Austrijas Brīvības partija (FPO) ir viena no vecākajām Eiropas galēji labējām partijām, kas dibināta 1956. gadā. Un to sākotnēji vadīja bijušais SS virsnieks Antons Raintālers. Līdz pat aizvadītā gadsimta 80. gadu vidum tā bija mēreni liberāla, taču tad radikāli mainījās un pievērsās labējai politikai.
Ko partija piedāvā saviem vēlētājiem?
Austrijas Brīvības partija, kuru šobrīd vada pretrunīgi vērtētais bijušais iekšlietu ministrs Herberts Kikls, ir nacionāli noskaņota, naidīga pret imigrāciju un islāmu, kā arī eiroskeptiska. Tāpat politiskais spēks Covid-19 pandēmijas laikā spēcīgi iebilda pret obligāto vakcināciju.
Būtiska partijas programmas daļa ir "Austrijas cietoksnis, brīvības cietoksnis" jeb apņemšanās līdz minimumam samazināt atbalstu patvēruma meklētājiem un cilvēkiem, kas robežu šķērso nelikumīgi.
Tāpat FPO vēlas bloķēt Austrijā jau ieviesto migrantu ģimeņu atkalapvienošanos un veicināt iebraucēju – jo īpaši likumpārkāpēju – remigrāciju.
Austrijas Brīvības partija arī grib samazināt uzņēmumu ienākuma nodokli un algu izmaksas, savukārt ārpolitikā iebilst pret ES sankcijām pret Krieviju un turpmāku palīdzību Ukrainai.
Latvijas ziņu virsrakstos FPO īpaši minēta 2016. gadā, ka tā parakstīja sadarbības līgumu ar Krievijas vadoņa Vladimira Putina partiju "Vienotā Krievija". Politiskie spēki tolaik apņēmās stiprināt ekonomiskās un politiskās saites starp Vīni un Maskavu, kā arī vienojās spēcināt "draudzību un jaunāko paaudžu izglītošanu patriotisma garā".
FPO jau divreiz bijusi Austrijas valdībā
Partija divreiz iekļuvusi Austrijas valdībā un bijusi daļa no pavisam īslaicīgas koalīcijas ar Austrijas Tautas partiju 1999. un 2017. gadā. Pirmā koalīcija sabruka 2002. gadā pēc varas cīņām partijas iekšienē.
Savukārt otrā izira pēc tā dēvētā "Ivisgeitas" skandāla, kura iespaidā no amata atkāpās tālaika Austrijas vicekanclers un arī partijas līderis Haincs-Kristians Štrahe.
Politiķi atzina par vainīgu pakalpojumu sniegšanā apmaiņā pret ziedojumiem viņa pārstāvētajai partijai. Štrahi pieķēra 2017. gadā, atpūtas laikā Ivisas salā Spānijā. Liktenīgajā dienā iereibušais politiķis esot ticies ar kādu sievieti, kas izrādījās krievu oligarha radiniece. Viņa interesējusies par investīcijām Austrijā. Štrahe saņēma piedāvājumu palīdzēt finansēt viņa priekšvēlēšanu kampaņu un atpūtu uz jahtas Grieķijas Korfu salā apmaiņā pret solījumu, ka, ja viņš iekļūs valdībā, sievietes privātā slimnīca uzvarēs valsts konkursos.
Tikšanos iemūžināja slēptā kamera, un 2019. gadā sarunā redzēto un dzirdēto publicēja ietekmīgie vācu laikraksti "Der Spiegel" un "Sueddeutsche Zeitung".
Štrahe vainu noliedza un nosauca to par politisku uzbrukumu.
FPO Austrijā nav vienīgais Kremlim draudzīgais spēks
2022. gada aprīlī – tikai pusotru mēnesi pēc Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā, Krievijas galvaspilsētā Maskavā ieradās Austrijas kanclers Karls Nēhammers (Austrijas Tautas partija). Viņš bija pirmais Eiropas līderis, kurš ar Putinu tikās uzreiz pēc agresorvalsts iebrukuma savā kaimiņvalstī.
Nēhammers – teju tieši tāpat kā vēlāk arī Ungārijas premjers Viktors Orbāns – savu vizīti nodēvēja par miera misiju un svētu pienākumu.
Uzmanības cienīgs ir arī fakts, ka liela daļa bijušo Austrijas kancleru pēc savas karjeras beigām politikā tālāk stājušies amatos dažādos ar Krieviju saistītos uzņēmumos. Piemēram, Austrijas Tautas partijas bijušais kanclers Volfgangs Šisels kādu laiku darbojās Krievijas mobilo telekomunikāciju operatora "MTS" un naftas giganta "Lukoil" valdēs.
Arī viņa pēctecis Alfrēds Gusenbauers strādājis Putina tuvinieka izveidotajā Civilizāciju dialoga pētniecības institūtā. Hanss Jorgs Šelings, kurš līdz 2017. gadam bija Austrijas finanšu ministrs, pēc darba šajā amatā kļuva par "Gazprom" konsultantu.
Taču visplašāk starptautiskajā sabiedrībā apspriesta bijusī Austrijas ārlietu ministre Kārina Kneisla, kura ne tikai savās kāzās dejoja ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu, bet arī vēlāk pievienojās uzņēmuma "Rosņeftj" valdei un regulāri uzstājās Kremļa propagandas kanālā RT. Viņa pat ir pārcēlusies dzīvot uz Krieviju.
Arī bijušais Austrijas premjers Sebastians Kurcs vēl 2018. gadā pavēstīja, ka Vīne grib būt "tilts starp Austrumiem un Rietumiem un uzturēt atvērtas saziņas līnijas ar Krieviju".
Ekonomiskā sadarbība starp Austriju un Krieviju nav apstājusies
Lai arī drīz pēc Krievijas pilnapmēra iebrukuma Ukrainā liela daļa Eiropas valstu vienojās stingri ierobežot vai pat pilnībā pārtraukt iegādāties Krievijas gāzi, tā uz Austriju aizvien plūst lielos apmēros. Turklāt arī ekonomiskā sadarbība starp Maskavu un Vīni nav apstājusies.
Jau kopš 2014. gada Krievija ir otrs lielākais investors Austrijā aiz Vācijas, pērn vēstīja izdevums "Politico". 2022. gadā beigās ārvalstu tiešie ieguldījumi sasniedza 25 miljardus eiro jeb 13% no kopējā apjoma. Medijs arī norādīja, ka salīdzinājumam – ASV investīcijas Austrijā ir 13 miljardu eiro apmērā, bet kaimiņvalsts Itālijas – aptuveni 11 miljardi eiro.
Austrijas lielākais naftas un gāzes konglomerāts "OMV" vēl aizvien ir nozīmīgs spēlētājs Krievijas enerģētikas nozarē.
2024. gadā "Euractiv" vēstīja, ka Austrijas atkarība no Krievijas gāzes iepriekšējo divu gadu laikā nevis samazinājās, bet gluži pretēji – pieauga no 80% līdz 98%.
Austrijai piederošā "Raiffeisen Bank International" ir lielākais Krievijā strādājošais ārvalstu aizdevējs un valsts finanšu sistēmas balsts. Vēl šogad finanšu iestāde piedzīvoja smagu starptautisko kritiku, jo, lai arī publiski bija paziņojusi par nodomu samazināt un pārdot savu biznesu Krievijā, kopš 2023. gada nogales, tieši pretēji teiktajam, bija ievietojusi vairāk nekā 2400 darba sludinājumu Krievijā, turklāt 1500 bija saistīti ar pārdošanu un klientu apkalpošanu.
Kā vēstīja izdevums "Financial Times", no visām Eiropas bankām Krievijā tieši "Raiffeisen" bija tā, kas 2023. gadā palielināja savu darbinieku skaitu.
Ilgu laiku arī Zalcburgā bāzētais "Red Bull" turpināja Krievijā tirgot savus enerģijas dzērienus, ziņoja "Politico". Šobrīd uzņēmuma mājaslapā gan redzams paziņojums, ka tas apturējis visas mārketinga aktivitātes un jaunus ieguldījumus Krievijā, tā ievērojot visas ES un ASV agresorvalstij piemērotās sankcijas.
Kāpēc Austrijā attieksme pret Krieviju ir citādāka nekā daudzviet ES?
Mūsdienās gana pretrunīgo attiecību saknes starp Austriju un Krieviju meklējamas aizvadītā gadsimta 50. gados. Pēc Otrā pasaules kara beigām Austriju savā starpā bija sadalījuši četri sabiedrotie – ASV, Lielbritānija, Francija un Padomju Savienība.
Lielbritānija pārvaldīja dienvidos esošās federālās zemes Štīriju, Karintiju un Tiroli, ASV – Augšaustriju un Zalcburgu, Francija – Tiroli un Forarlbergu, savukārt PSRS – austrumu zemes Burgenlandi un Lejasaustriju, tostarp lielā mērā arī Vīni.
1955. gadā sabiedrotie vienojās atgriezt Austrijai pilnīgu suverenitāti. Taču Padomju Savienība uzstādīja ultimātu – jā, Austrija var būt neatkarīga, taču tikai tad, ja piekritīs valsts konstitūcijā nostiprināt savu neitralitāti.
Šī neitralitāte liedz Austrijai pievienoties militārai aliansei vai ļaut citām valstīm izvietot karaspēku tās teritorijā. Šī neitralitāte arī ļāva Austrijai izmantot dažādas priekšrocības. Piemēram, tā varēja veikt darījumus abās dzelzs priekškara pusēs. 1968. gada 1. jūnijā Austrija kļuva par pirmo Rietumeiropas valsti, kas parakstīja ilgtermiņa līgumu ar Padomju Savienību par dabasgāzes piegādi caur Čehoslovākiju.
Lai arī Vīnes attiecības ar tālaika Padomju Savienību piedzīvoja vairākus izaicinājumus – Kremlis vardarbīgi apspieda protestus un sacelšanos Austrijas kaimiņvalstīs Čehijā un Ungārijā –, padomju tanki pašā Austrijā līdz pat PSRS sabrukumam tā arī neienāca, un Austrija to uzskatīja par nozīmīgu apliecinājumu abu savstarpējai draudzībai un sadarbībai.
Lielākā daļa austriešu šajā laikā arī guva mācību, kuras sekas jūtamas arī mūsdienās, proti – neitralitāte ir izdevīga biznesam un arī gādā par drošību.
Kad būs zināmi vēlēšanu rezultāti?
Austrijas parlamenta Nacionālās padomes vēlēšanas notiks svētdien, 29. septembrī, un vēlēšanu iecirkņi tiks slēgti plkst. 17 pēc Centrāleiropas jeb plkst. 18 pēc Latvijas laika. Jau drīz pēc tam gaidāmas arī ļoti ticamas prognozes par to iznākumu.
Galīgā balsu skaitīšana, ieskaitot pasta balsis, var aizņemt vēl dienu vai divas.
Nacionālajā padomē ir 183 locekļi, kurus ievēl uz pieciem gadiem. Kopā ar Federālo padomi tā pārstāv likumdošanas varu federālā līmenī. Lai iegūtu vairākumu, politiskajam spēkam nepieciešamas vismaz 92 vietas padomē.
