Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Prokopenko un viņa kolēģi nolēma palikt Harkivā, lai ziņotu par pilsētā un reģionā notiekošo. Mēs esam žurnālisti, tāpēc mums bija jāpaliek, savu lēmumu skaidroja Prokopenko.

Uldis Ķezberis: Serhij, lūdzu pastāstiet par jūsu vadīto mediju. Cik žurnālistu tur strādā, kādas ir redakcionālās vadlīnijas un kas ir jūsu auditorija?

Serhijs Prokopenko: Sveicināti! Mani sauc Serhijs Prokopenko, esmu "Gwara Media" galvenais redaktors. Mēs esam Harkivas pilsētas un apgabala medijs. Mēs strādājam kopš 2015. gada. 2022. gadā mēs nolēmām nepamest Harkivu un palikām tur strādāt.

Mēs kļuvām par normālu vietējo mediju, kas publicē ne tikai teksta ziņas, bet strādā arī multimediāli un dažādās digitālajās platformās. Mums ir 28 žurnālisti, kuri strādā Harkivā un mēģina apkopot faktus, fotografēt, veidot multimediju saturu par to, kas notiek pilsētā.

Dažreiz strādāt ir grūtāk, dažreiz tas ir vienkārši briesmīgi, bet dažreiz ir vieglāk. Bet, neatkarīgi no tā, mēs cenšamies darīt visu iespējamo, lai sniegtu informāciju par notiekošo reģionā gan vietējiem iedzīvotājiem, gan ārvalstu auditorijai.

Tātad jūsu auditorija nav tikai harkivieši, bet visas Ukrainas iedzīvotāji?

Mūsu galvenais uzdevums ir stiprināt vietējās balsis, lai tām būtu iespēja izskanēt arī starptautiski. Tas ir sava veida tilts starp vietējiem stāstiem un starptautiskajiem stāstiem. 90% procenti mūsu auditorijas ir Ukrainas iedzīvotāji, bet gandrīz 10% procenti auditorijas pieslēdzas no dažādām vietām pasaulē un lasa mūsu saturu angliski.

Maksimālais angļu versijas apmeklētāju skaits vienā dienā bija 60 tūkstoši, bet ukraiņu versiju vasarā apmeklē aptuveni 200 tūkstoši līdz 300 tūkstoši cilvēku dienā.

Kopā ar digitālo platformu tie ir aptuveni 500 tūkstoši cilvēku, kuriem mēs cenšamies sniegt labus stāstus un svarīgas ziņas.

Kur jūs iegūstat finansējumu "Gwara Media" uzturēšanai?

Mēs cītīgi strādājam, lai atrastu šos līdzekļus. Pirms kara 50% veidoja ienākumi no reklāmām un maksas satura, bet 50% ieguvām no dažādiem grantiem un projektiem. Pašlaik situācija ir daudz sarežģītāka, bet, neraugoties uz to, 2023. gadā 80% ienākumu bija no projektiem, bet 20% no reklāmas ieņēmumiem.

Dažreiz mani par to kritizē, bet uzskatu, ka tie ir izcili rezultāti, jo mēs strādājam smagos apstākļos, dažreiz burtiski no patvertnēm un bez elektrības. Mēs darām visu iespējamo, lai uzturētu redakciju un turpinātu darbu. Mums ir pieejami projektu līdzekļi, bet mēs cenšamies palielināt ieņēmumus no komercdarbības, lai stiprinātu savu neatkarību.

Kāpēc jūs un jūsu kolēģi nolēmāt palikt Harkivā pēc pilna mēroga kara sākuma?

Man atbilde būs īsa un loģiska: tāpēc, ka mēs esam žurnālisti, un mums ir jābūt tur. Bet es atceros 2022. gada februāri, kad mums aptuveni desmit dienu laikā bija jāizlemj, ko darīt tālāk. Mēs bijām nobijušies. Vajadzēja izvēlēties, vai doties uz ārvalstīm vai strādāt citā Ukrainas reģionā.

Es arī apsvēru iespēju pievienoties bruņotajiem spēkiem un doties uz fronti. Taču tad es sev pateicu: mēs esam žurnālisti, mums ir jāpaliek.

Var teikt, ka tajā brīdī mēs pārdzimām kā jauns vietējais medijs un palikām pilsētā. Pirmajos sešos mēnešos es nepārtraukti pārvietojos pa pilsētu, uzņēmu fotogrāfijas un filmēju video, ziņoju par dažādiem notikumiem. Kad situācija stabilizējās, mēs iznācām no savām slēptuvēm un turpinājām darbu. Mūsos nostiprinājās pārliecība, ka mēs esam žurnālisti un mums ir jāpaliek tur, jo mēs vēlamies savai auditorijai sniegt informāciju, kas tai var palīdzēt.

Harkiva regulāri piedzīvo Krievijas uzbrukumus. Kā ir dzīvot un strādāt šādos apstākļos?

Situācija atšķiras pa mēnešiem. Šausmīgi mēneši bija aprīlis un maijs. Vienu dienu notika septiņi raķešu uzbrukumi Harkivai un mēs nesapratām, kur labāk sūtīt savus reportierus. Pilsēta piedzīvoja postošus uzbrukumus pirms Krievijas karaspēka ofensīvas Harkivas apgabala ziemeļos Tas bija briesmīgs laiks, mēs faktiski nemaz negulējām.

Pēc tam vairāki kolēģi nolēma aiziet no darba, jo viņi nespēja izturēt tik lielu spriedzi. Vēlāk situācija kļuva daudz labāka. Piemēram, jūlijā ik dienu nebija septiņi uzlidojumi. Tad visa mēneša laikā piedzīvojām tikai septiņus uzbrukumus un mēs jokojām, ka tās jau ir kā brīvdienas pēc agrākajiem intensīvajiem triecieniem.

Kad sākās krievu jaunā ofensīva, es modos agri no rītiem un pārbaudīju vai aizsardzības līnija noturas, vai ienaidnieka karavīri nevirzās uz pilsētu un nav risks, kas mūs varētu okupēt. Tas bija patiešām biedējoši. Šīs pāris nedēļas bija briesmīgas. Taču mēs turpinām strādāt šajos apstākļos un mēģinām uzturēt možu noskaņojumu. Tā īsumā varētu raksturot to, kā mums klāja.

Vai jūsu kolēģi atrodas frontē?

Jā, šajā gadā viens kolēģis nolēma pievienoties bruņotajiem spēkiem. Viņu sauc Dmitro un viņš bija no Avdijivkas pilsētas, kuru krievi okupēja agrāk. Toreiz viņš devās uz Dnipro, bet pēc tam pārvācās uz Harkivu un pievienojās mūsu komandai. Bet maijā viņš paziņoja, ka ir izdarījis visu iespējamo kā civilais, tāpēc viņam esot jāiestājas armijā. Tur viņš kļuva par dronu operatoru.

Tas mums ir liels zaudējums, jo viņš bija digitālā satura redaktors un labs žurnālists. Bet mums ir vēl četri žurnālisti, kurus var iesaukt bruņotajos spēkos. Tāpēc mēs strādājam pie drošības plāna, nevis, lai izvairītos no kolēģu iesaukšana, bet, lai saglabātu redakciju šajos apstākļos.

Mēs paplašinām darbinieku pienākumus un apmācām jaunus. Tas tagad aizņem lielu manu darba laiku. Ja 2022. un 2023. gadā es pārsvarā atrados ielās, lai ziņotu par notikumiem, tad šogad es lielāko daļu laika atrodos birojā, lai mēģinātu mīkstināt visus riskus un nodrošinātu mūsu darbību.

Vēl viena mūsu kolēģe nolēma pamest žurnālistiku un pievienoties bruņotajiem spēkiem kā psiholoģe. Viņa pirms daudziem gadiem bija ieguvusi psiholoģes izglītību un nolēma mainīt nodarbošanos, lai palīdzētu karavīriem, kuri iziet rehabilitāciju. Šie ir divi tādi gadījumi, ar kuriem varu dalīties.

Cik nozīmīgi ir reģionālie mediji Ukrainā?

Reģionālie mediji ir ļoti nozīmīgi. Pirmkārt, mēs esam ļoti svarīgs vietējo ziņu avots, jo nacionālie mediji lēkā starp dažādiem tematiem. Piemēram, šodien galvenā aktualitāte ir Kurska, bet rīt tā var būt Pokrovska.

Mums ļoti interesē arī šie notikumi, tomēr mūsu uzmanība ir pievērsta galvenokārt Harkivas apgabalam.

Tā vietā, lai nosūtītu kādu žurnālistu uz Kursku vai Pokrovsku, mēs mēģinām iedziļināties vietējās problēmās. Piemēram, pirms dažām nedēļām mums bija raksts par ciematu, kurā jau divus gadus nav elektrības. Protams, ciemats ir pilnībā izpostīts un no agrākajiem 800 cilvēkiem tur tagad dzīvo tikai 14. Taču viņi ir jāparāda, ir jāizstāsta, kas ar viņiem notiek, kā viņi jūtas, jo divus gadus dzīvot bez elektrības ir šausmīgi. Un mums par to ir jāuzzina.

Nacionālie mediji to nestāstīs. Tāpēc mēs fokusējamies uz notikumiem mūsu reģionā un kopienām, kurām uzmanību nepievērš nacionālie un starptautiskie mediji.

Kā karš ir ietekmējis mediju darbu Ukrainā? Cik viegli vai grūti ir iegūt vajadzīgo informāciju?

Tas ir ietekmējis daudz. Mēs esam ļoti fokusējušies uz reportāžām par karu. Kāds gados jauns kolēģis nesen jautāja, kāpēc žurnālisti no Eiropas šeit brauc, jo frontē nekas būtisks nenotiek. Viņš sacīja, ka valstij bez kara ir arī daudz citu problēmu, piemēram, ekonomiskās grūtības.

Bet, protams, mūsu uzmanība galvenokārt ir pievērsta karam un tam, kā tas ietekmē civiliedzīvotājus. Ir notikušas arī operacionālas izmaiņas. Katrs žurnālists, kas sāk strādāt pie mums, iziet apmācību darbam bīstamos apstākļos un pirmās palīdzības sniegšanai. Man mugursomā visu laiku stāv aptieciņa. Protams, mums ir ierobežota pieeja informācijai, jo krīzes situācijās valdība slēdz visu, ko var slēgt.

Atklāti sakot, mums ir jāpieliek lielas pūles, lai iegūtu sev nepieciešamu informāciju. Ja jums nav informācijas, tad pieaug neuzticēšanās, bet tas ietekmē valsts politiku un lēmumu pieņemšanu.

Man šķiet, ka varasiestādes to līdz galam neapzinās un mūs tas uztrauc. Mums ir ļoti grūti iegūt informāciju par būvniecības izmaksām, piemēram, par nocietinājumu izveidi. Valdība to klasificē kā militāru darbību, bet iedzīvotāji vaicā, cik liels ir finansējums, kur tas tiek iztērēts. Mani nepārliecina, ka tā ir super slepena informācija laikā, kad virs mums lidinās droni un mūs nepārtraukti novēro satelīti. Tas rada daudz jautājumu.

Cik spēcīga ir cenzūra Ukrainā?

Es teiktu, ka pastāv noteikti ierobežojumi, pastāv stratēģiskā komunikācija. Bet cenzūru tādā līmenī, ka mums, neatkarīgam vietējam medijam, kāds diktētu, ko teikt vai neteikt, mēs nekad neesam pieredzējuši. Un es domāju, ka spēcīgiem vietējiem un reģionālajiem medijiem ir vairāk iespēju nekā nacionālajiem medijiem, jo mēs esam veikli, izsalkuši un gatavāki jauniem izaicinājumiem.

Mēs arī spējam ātrāk iegūt dažādu informāciju. Ir daži ar likumu noteikti ierobežojumi, pārsvarā saistīti ar valsts aizsardzības spējām, bet es domāju, ka daļa no tiem ir novecojuši un tos vajadzētu mainīt.

Piemēram, mēs mēģinājām nofilmēt stāstu par vīriešu iesaukšanu karadienestā, mēs vēlējāmies radīt dokumentālu seriālu. Vienā no sērijām gribējām parādīt, kā varasiestādes uz ielām aptur vīriešus un nogādā viņus armijas rekrutēšanas centros. Mēs divas nedēļas runājām ar atbildīgajām iestādēm un vienojāmies par to, bet pēc dažām dienām viņi tomēr aizliedza mums to darīt, sakot, ka tā varētu būt provokācija.

Es biju ļoti nikns par to, jo tā tam nevajadzētu notikt. Tā ir problēma, par ko mums būtu jārunā vietējā un arī starptautiskajā līmenī. Tas mani ļoti satrauc.

Vai savā darbā izjūtat politisku spiedienu? Kāda ir amatpersonu attieksme pret plašsaziņas līdzekļiem?

Es neizjūtu politisku spiedienu, jo vietējie mediji šajā ekonomiskajā situācijā fokusējas uz faktuālas informācijas sniegšanu. Mūsu redakcijai nepietiek cilvēku resursu, lai nodarbotos ar pētniecisko vai analītisko žurnālistiku. Tāpēc mēs neizjūtam spiedienu.

Nacionālie mediji var izjust spiedienu un mēs to pieredzējām, kad drošības dienests uzsāka izmeklēšanu pret neatkarīgo mediju ("Bihus.Info"). Tas izsauca plašu sabiedrības rezonansi un šo izmeklēšanu izbeidza.

Bet šāda tendence ir, jo īpaši pret nacionālajiem medijiem. Un mani uztrauc, ka tas var notikt arī ar mums, jo mēs turpmāk vēlamies strādāt vairāk ar stāstiem, kas ir saistīti ar varasiestāžu atbildību. Daudz lietu notiek deoukpētajās teritorijās, piemēram, ēku atjaunošana. Mēs vēlamies izgaismot politisko procesu trūkumus un izcelt cilvēkus, kuri piedāvā alternatīvas idejas attīstībai. Tāpēc mēs veicam izmaiņas, lai sniegtu ne tikai aktuālās ziņas, bet strādātu arī pie padziļinātākiem analītiskajiem materiāliem.

Ko jūs domājat par vienoto ziņu telemaratonu? Daži saka, ka tā ir tīra propaganda un Ukrainai tas vairs nav nepieciešams.

Es piekrītu, ka tam ir vajadzīgas izmaiņas, bet nezinu, vai mums to vajag vai nevajag. Bet pilnīgi noteikti izmaiņas ir nepieciešamas. Cilvēki tam neuzticas un tas visu laiku piedzīvo uzbrukumus. Esmu neapmierināts, jo visa uzmanība ir veltīta nacionālajiem medijiem.

Vietējiem medijiem ir grūti attīstīties, jo amatpersonas visu laiku atbild, ka, jā, reģionālie mediji ir svarīgi, taču mēs visus līdzekļus novirzīsim telemaratonam.

Es arī vēlētos saņemt daļu no šī finansējuma. Tas būtu labāk mediju tirgum, kas būtībā ir iznīcināts. Es redzu statistiku, ka cilvēki zaudē uzticību telemaratonam, jo tajā tiek atspoguļoti vieni un tie paši temati, tur runā daudz amatpersonu, bet trūkst kritisku diskusiju. Un uzticības trūkums parāda, ka ir jāveic izmaiņas.