājies prezidenta amatā, Tramps tviterī ierakstīja:
"Ķīna no ASV iegūst milzīgu naudas un bagātības apjomu pilnīgi netaisnīgā tirdzniecībā, bet ar Ziemeļkoreju nepalīdzēs. Jauki!"
Pekina nekavējoties atbildēja Ķīnas ārlietu ministrijas pārstāvja Genga Šuanga personā.
"Mēs paliekam uzticīgi mērķim Korejas pussalu padarīt brīvu no kodolieročiem, lai pussalā valdītu miers un stabilitāte. Attiecīgie jautājumi jārisina caur dialogu un sarunām. Visi var skaidri redzēt Ķīnas pūliņus. Mēs ceram, ka attiecīgās puses atturēsies no vārdiem un darbiem, kas noved pie spriedzes saasināšanās. Tā vietā pusēm vajadzētu pielikt kopīgas pūles, lai attiecīgos jautājumus atkal noliktu uz dialoga un sarunu ceļa," paziņoja Gengs Šuangs.
Ķīna par diplomātisko pieeju
Ķīna robežojas ar Ziemeļkoreju un nevēlas, lai pie tās robežām sākas nestabilitāte, tādēļ izturas uzmanīgi. Kaut Pekina piedalījusies sankciju izstrādē pret Phenjanu, tā turpinājusi tirdzniecību, izmantojot rezolūcijās noteiktu īpašu tās saukto "iztikas izņēmumu". Doma ir mazināt sankciju ietekmi uz vienkāršajiem iedzīvotājiem, un izņēmums pieļauj preces eksportu, ja tā apturēšana ietekmētu eksportētāja "iztiku" – galvenais, lai ienākumi netiek novirzīti kodolprogrammai.
Ķīna izmantojusi šo izņēmumu, turpinājusi no Ziemeļkorejas importēt, piemēram, ogles. Pēdējā laika Phenjanas izaicinošā uzvedība gan bijusi pārbaudījums arī Ķīnas pacietībai.
Tomēr tā turpina pieturēties pie līdzšinējās politikas, norāda SIPRI institūta Pekinā bāzētā pētniece Su Fei.
"Ķīna uzskata, ka ir jāizmanto diplomātiskā pieeja, ka apsēšanās pie sarunu galda ar Ziemeļkoreju būs veids, kā atrisināt problēmu. Jautājums ir, vai Savienotās Valstis domā tādā pašā veidā. Kaut ANO sankcijas nav atrisinājušas Ziemeļkorejas kodolproblēmu, sankcijas tomēr ir palēninājušas tās attīstību," norāda Su Fei.
"Ķīnas valdība uzskata, ka sankcijas nav ceļš, kas atrisinās problēmu, bet varbūt tas ir ceļš, kā likt Ziemeļkorejai atgriezties pie sarunu galda," saka pētniece.
Tikko martā publicētā SIPRI ziņojumā, kur pētniece Su Fei ir līdzautore, argumentēts, ka, līdzīgi kā Irānas kodolprogrammas gadījumā, kā starpnieks Ziemeļkorejas jautājuma risināšanā varētu iesaistīts Eiropas Savienība vai Eiropas valstis.
Taču nav skaidrs, cik atsaucīgi šādai idejai būtu reģionālie spēlētāji, atzīst Su Fei.
"Jautājums ir arī par to, kā to redz Ķīnas valdība. Ķīnā daļa ekspertu uzskata, ka Ziemeļkorejas problēma nav starptautiska, bet reģionāla. Tas izslēgtu Eiropas valstis. Taču, ja skatāmies no kodolieroču neizplatīšanas aspekta, tad tas ir starptautisks jautājums," pauž Su Fei.
Globāls konflikts ietekmētu arī Latviju
Par Ziemeļkoreju, protams, visvairāk satraukti ir tās kaimiņi – Dienvidkoreja, Japāna, Ķīna. Tomēr, ja konflikts būtiski eskalējas un sākas jukas, tad ir arī nopietni globāli riski, kas skar arī Latviju. Uz to norāda Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Mārtiņš Hiršs.
"No konkrēti Japānas un Ķīnas nāk vairāk nekā puse no pasaules precēm. No lietām, kas mums ir apkārt – 40% ir Ķīnā saražots, ar Japānu, Taivānu, Dienvidkoreju – vēl kādi 20%. Ja tur notiek karadarbība, ja šie jūras ceļi tiek slēgti, ja ir jebkāds konflikts šajā reģionā, tas ietekmē visu pasauli. Ir pamats satraukties, ja kaut kas tur notiek. Šis reģions 21.gadsimtā būs visnozīmīgākais. Puse iedzīvotāju tur dzīvo, saražo vairāk par pusi preču," skaidro Hiršs.
"Ja tur notiek jebkādas politiskas vai militāras nestabilitātes, sadursmes, tas neizbēgami skar ne tikai viņus, tas skar mūs pilnīgi visus," uzsver pētnieks.
Pati Ziemeļkoreja turpina ieņemt nepiekāpīgu nostāju – spriedzes radīšanā tā apsūdz Vašingtonu un Seulu, pieprasa ASV armijai aiziet no Dienvidkorejas un savus kodolcentienus sauc par pašaizsardzību. Tā pirms dažiem mēnešiem uzrunā ANO Ģenerālajā asamblejā teica Ziemeļkorejas ārlietu ministrs Ri Jonho.
"Ziemeļkoreja darījusi visu, lai novērstu bruņotu konfliktu un tā eskalāciju, tajā pašā laikā sperot nepieciešamos pašaizsardzības soļus ikreiz, kad Savienotās Valstis un Dienvidkoreja rīko provokatīvās un agresīvās kopīgās militārās mācības," klāstīja Ri Jonho.
"Cienītais līderis Kims Čenuns Korejas Strādnieku partijas 7. kongresā atzīmēja, ka Savienotajām Valstīm vajadzētu atteikties no savas novecojušās, naidīgās politikas par Ziemeļkoreju, pamiera līgumu aizstāt ar miera līgumu un savus agresīvos spēkus un kara aprīkojumu izvest no Dienvidkorejas," uzsvēra Ri Jonho.
Starptautiskajai sabiedrībai jāmaina pieeja
SIPRI institūta Ķīnas un globālās drošības programmas direktore Lora Saalmana uzskata, ka starptautiskajai sabiedrībai būtu jādomā par pieejas maiņu. Maz ticams, ka Ziemeļkoreja atteiksies no kodolambīcijām. Saalmana izsaka domu - tas, ka Ziemeļkorejai ir atomieroči, varbūt uzreiz nenozīmē pilnīgu destabilizāciju, bet tikai, ja ir pasākumi, kas nepieļauj kodolieroču izplatīšanos citviet, kā arī novērš kļūdainu politisko aprēķinu iespēju un nepareizu signālu nosūtīšanu, kas noved pie eskalācijas.
"Mums ir jāmaina mūsu pieeja. Oficiāli mēs runājam par atbrīvošanos no kodolieročiem, bet tā ir tāla nākotne. Man ir šaubas par Ziemeļkorejas vēlmi atteikties no kodolieročiem. Lielākā daļa ekspertu šobrīd uzskata, ka tuvākajā nākotnē labākais, uz ko mēs varētu cerēt, ir situācijas "iesaldēšana"," saka Saalmana.
"Es domāju, ka mēs bieži palaižam garām faktu, ka Ziemeļkoreja tomēr ir racionāla, un zināmā mērā tās rīcību var paredzēt. Tādēļ mums galvenais ir nokļūt līdz punktam, kur mums ir labāka izpratne par to, kādi ir tās aprēķini, un ka iesaistītās puses patiešām sarunājas," norāda pētniece.
Vienkāršu risinājumu nav
Ziemeļkorejā gandrīz 70 gadus valdījušās Kimu dinastijas režīms ar represiju un stingras propagandas palīdzību cieši kontrolē iedzīvotājus. Un, arī ja režīms pēkšņi sabrūk, jautājums ir – kas notiks ar sabiedrību, kas gadu desmitiem dzīvojusi izolācijā no pasaules.
Drošības un stratēģiskās pētniecības centra eksperts Mārtiņš Hiršs atzīst, ka grūti saskatīt pozitīvus risinājumus.
"Diplomātiskais, ko visi vienmēr saka, ka tā ir jāstrādā, ka tas ir jādara, bet praksē es neredzu nekādu veiksmīgu risinājumu iesaldētajam konfliktam starp abām Korejām," atzīst Hiršs.
"Pat ja Ziemeļkorejas režīms iekšēji sabrūk pats no sevis – nav skaidrs, vai tas nestu kādu stabilitāti. Drīzāk tieši pretēji – tas nestu migrāciju, kaut kādus konfliktus, problēmas ar Japānu, Dienvidkoreju un Ķīnu par šo teritoriju, par to, ko nu ar to tālāk darīt. Pievienosim Dienvidkorejai? Man ir šaubas, vai Ķīna grib pielaist Dienvidkoreju un līdz ar to amerikāņu karaspēku pie savām robežām," saka Hiršs.
Vienkāršu risinājumu nav. Domājams, ar Ziemeļkorejas režīma izaicinošo politiku un kodolprogrammas problēmu ar jauno līderi Kimu Čenunu galvgalī būs jāsadzīvo arī turpmāk.
Tuvākajos gados atklāts ir jautājums, vai starptautiskā sabiedrība raudzīs meklēt citādu stratēģiju, kāda būs jaunā ASV prezidenta Trampa administrācijas politika, kā tā mijiedarbosies ar Ķīnu. Vai Ziemeļkorejas režīms, uzsvaru liekot uz militāro, nevis ekonomisko attīstību, saglabāsies stabils, un vai Phenjanai izdosies iet uz priekšu ballistisko raķešu un kodoltehnoloģiju attīstībā.
Pagaidām uzdevums ir nodrošināt, lai situācija saglabājas nosacīti stabila un neiziet ārpus rāmjiem.
