Ukrainas galvaspilsētā Kijivā no rīta Mihailivska laukumā notika svinīgs pasākums, uz kuru bija ieradies Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Bruņoto spēku vadība, parlamenta priekšsēdētājs, premjers un dažādu armijas struktūrvienību pārstāvji, arī nelielas vienības no policijas, dažādiem glābšanas dienestiem un struktūrvienībām, kas visi ir iesaistīti karā – vieni, cīnoties ar ienaidnieku frontē, citi – glābjot cietušos vai citādi rūpējoties, lai Ukrainas valsts turpinātu pastāvēt šajos smagajos kara apstākļos.
Jācīnās, nevis jāpaļaujas uz likteni
Savā uzrunā prezidents Zelenskis uzsvēra to, cik svarīgi arī no vēstures skatu punkta ir uzvarēt karā pret iebrucējiem. Nevis paļauties uz likteni, tirgoties, bet tieši cīnīties un uzvarēt, lai saglabātu savu valstiskumu arī nākamajām paaudzēm.
"Mēs šajā karā – karā par Ukrainas brīvību un neatkarību, kā pirmo esam izvirzījuši nacionālās prioritātes un aizsardzību. Viss pārējais – cik vien tas ir svarīgs noturībai un Ukrainas saglabāšanai," teica Zelenskis.
"Mūsu vēlme uzvarēt nosaka to, kāda Ukraina būs arī nākotnē. Spēcīga, eiropeiska, brīva no iekšējām nesaskaņām, valsts, kas augstu vērtē savu iekšējo vienotību."
Ukrainas prezidents sacīja, ka netic, ka Krievija negribēs atgriezties Ukrainā ar agresiju arī pēc tam, kad būs padzīta, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai uzvara būtu tāda, ka nākošais mēģinājums nekur tālāk par trakām fantāzijām nenonāktu.
Pēc uzrunas noturēts piemiņas brīdis visiem, kas krituši kaujās. Prezidents apbalvoja karavīrus, kas ieguvuši Ukrainas varoņa apbalvojumus, arī policistus un dažādu citu dienestu darbiniekus par varonību, pildot savus dienesta pienākumus.
Tāpat ļoti emociāls izvērtās brīdis, kad Zelenskis pasniedza pirmās Ukrainas pilsoņa pases 16 jauniešiem. Lielākā daļa no šiem pusaudžiem karā ir zaudējuši tēvu. Zelenskis personiski viņiem pasniedza viņu pirmo pasi. Bija redzams, ka gan pusaudžiem, gan arī pašam Zelenskim tas bija ļoti emocionāls brīdis.
Jāuzvar cīņā pret melīgo ienaidnieku
Drošības apsvērumu pēc šī svinīgā pulcēšanās nebija pieejama visiem pilsētas iedzīvotājiem – teritorija bija norobežota, lai gan daži interesenti pa gabalu to vēroja. Tomēr svētku atmosfēra Kijivas centrā bija vērojama. Vairāk bija redzami cilvēki višivankās – izšūtajos ukraiņu kreklos.
Latvijas Radio uzrunātie Kijivas iedzīvotāji un pilsētas viesi atzina, ka šoreiz īsti nav svētku sajūtas, jo valstī turpinās karš un katru dienu pienāk jaunas ziņas par bojāgājušajiem, katru dienu jādzīvo raizēs par saviem tuviniekiem.
"Mēs atbraucām, lai lūgtos Pečeru klosetrī, lai lūgtu Dievu, lai tas mums sūta mieru, lai mēs ātrāk uzvarētu tik smagu un liekulīgu ienaidnieku," sacīja Žanna.
"Tie viņu meli un nepatiesība, tā liekulība... Viņi nevar samierināties, ka mēs esam brīvi, bet mēs esam un būsim brīvi!" uzsvēra Žanna.
Savas valsts dēļ ir vērts riskēt ar dzīvību
Jevhēnijs norādīja, ka pēdējā gada laikā daudziem ukraiņiem nācies aizdomāties par to, ko viņiem pašiem personiski nozīmē Ukraina.
"Kāda ir valsts vērtība, kāda nozīme ir patriotismam, nācijai. Līdz Krievijas iebrukumam es vairāk biju piekritējs futūristu idejai, ka nacionālas valstis atmirst, ka tam nav lielas nozīmes, ka tā ir vakardiena un tas viss ir novecojis, bet pērn 24. februārī es to ļoti dziļi pārvērtēju," atzina Jevhēnijs.
"Sapratu – kad ļaunais kaimiņš vēlas, lai mēs nebūtu kā valsts, kā identitāte, kā nacionalitāte, tad es tik ļoti gribu, lai mēs būtu, ka es tā dēļ esmu gatavs karot un riskēt ar savu dzīvību."
Darja uz pasākumu atnākusi ar saviem bērniem.
"Tagad kā nekad agrāk mēs sevi apzinamies kā vienotu valsti, vienotu nāciju. Es ceru, ka daudzi cilvēki tā jūtas. Ne visi. Šos svētkus, kas varbūt nav tik populāri kā Neatkarības diena, mēs skaidrosim saviem bērniem, lai viņi to nodod tālāk. Tā jau ir daļa no mums – mūsu kā ukraiņu identitāte."
28. jūlijs daudziem ukraiņiem saistās ne vien ar šiem baznīcas svētkiem, bet arī ar šausminošajiem notikumiem pērn naktī no 28. uz 29. jūliju Doneckas apgabalā Oleņivkā.
Krievijas okupācijas varas izveidotajā cietumā tur gāja bojā apmēram 50 sagūstītie ukraiņu karavīri, bet vairāk nekā 100 tika ievainoti un stundām nesaņēma nekādu medicīnisko palīdzību. Arī šī traģēdija šodien Ukrainā tiek dažādi pieminēta.
