Bēgšanai ir ļoti pamatots iemesls – Krievijas armija, cenšoties par katru cenu ielauzties kaut pāris metru dziļāk Ukrainas teritorijā, tuvējās apdzīvotās vietas, visticamāk, gatava nolīdzināt līdz ar zemi.

"Kāpēc Dievs mūs ir atstājis?"

Esam ieradušies Mirnohradas pilsētā. Pusdienlaiks. Vīru brigāde izved aptieku. Vienu no pēdējām pilsētā.

"Vedam uz Harkivu, uz noliktavu," stāsta Sergejs.

Vai daudzi brauc prom? "Jā, visas aptiekas pilnībā veras ciet," atbild Sergejs.

Mirnohrada, kur pirms kara bija ap 47 000 iedzīvotāju, pamazām iztukšojas.

Pilsētā palikušie cilvēki dzīvo bailēs un neziņā.

"Bail, ļoti bail. Mēs jau otro karu pārdzīvojam. Kāpēc Dievs mūs ir atstājis?" vaicā Ludmila.

Viņa saka, ka aizbraukt nevar, nav naudas. Ludmilas apgādībā ir arī 90 gadu vecā māsa.

Savukārt Tatjana brauks prom, bērni un mazbērni pilsētu jau ir pametuši.

"Ļoti bail, to pat vārdos nevar aprakstīt," atzīst Tatjana.

Eduards tikmēr nolēmis palikt pilsētā. "Ieroči dārd, bet esam pieraduši. Tad jau redzēs. Pagaidām neviena te nav, Krievijas [armijas] nav, tāpēc pagaidām vēl dzīvosim te."

"Mūsu mājā vispār neviens vairs nav palicis. Kāpņu telpā varbūt divi dzīvokļi apdzīvoti. Protams, brauc prom. Lūk, pēdējo zobārsta kabinetu izveda un tagad aptieku. Mums to vispār vairs nav," stāsta Gaļina.

Koks izglābis dzīvību

No Mirnohradas, kur tālumā dzirdama frontes dunoņa, cilvēki dodas uz blakus esošo Pokrovsku, no kurienes ir organizēti evakuācijas autobusi un vilciens.

Arī te vietējie sēž namu pagalmos, gaida, kad atbrauks pēc mantām.

"Ja no debesīm nelidotu, tad varētu arī dzīvot. Bet tā tik ļoti šausmīgi... Atnāks šurp, kas zina, kas ar mums notiks," spriež Olha.

Pie skolas, no kuras organizē evakuācijas, jau gaida autobuss. Ir karsti, dedzina saule, cilvēki sainīšos paņēmuši tik, cik spējuši panest. Visu jau aizvest nevar.

"Manu suni ievainoja. Izgāju pagalmā pie viņa un mani nofiksēja no drona. Pēc divām stundām ļoti mērķtiecīgi sāk pa mums šaut ar "gradiem".

Mani paglāba Dievs Tas Kungs un trīsdesmitgadīgais riekstu koks. Palīdzēja izmainīt trajektoriju un šāviņš trāpīja nevis mājā, bet pagalmā," stāsta Raina.

Agrāk bēga no nacistiem, tagad no rašistiem

Vitālijs vēsta, ka evakuējies no Novohrodivkas. "Tur tikai uzrakts vairs ir palicis. Pilsētas vairs nav četru dienu laikā. Kājām gājām laukā zem apšaudēm."

"Droni redz, ka iet mierīgie iedzīvotāji, un vienalga šauj virsū," piebalso Valērijs.

Autobusu gaida arī Ļubova ar dēlu Igoru un sunīti Čārliju.

Kad Ļubova vēl bija pavisam maza, viņa kara laikā nacistu dēļ bija spiesta evakuēties no Rietumukrainas uz šejieni. Tagad pēc daudziem gadiem tas pats ceļš – tikai otrā virzienā, un šoreiz tā ir Krievijas armija, kas viņu padzen.

Laiks pienācis, ir jābrauc, vispirms uz vilciena staciju un tad tālāk – uz citām pilsētām.

Stacijas perons pilns, un vagoni pildās. Nav steigas, ir skumjas un atvadas.

Raina brauks uz Ļvivu, Vitālijs uz Aizkarpatu reģionu, katram savs galapunkts. Pagaidām viņi dodas projām, lai būtu tālāk no frontes, bet ar cerību, ka tas tiešām ir tikai pagaidām...