ĪSUMĀ:
- Par izšķirošo punktu mūra krišanai 1989. gada 9. novembrī kļuva ministra neveiklā improvizācija.
- Vācijas apvienošana: sagraut mūri vieglāk, nekā sagraut atšķirību starp divām attīstības pakāpēm.
- Vācijas apvienošana turpinās arī 30 gadus pēc Berlīnes mūra krišanas.
- Starp Vācijas austrumiem un rietumiem aizvien ir daudz atšķirību.
- Pieminot Berlīnes mūra krišanu, šogad politiskajā dienaskārtībā dominē pavisam citi lozungi, nekā pirms dažiem gadiem. Berlīnes mūra krišana bija kā grūdiens arī neatkarības kustībai Latvijā.
Neveiklā improvizācija - izšķirošs punkts mūra krišanai
“Mēs esam pieņēmuši lēmumu izdot rīkojumu, kas ļauj katram Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) pilsonim pamest Austrumvāciju caur jebkuru robežšķērsošanas punktu. Un pēc manā rīcībā esošās informācijas šis lēmums stājas spēkā nekavējoties”. Tiek uzskatīts, ka tieši šī Austrumvācijas informācijas ministra Gintera Šabovska neveiklā teksta improvizācija, 1989. gada 9. novembra preses konferences laikā lasot rīkojumu par valdības iecerētajiem atvieglojumiem Austrumvācijas robežas šķērsošanai, kalpoja par izšķirošo pagrieziena punktu Berlīnes mūra krišanai.
Pēc šī paziņojuma lielas tautas masas devās uz sešiem Berlīnē esošajiem robežkontroles punktiem, pieprasot atļauju šķērsot robežu, jo šādu atļauju faktiski bija devis politbirojs.
Redzot milzīgo cilvēku plūsmu, pulksten 11.30 vakarā Austrumvācijas Drošības dienesta virsnieks Haralds Jēgers pieņēma lēmumu robežu atvērt. Berlīnes mūra atvēršana aizsāka visa Austrumvācijas valdošā režīma sabrukumu.
Patiesībā plaisas līdz šim ļoti stabilajā sociālistiskajā režīmā bija vērojamas jau vairākus mēnešus iepriekš, kad Austrumberlīnes ielās izgāja desmitiem tūkstoši cilvēku un - daudziem par pārsteigumu - šādas masveida protesta akcijas netika izdzenātas ar spēku.
Tika nomainīts arī VDR līderis Ēriks Honekers, un jaunā vadība sāka meklēt veidus, kā uzlabot valsts tēlu. Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Dainis Poziņš norāda, ka Austrumvācijas lēmums atvieglot ceļošanas noteikumus arī ir skaidrojams ar agrākiem 1989. gada notikumiem Austrumvācijas kaimiņos.
“Pirmais solis, kas bija pamanāms daudzās Austrumu bloka valstīs, bija tas, ka 1989. gada vasarā Ungārija atvēra robežu ar Austriju. Tā kā Ungārijai ar Austrumvāciju jau bija līgums, kas ļāva Austrumvācijas pilsoņiem braukt uz Ungāriju, tad austrumvācieši masveidā devās pāri šai robežai. Austrumvācijā režīms bija spēcīgs, un es domāju, ka patiesībā tā laika komunistisko partiju līderiem tas bija ļoti spēcīgs šoks, ka visas pasaules acu priekšā sociālistisko valstu pilsoņi burtiski bēg no šīs laimes un vienlīdzības zonas uz kapitālistiskajiem Rietumiem un šī bēgšana ir masveidīga,” stāsta Poziņš.
Poziņš uzskata, ka straujā notikumu attīstība pēc Berlīnes mūra krišanas izrādījās pārsteigums ne tikai Austrumvācijas līderiem, bet arī daudzu rietumvalstu līderiem, kuri visi, iespējams, nebija gatavi šādam notikumu pavērsienam. Un, protams, neziņa valdīja arī Vācijas iedzīvotāju vidū, kuriem tagad priekšā bija jaunas valsts veidošana.
“Tas ir tā, kā mājās taisīt remontu. Haoss uz kādu laiku pieaug! Un tieši tas pats notiek ar valstīm,” saka Poziņš.
“Kad notiek revolucionāra rakstura notikumi, ir brīdis, kad haoss un problēmas patiesībā palielinās. Ir viegli nogāzt kādu varu, režīmu vai valdību, bet grūtākais sākas pēc tam – kā izveidot darboties spējīgu politisko un valsts sistēmu,” norāda vēsturnieks.
Sagraut mūri vieglāk, nekā sagraut atšķirību starp divām attīstības pakāpēm
1989. gada notikumi Vācijā bieži vien pamatoti tiek saukti par revolūciju. Par miermīlīgu revolūciju, kuras laikā tika gāzts stabils režīms. Taču jau pavisam drīz notikumi Vācijā pierādīja, cik sarežģīti ir pilnībā nomainīt režīmu visos sabiedrības līmeņos – sākot ar politisko un beidzot ar ikdienas dzīvi.
“Parasti uzvarētāji apēd savas uzvaras organizētājus,” saka Rīgas Stradiņa universitātes profesore, vēsturniece Ilga Kreituse.
“Anglijā Čērčils uzvarēja Otro pasaules karu, bet Anglija viņu apēda kā politiķi. Un man ļoti žēl, ka Vācijā pēc tam no skatuves nogāja cilvēks, kas to izdarīja, – tas ir kanclers Helmuts Kols. Man šķiet, ka mēs no viņa varētu mācīties vēl vienu lietu – ir skaisti sapņot, bet aiz sapņiem vajag reālo plānu. Ļoti laba ideja bija šīs vienotās, ekonomiski spēcīgās Vācijas izveidošana, kas pēc tam parādīja, ka
sagraut mūri fiziski ir viegli, bet sagraut atšķirību starp divām attīstības pakāpēm ir ļoti sarežģīti, tas noved pie ļoti lielām problēmām,” norāda Kreituse.
To, ka sākotnējie Vācijas atkalapvienošanas procesi vairāk ir bijuši ideālisma, nevis praktisku apsvērumu pārpildīti, apstiprina arī Austrumvācijā dzimušais bijušais Vācijas valsts ministrs un tagad Vācijas ģenerālkonsuls Ņujorkā Deivids Gills.
“Daudziem cilvēkiem tās bija ne tikai ilgas pēc brīvības un demokrātijas. Tas bija arī laiks izstrādāt domu par to, kā mēs gribētu dzīvot mūsu sabiedrībā. Protams, demokrātija, likuma vara, cilvēktiesības un pašcieņa bija visam pamatā. Taču daudzi cilvēki centās domāt par to, ko nozīmē taisnīga sabiedrība? Un vai visas šīs pārmaiņas Austrumvācijā nebūtu iespēja izveidot šādu sabiedrību? Varbūt tajā visā bija pārāk daudz ideālisma, taču tas bija ļoti svarīgi visai kustībai, kas domāja tālāk par atkalapvienošanos. Jā, varbūt tās nebija debates visā sabiedrībā, taču ļoti lielā sabiedrības daļā gan,” atzīst Gills.
Vācijas apvienošana turpinās arī 30 gadus pēc mūra krišanas
Bijušās Vācijas Federatīvās Republikas un Vācijas Demokrātiskās Republikas atkalapvienošanas procesi turpinās arī 30 gadus pēc Berlīnes mūra krišanas.
Lai arī vienotā Vācija ir ekonomiski spēcīgākā valsts Eiropā, valsts iekšienē atšķirības joprojām ir ļoti lielas.
Tā, piemēram, Austrumvācijā bezdarba līmenis joprojām ir aptuveni par diviem procentiem augstāks nekā Rietumvācijā. Demogrāfiskajā jomā Rietumvācijā vērojams aptuveni 8% pieaugums, austrumu daļā – aptuveni 11% samazinājums.
Kā liecina Allensbaha institūta veiktais pētījums, ļoti atšķirīgi ir vāciešu viedokļi arī par piederību valstij un par valsts pārvaldes formu. Tā, piemēram, 71% vāciešu valsts rietumu daļā uzskata sevi par vāciešiem, bet tā domā tikai 44% Vācijas austrumos, 47% austrumvāciešu uzskata sevi par Austrumvācijas iedzīvotājiem.
Arī tikai nedaudz vairāk par 30% no Vācijas austrumu daļas iedzīvotājiem uzskata demokrātiju par piemērotāko pārvaldes modeli, kamēr rietumos šādu pilsoņu īpatsvars pārsniedz 70%.
Šādas atšķirības rada pamatīgus izaicinājumus pašreizējai Vācijas valdībai un tās kanclerei Angelai Merkelei, kura, starp citu, pati arī nākusi no Austrumvācijas.
Vēl pirms gada Merkele atzina, ka ekonomiskās atšķirības tiek mazinātas, taču sašķeltības mazināšanai ir nepieciešami arī daudzi politiski un strukturāli risinājumi.
“No vienas puses, mēs vēlamies izstrādāt finansēšanas programmu visiem strukturāli vājākajiem Vācijas reģioniem. Mēs kā federālā valdība esam izlēmuši par to parūpēties īpašā „Vienlīdzīgu dzīves apstākļu” komisijā. Taču ir arī liels skaits ļoti specifisku problēmu. Pirmkārt, Solidaritātes akta darbības termiņš beigsies vien šī gada beigās. Otrkārt, arī pēc tam joprojām būs strukturālas atšķirības. Piemēram, iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Austrumvācijā ir tikai aptuveni 73% – tas ir labs rezultāts, taču tie nav 100% no pārējām federālajām zemēm. Papildu tam nodokļu slogs ir ievērojami zemāks,” klāstīja Merkele.
“Mums ir jāuzdod sev jautājums – kā mēs varam sabalansēt sistēmiskās un strukturālās atšķirības starp austrumiem un rietumiem zinātnes un pētniecības jomā, jautājumā par lielo kompāniju atrašanās vietu, jautājumā par strukturālo bezdarbu,” norādīja Merkele.
Vai ir iespējams mainīt cilvēku domāšanu?
Kā intervijā televīzijas kanālam B1M norāda 20 gadus vecais Aleksandrs Vendrihs, kurš dzimis Vācijas austrumos, par spīti valdības līdzšinējiem centieniem faktiski ir nereāli izmainīt cilvēku domāšanu.
“Ekonomiski mēs neesam pilnībā apvienojušies. Mēs esam spēruši milzīgus soļus, lai pārvarētu joprojām redzamo nevienlīdzību, taču iedzīvotāju domāšana joprojām ir atšķirīga. Būšana par austrumvācieti ir daļa no manas identitātes.
Visa mana ģimene ir no austrumiem, un es tiku audzināts Austrumvācijas garā. Tas ir veidojis mani kā personību, un es pieļauju, ka arī cilvēki rietumos tika audzināti ar Rietumu domāšanu,” sprieda Vendrihs.
Pēc Aleksandra domām, lai gan Berlīnes mūris ir sabrucis jau 30 gadus, ir daudz dažādu pirmajā brīdī nepamanāmu sīkumu, kas veido kopējo noskaņojumu.
“Jūs nevarat palaist garām vietu, kur bija siena. Kaut vai Brandenburgas vārti – šeit bija austrumi, šeit bija rietumi. Ja [Berlīnes] austrumu daļā ir daudz tramvaja līniju, tad, piemēram, rietumu daļā to praktiski nav. Ielu apgaismojums austrumos ir dzeltens, bet rietumos – zils.
Tās ir mazas atšķirības, kas galu galā sasummējas. Un jums būs iespējams pateikt, vai esat bijušajā rietumu vai austrumu daļā,” stāstīja Vendrihs.
Mūra krišanu pieminēs arī šogad, bet retorika mainās
Līdzīgi kā pirms desmit un pieciem gadiem, arī šogad Vācijā ir plānoti dažādi Berlīnes mūra krišanai veltīti piemiņas pasākumi. Taču, kā norāda amerikāņu pētniece Houpa Harisona, kas daudzus gadus nodzīvojusi Vācijā un sarakstījusi vairākas arī Berlīnes mūrim un tā krišanai veltītas grāmatas, šogad politiskajā dienaskārtībā dominē pavisam citi lozungi un saukļi nekā pirms dažiem gadiem.
“2009. un 2014. gadā vairāk tika runāts par triumfālām un pārliecības pilnām mācībām. Ka siena nevar pastāvīgi apspiest vēlmi pēc brīvības. Brīvība un demokrātija uzvarēja! Labais var triumfēt! Sienas var pārvarēt! Viss ir iespējams! Vācieši var būt varoņi, nojaucot sienas un atbalstot demokrātiju!” stāstīja Harisona.
Taču tagad vairāk tiek uzsvērtas smagās mācības. Fakts, ka siena pastāvēja, liecina, ka demokrātiju nevar uztvert kā pašu par sevi saprotamu, bet par to ir jācīnās katru dienu.
Ka vēsture nebeidzās ar mūra krišanu, ka lietas pārejas posmā var būt ļoti sarežģītas. Ka sienas joprojām pastāv cilvēku prātos. Un, protams, – dažādas jaunas sienas tiek celtas arī citur Eiropā. Un vācu politiskajiem līderiem pats depresīvākais vēstījums ir tāds – vācieši ne vienmēr ir varoņi vai demokrāti! Tāpēc viņus ļoti satrauc ziņas par pašlaik vērojamo vardarbību pret iebraucējiem.
Pagājušajā nedēļā vien dzirdējām ziņas par to, ka, piemēram, vienā no Vācijas austrumu lielākajām pilsētām Drēzdenē ir izsludināts „nacisma ārkārtas stāvoklis”, varas iestādēm bažījoties par ārzemnieku un iebraucēju drošību. Arī federālā līmenī Vācijas varas iestādes runā par nepieciešamību aktīvāk vērsties pret ekstrēmistiem, kuru skaits pirms dažiem gadiem Eiropas migrācijas krīze slaikā ievērojami palielinājās. Turklāt tieši Vācijas austrumos.
Berlīnes mūra krišana bija kā grūdiens arī neatkarības kustībai Latvijā
Lai arī Berlīnes mūris jau 30 gadus kā kritis, dažviet tā fragmenti un veseli posmi joprojām ir saglabāti un kalpo gan kā izstāžu, gan kā piemiņas vietas tiem desmitiem cilvēku, kuri gāja bojā, mēģinot šo sienu šķērsot.
Neliela daļa no šī mūra atrodas arī Rīgā. Kronvalda parkā izveidotajā piemiņas ansamblī apvienots Berlīnes mūra fragments ar 1991. gada Barikāžu laikā pie Saeimas ēkas uzceltās betona sienas fragmentu, it kā tieši savelkot paralēles starp abu valstu notikumiem astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā.
Kā norāda profesore Ilga Kreituse, Berlīnes mūra krišana pirms 30 gadiem nenoliedzami bija kā grūdiens arī neatkarības kustībai šeit pat, Latvijā.
“Berlīnes mūra krišana bija neticība tam, ko tu redzi, kas notiek. Jo šķita, ka Padomju Savienība vēl ir tik stingra un stabila. Un ka viss var tik vienkārši notikt. Es domāju, ka šeit sagāja kopā divi momenti. Tas pacilājums, kas bija, skatoties, kā mēs paši kustamies, un otrs - ieraudzīt, ka var sagraut šo simbolu, kas ir šķīris cilvēkus. Ka tas var vienkārši tikt sagrauts un norauts zemē, un šī cilvēku sajūsma, kas ir.
Man šķiet, ka toreiz - un to var salīdzināt ar Latviju - bija tāds eiforijas moments, ka neviens nedomāja, kas notiks tālāk.
Bija šis uzvaras prieks, un tas bija ļoti vajadzīgs. Lai ticētu sev, šis uzvaras prieks, ka var izdarīt! Ka var izdoties! Un galvenais, ka nesākas represijas un nenāk armija, kas tevi apšauj,” saka Kreituse.
Arī Dainis Poziņš atzīst, ka Latvijā Berlīnes mūra krišana bija ļoti nozīmīgs signāls par to, ka sociālistiskā sistēma sāk brukt. Taču viņš arī atzīst, ka līdzīgi kā Austrumvācijā, arī daudzu Latvijas iedzīvotāju galvās tā laika sienas un mūri pastāv joprojām
“Nav šī padomju ēna pazudusi no Austrumeiropas un arī no Latvijas. Diemžēl. Režīma atstātās pēdas joprojām dzīvojas pa cilvēku galvām.
Valsti var nogāzt, bet valsts vai impērijas atstātās sekas dzīvo sabiedrībā vēl pietiekami ilgi,” saka Poziņš.
