ĪSUMĀ:
- Pēc Alžīrijas neatkarības pasludināšanas 1962. gadā Buteflika uzsāka gaitas politikā.
- Armija noraidīja 1991. gada vēlēšanu rezultātus, kas rezultējās 11 gadu ilgā pilsoņu karā.
- Kļūstot par prezidentu 1999. gadā, Buteflika nostiprinājis savu politisko varu.
- Tas panākts ar armijas, politiskās elites un ietekmīgāko uzņēmēju palīdzību.
- Stauji augošās naftas cenas ļāva īstenot reformas, nodrošinot stabilitāti valstī.
- Prezidenta sāktās konstitūcijas pārmaiņas samazināja iedzīvotāju atbalstu politiskajai elitei.
- Cilvēki arvien vairāk sāka alkt pēc brīvības, demokrātijas un karjeras iespējām.
- Buteflika paziņojums kandidēt uz piekto prezidentūras termiņu izraisīja plašus protestus.
Kas ir Abdelazizs Buteflika, un kā viņš nāca pie varas?
Prezidents Buteflika bieži vien Alžīrijā tiek minēts kā viens no visilgāk politiskajā arēnā esošajiem indivīdiem. Šis uzskats ir radies ne tikai teju 20 gadus ilgās prezidentūras dēļ, bet arī tādēļ, ka Buteflika ir spēlējis nozīmīgu lomu gan neatkarības kara, gan neatkarīgas Alžīrijas valsts izveidošanas laikā.
Rubrika "Status Quo".
Rubrikā analizē starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz pat Tālajiem Austrumiem. “Status Quo” latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt, kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā.
Buteflika ir dzimis kaimiņvalsts Marokas pilsētā Udždā. Sekojot vairāk nekā gadsimtu ilgajai Francijas imperiālistiskajai varai, 20. gadstimtā Alžīrijas musulmaņu vidū sāka pieaugt neapmierinātība par vietējo iedzīvotāju apspiestību un politisko, sociālo un ekonomisko atstumtību, kas iedrošināja cilvēkus sacelties pret koloniālistisko režīmu. Patriotisma idejām pieaugot, valstī par galveno neatkarības kustības organizāciju kļuva Nacionālā atbrīvošanas fronte (NAF). Vēloties aizstāvēt savu vecāku zemi, Buteflika pievienojās NAF un 1960. gadā kļuva par Nacionālās atbrīvošanas armijas virnieku, spēlējot būtisku lomu cīņā pret Francijas varu un neatkarīgas valsts izveidošanu.
Pēc Alžīrijas neatkarības pasludināšanas 1962. gadā Buteflika tika iecelts par jaunatnes, sporta un tūrisma ministru, un gadu vēlāk 26 gadu vecumā viņš kļuva par jaunāko ārlietu ministru pasaulē. Turpmāko gadu laikā Buteflika aktīvi iesaistījās Alžīrijas ārpolitikas kursa veidošanā un valsts starptautiskās redzamības nodrošināšanā. Taču sabiedrības redzeslokā nonākot informācijai un pieaugot apsūdzībām par valsts līdzekļu piesavināšanos 500 000 ASV dolāru apmērā, jaunais ārlietu ministrs 1981. gadā bēga trimdā uz Šveici un vēlāk Apvienotajiem Arābu Emirātiem.
Pēc sešiem trimdā pavadītiem gadiem, saņemot savu bijušo armijas un NAF sabiedroto atbalstu, Buteflika atgriezās Alžīrijā un atsāka darboties NAF. Līdz 1988. gadam Alžīrijā pastāvēja vienpartijas sistēma, taču, sekojot sabiedrības paustajai neapmierinātībai par pastāvošo režīmu, valdība ieviesa daudzpartiju sistēmu. Kad pirmajās atklātajās vēlēšanās 1991. gadā lielāko tautas atbalstu guva Islāma pestīšanas fronte (Islamic Salvation Front (FIS)), NAF un Alžīrijas armija anulēja rezultātus, nevēloties pie varas redzēt izteiktu musulmaņu partiju.
Nedemokrātiskās valdības darbības iedrošināja dažādus musulmaņu nemiernieku grupējumus sacelties pret NAF un to atbalstītājiem, kas rezultējās pilsoņu karā.
Neskatoties uz saspringto politisko un sociālo situāciju valstī deviņdesmitajos gados, 1999. gadā Buteflika kandidēja vēlēšanās, kurās, pateicoties spēcīgajai pozīcijai poltiskajās aprindās un armijas atblastam, ar 74% balsu pārsvaru viņš kļuva par valsts prezidentu. Atceroties iepriekšējo vēlēšanu rezultātu nepieņemšanu, Buteflikas opozicionāri bija pārliecināti, ka rezultāti tiks falsificēti, tādēļ naktī pirms vēlēšanām viņi atcēla savas kandidatūras.
Alžīrija Abdelaziza Buteflikas grožos
Nākot pie varas 1999. gadā, pirmos savus amata gadus jaunievēlētais prezidents pavadīja, cenšoties izbeigt pilsoņu karu, kas valstī norisinājās jau kopš 1991. gada starp valdības atbalstītajiem spēkiem un vairākiem musulmaņu nemiernieku grupējumiem. Pilsoņu kara laikā gāja bojā 200 000 iedzīvotāji un bez vēsts pazuda ap 8000 cilvēki. Šo gadu laikā Alžīrija saskārās ar vairākām sociālām un politiskām problēmām. Valstij esot atkarīgai no naftas un dabasgāžu eksportiem, starptautiskais naftas cenu kritums būtiski ietekmēja ekonomiskos procesus, tādējādi pilsoņu kara laiks valstī var tikt raksturots ar augstu inflāciju, bezdarba līmeņa pieaugumu un lēnu izaugsmi.
Nākot pie varas, par pirmo politikas mērķi jaunais prezidents nostādīja pilsoņu kara izbeigšanu, ko Buteflikam un viņa politiskajai elitei izdevās veiksmīgi panākt ar 1999. gadā referendumā apstiprināto likuma par "pilsonisko saskaņu" pieņemšanu, kas paredzēja kaujinieku amnestiju. Par oficiālajām pilsoņu kara beigām tiek uzskatīts 2002. gads, kad izjuka galvenais nemiernieku grupējums – Bruņotā islāma grupa (Armed Islamic Group (GIA)). Ņemot vērā, ka Alžīrijas ekonomika balstās uz naftas un dabasgāžu eksportu, sastādot 95% no valsts eksporta un veidojot aptuveni 35% no iekšzemes kopprodukta (IKP), deviņdesmito gadu beigās strauji pieaugošās starptautiskās naftas cenas ļāva prezidentam veikt iekšpolitiskās pārmaiņas valstī. No 1998. gada līdz 2005. gadam naftas cenas pieauga 4,6 reizes – no 13 USD līdz 60 USD par barelu.
Pirmā termiņa ietvaros veicinot valsts izaugsmi, izveidots ieņēmumu regulēšanas fonds, lai samazinātu valsts parādu un aizsargātu sabiedrību no neparedzētām straujām naftas cenas svārstībām; uzsākta Ekonomikas atgūšanās programma (Economic Recovery Programme (ERP)), kuras mērķis bija mazināt bezdarba līmeni, attīstīt infrastruktūras projektus, piesaistīt starptautiskus investorus, samazināt valsts kopējo parādu, atbalstīt lauksaimniecību un mazos/vidējos Alžīrijas uzņēmumus.
Pateicoties augošajām naftas cenām, politiskā elite spēja īstenot iecerētās reformas un samazināt bezdarba līmeni – no 27,6% 1998. gadā līdz 15,3% 2005. gadā.
Kopumā tas nodrošināja sabiedrības atbalstu jaunajam prezidentam.
90. gadi Alžīrijas vēsturē tiek uzskatīti par melno posmu neatkarīgas valsts pastāvēšanas laikā, kad vairāk nekā 10 gadus norisinājās nežēlīgs pilsoņu karš un ekonomikā tika pieredzēta recesija. Šajā laikā politiskās elites uzmanība tika pievērsta iekšpolitikai un Alžīrija aktīvi neiesaistījās reģionālajā un starptautiskajā politikā. Taču jaunais prezidents savas otrās prezidentūras termiņā (2004-2009) kā vienu no savas politikas mērķiem izvirzīja Alžīrijas diplomātisko attiecību un sadarbības veicināšanu ar citām valstīm un organizācijām, izbeidzot starptautiskās izolētības ēru. Paralēli sadarbības veicināšanai ar tādām pasaules lielvarām kā ASV, Krievija un Ķīna aktīvu lomu reģionālajā politikā ieņēma arī Alžīrija. Piemēram, 2004. gadā organizējot Arābu valstu līgas samitu, kas ļāva Buteflikam ieņemt Arābu valstu līgas prezidenta amatu uz vienu gadu. Aktīva iesaistīšanās starptautiskajā politikā rezultējās ne tikai ar jaunu sabiedroto iegūšanu, bet ekonomisko attiecību nostiprināšanā ar citām valstīm un organizācijām, piemēram, Eiropas Savienību, veicinot Alžīrijas ekonomisko izaugsmi.
Sabiedrības pieaugošā neapierinātība
Savu divu prezidentūras termiņu laikā prezidents Buteflika valstī nodrošināja nosacītu labklājību un politisko stabilitāti, kā dēļ iedzīvotāji atbalstīja prezidentu un politisko eliti. Taču situācija Alžīrijā mainījās, kad prezidents 2008. gadā veica izmaiņas valsts konstitūcijā, kas ļāva viņam trešo reizi kandidēt vēlēšanās. 2009. gada vēlēšanās iegūstot 90% balsu un nostiprinot savas korumpētās varas trīs pīlārus – armiju, politisko eliti un ietekmīgākos uzņēmējus – ko Alžīrijā tauta dēvē par "Le Pouvoir" jeb "Varu" (no franču valodas), Buteflika satvēra autoritārās varas grožus dzelžainākā tvērienā.
Arābu pavasarim pāršalcot Ziemeļāfrikas reģionu, arī Alžīrijas jaunieši 2010. gadā izgāja ielās, pieprasot režīma maiņu, vairāk darba iespēju jauniem cilvēkiem, cilvēktiesības un demokrātiska valsts aparāta un sabiedrības veidošanu. Salīdzinājumā ar Alžīrijas reģiona kaimiņvalstīm Tunisiju, Ēģipti un Lībiju, politikas pētnieki diskutē, vai mazos un mierīgos protestus Alžīrijā var pat uzskatīt par daļu no Arābu pavasara kustības Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā. Lai arī valsts iedzīvotāji bija neapmierināti ar bezdarba līmeni un demokrātijas trūkumu, atmiņas par neseno pilsoņu karu un prezidenta sniegtie reformu solījumi palīdzēja politiskajai elitei izvairīties no plašām un bruņotām revolūcijām, kādas norisinājās citās reģiona arābu valstīs. Paralēli solījumiem par jaunām darbavietām, lielāku brīvību un demokrātiju Buteflika, apzinoties "Varas" pozīciju valstī, radīja iespaidu, ka sabiedrībai bija tikai divas opcijas – vai nu viņš, vai arī nestabilitāte un haoss valstī.
Lai arī 2012. gadā protesti norimās, situācija valstī krasi nemainījās, un prezidenta sniegtie solījumi palika neīstenoti.
Sekojošajā gadā prezidents piedzīvoja smagu infarktu, kā dēļ Abdelazizs Buteflika nonāca ratiņkrēslā. Turpmākajos gados prezidenta veselības stāvoklis būtiski neuzlabojās, tāpēc viņš kopš 2013. gada sabiedrībā ir rādījies ļoti reti un nav sniedzis arī publiskas runas. Taču tas nebija šķērslis viņam izvirzīt savu kandidatūru vēlēšanām 2014. gadā, kurās iegūstot 81% balsu skaitu, Buteflika turpināja ceturto prezidentūras termiņu. Sabiedrība bija pārliecināta, ka vēlēšanu rezultāti kārtējo reizi bija nepatiesi, un paralēli skepticismam par vēlēšanu godīgumu Alžīrijas tauta uzskatīja, ka Buteflikas veselības stāvoklis ir pārāk slikts, lai viņš turpinātu pildīt valsts prezidenta amata pienākumus. Taču viņa atbalsta sniedzēji – armija un NAF - uzskatīja citādāk.
Vai pašreizējie protesti beidzot panāks izmaiņas Alžīrijā?
Alžīrijas sabiedrība ir bijusi neapmierināta ar novecojušo, korumpēto eliti un tās īstenoto politiku jau vairāk nekā septiņus gadus, un situācija valstī nav krasi mainījusies. Lai arī prezidents pirmo termiņu laikā bija īstenojis veiksmīgu politiku, ar laiku viņa vadītā politika kļuva korumpētāka un, sabiedrības kritikai un pretestībai pieaugot, arī autoritārisma groži kļuva bargāki, kontrolējot medijus un nepieļaujot pret prezidentu, armiju vai parlamentu vērstu kritiku.
Valsts iedzīvotāji jau krietnu laiku vēlējās pārmaiņas valstī, it īpaši jaunas vēsmas politiskajās aprindās.
Pašlaik Alžīrijā 70% no valsts iedzīvotājiem ir jaunāki par 30 gadiem, un viņi nekad nav redzējuši citu valsts līderi kā tikai Butefliku. Pieaugot bezdarba līmenim, solījumiem esot nepiepildītiem un starptautiskajām naftas cenām samazionoties, jaunatne bija cerību pilna, ka šis bija pēdējais prezidenta termiņš, īpaši ņemot vērā viņa smago veselības stāvokli.
Taču, neskatoties uz plašo neapmierinātību un sarūkošo atbalstu, 82 gadus vecais prezidents Buteflika šī gada 10. februārī izvirzīja savu kandidatūru piektajam prezidentūras termiņam, startējot 18. aprīļa vēlēšanās. Šis ziņojums izraisīja plašus protestus visā Alžīrijā, kurā cilvēki izgāja ielās ar plakātiem "nē piektajam termiņam", cenšoties nepieļaut viņa kandidēšanu tuvojošajās vēlēšanās.
Sekojot plašajiem protestiem, 11. martā prezidenta preses sekretārs paziņoja, ka Buteflika tomēr nekandidēs uz piekto termiņu un ka vēlēšanas tiks atceltas uz vēlāku laiku. Lai arī sākotnēji varētu šķist, ka protestētājiem izdevās panākt savu mērķi, sabiedrībā pieauga aizdomas, ka 18. aprīļa vēlēšanu pārcelšana uz gada beigām varētu būt prezidenta un viņa atbalstītāju triks. Tādējādi pēc šī ziņojuma sekoja jauns protestu vilnis, kas turpinās vēl joprojām.
Sabiedrība vēlas tūlītēju prezidenta atkāpšanos no amata, jo vēlēšanu atlikšana uz vēlāku laiku sniegtu Buteflikam prezidentūras termiņa papildu gadu.
Pašlaik ir grūti paredzēt, kas notiks pēc pašreizējā prezidenta atkāpšanās no varas un vai situācija valstī uzlabosies. Ņemot vērā, ka 20 gadu garumā valstī politisko kursu un lēmumus veidoja tā dēvētā "Vara", kas bija Buteflika NAF, armija un ietekmīgāko uzņēmēju loks, ir skaidrs, ka ar prezidenta atkāpšanos vien "Varas" aparāts nesabruks un tautai nevajadzētu lolot cerības par straujām reformām. Jau iepriekš politikas analītiķi bija izvirzījuši teorijas, ka veselības novārdzinātais prezidents ir bijis vien kā marionete, kamēr viņa lēmumus pieņēma kāds cits. Tādējādi jauna vizuālā līdera maiņa valstī neko nemainītu.
Lai Alžīrijas sabiedrība pieredzētu pārmaiņas valstī, par kurām tie ir iestājušies jau kopš 2012. gada, valstī būtu nepieciešams mainīt iesakņojušos, korumpēto politisko eliti. Vai šis mērķis tiks sasniegts, ir grūti prognozēt, tas ir atkarīgs no Alžīrijas tautas. Alžīrijas sabiedrība ir paudusi viedokli, ka viņi nevēlas atkārtot 1990. gadu pilsoņu karu, kas varētu izcelties, ja protesti pāraugtu bruņotās konfrontācijās, un viņi ir guvuši mācības no reģiona Arābu pavasara revolūciju kļūdām. Taču tajā pašā laikā šie mierīgie protesti var beigties gluži tāpat kā 2012. gadā – ar tukšiem solījumiem par demokrātiju, brīvību un darba iespējām.
