Latvijas Radio: Vispirms es gribētu dzirdēt jūsu viedokli par pašu Vācijas un Francijas līderu piedāvājumu izveidot 500 miljardu eiro lielo atkopšanās fondu. To daudzi komentētāji jau sauc par lielu izrāvienu. Kāpēc tā?
Lilija Baiere: Eiropas Komisijai nākamajā nedēļā bija plānots nākt klajā ar savu piedāvājumu. Tāpēc arī daudziem komentētājiem bija liels pārsteigums, ka pirmdien Francijas prezidents Emanuels Makrons un Vācijas kanclere Angela Merkele paziņoja par paši savu vienotu iniciatīvu ar vienotām idejām par to, kā būtu jāizskatās ekonomikas atlabšanai. Gan diplomātiem, gan novērotājiem
nozīmīgi ir tas, ka abas valstis ir vienisprātis par to, ka Eiropas Savienībai ir jāaizņemas nauda tirgos, pēc tam to kā grantus izdalot koronavīrusa dēļ skartajiem reģioniem un industrijām.
Vai jūs varētu aprakstīt starpību starp šo grantu un aizdevumu programmu un iepriekš izskanējušo eiroobligāciju piedāvājumu, pret kuru iebilda daudzas valstis, tostarp arī Vācija.
No Vācijas politikas skatu punkta, Angela Merkele mēģina pārdot šo piedāvājumu, izmantojot legālos instrumentus, kas jau pastāv Eiropas Savienībā un Eiropas līgumos. Šis piedāvājums būtu arī sasaistīts ar Eiropas Savienības septiņu gadu budžetu. Tiek paredzēts, ka Eiropas Komisija aizņemsies Eiropas Savienības vārdā naudu tirgū un pēc tam šī nauda tiks iepludināta Eiropas Savienības budžetā un programmās. Jūsu klausītāji noteikti ir dzirdējuši, piemēram, par kohēzijas politiku. Tādējādi nauda tiktu tērēta, izmantojot jau eksistējošās struktūras, neveidojot jaunas.
Neilgi pēc Emanuela Makrona un Angelas Merkeles paziņojuma Austrija, Dānija, Nīderlande un Zviedrija iebilda pret šo iniciatīvu un paziņoja, ka tās plāno nākt klajā ar savu piedāvājumu. Kāda ir šo divu pieeju lielākā atšķirība?
Jā, ir šī grupa, ko mēs dažkārt mēdzam saukt par “taupīgo četrinieku”. Austrija, Nīderlande, Dānija un Zviedrija iebilst pret ideju, ka nauda Eiropas Savienības vārdā ir jāaizņemas tirgos un tālāk jāizdala grantos. Un iemesls ir šāds – ja jūs šādu soli sperat, tad Eiropas Savienība ir juridiski atbildīga par šīs naudas atmaksāšanu nākotnē. Šīs valstis dotu priekšroku aizdevumam. Proti, Eiropas Savienība aizņemtos naudu tirgos un uzreiz aizdotu tālāk savām dalībvalstīm, kurām tad arī būtu uzdevums atrast veidu, kā šo naudu atmaksāt. Atšķirība no vācu un franču piedāvājuma ir tāda, ka tajā scenārijā par naudas atmaksāšanu būtu atbildīga visa Eiropas Savienība. Tas nozīmētu, ka arī Latvijai būtu jāiesaistās Eiropas Savienības aizņemtās naudas atmaksāšanā.
Eiropas Komisijai tagad ir jāizvēlas, kuram piedāvājumam sekot. Urzula fon der Leiena ir izrādījusi interesi par Francijas un Vācijas piedāvājumu. Bet kā tas nākas, ka Eiropas Komisija pati neņem šo iniciatīvu savās rokās, jo galu galā - tai jau ir savs piedāvājums, kā panākt Eiropas ekonomikas atkopšanos? Taču tā vien liekas, ka par šo Eiropas piedāvājumu dalībvalstu vidū entuziasms nemaz nav tik liels.
Eiropas Savienības dalībvalstu līderi bija aicinājuši Eiropas Komisiju nākt klajā ar savu piedāvājumu. Pagājušajā nedēļu laikā Eiropas Komisija pie tā ir aktīvi strādājusi. Manuprāt, Komisijas galvenais mērķis ir izstrādāt sabalansētu piedāvājumu, kurš nebūtu nolemts nāvei jau pirmajā dienā, kad tas tiktu publicēts. Aizkulisēs pašlaik notiek aktīvas Urzulas fon der Leienas sarunas ar premjerministriem un prezidentiem, lai saprastu viņu nostāju un censtos iekļaut šos viedokļus viņu piedāvājumā, lai tiktu panākts kompromiss. Tiek sagaidīts, ka Eiropas Komisija šo piedāvājumu publicēs 27. maijā. Taču, kā jau arī jūs teicāt, pēdējā laikā ir notikusi dinamikas maiņa. Tā vietā, lai 27 valstu līderi gaidītu prasīto komisijas piedāvājumi, viņi sāk nākt klajā paši ar savām idejām.
Un mēs gaidām, kad savu alternatīvo variantu, kaut kādu dokumentu publicēs arī “taupīgais četrinieks”.
Jūs arī savos materiālos esat minējusi, ka šis jautājums no jauna ir uzjundījis politisko cīņu starp Eiropas ziemeļiem un dienvidiem. Arī diskusijas par Eiropas solidaritāti. Vai, jūsuprāt, jebkura no šīm iniciatīvām būs spējīga saņemt dalībvalstu vienprātību?
Šīs ir sarunas. Kā jau mēs esam redzējuši iepriekšējās Eiropas Savienības sarunās, ir posms, kurā valstis nav apmierinātas, kur parādās dažādi konkurējoši piedāvājumi, bet galu galā tomēr tiek mēģināts panākt kompromisu. Mēs redzam vairākas sfēras, kurās puses varētu nedaudz mainīt savu nostāju. Piemēram,
ziemeļnieki no “taupīgo četrinieka” būs ieinteresēti strukturālās reformās dienvidu valstīs.
Ir iespējams, ka viņi uzstās uz naudas sasaisti ar solījumu reformēties. Ja šāds solījums tiks saņemts, viņi var kļūt atvērtāki kompromisiem grantu jautājumā. Vienlaicīgi mēs redzam bažas arī no austrumu dalībvalstīm, tostarp pat no Baltijas valstīm. Manuprāt, austrumu valstīs valda bailes par to, ka tās negūs pietiekami daudz labumu no pieejamās naudas. Mēs jau redzam, ka daudzas austrumu valstis sāk publicēt savas nostājas, prasot, lai atkopšanās finansējumam piekļuve būtu pilnīgi visām valstīm.
Un noslēgumā varbūt tāds nedaudz filozofisks jautājums. Pēdējo dažu mēnešu laikā, koronavīrusa krīzes laikā, ir bijušas ļoti plašas diskusijas par Eiropas Savienības vienotību un nākotni. Kā, jūsuprāt, šāda valstu, pat ja tās ir divas no ietekmīgākajām dalībvalstīm, darbība varētu ietekmēt visas Eiropas Savienības vienotību?
Es nevēlētos spekulēt par nākotni. Manuprāt, šī krīze, īpaši tās sākums, bija ļoti izaicinoša gan valdībām, gan Eiropas institūcijām. Pirmajās divās nedēļās institūcijas daudz domāja par koordināciju, kā tikt galā ar blokā atjaunotajām robežpārbaudēm. Tagad Eiropas Komisija pieliek lielas pūles, lai sarunātos ar dalībvalstīm un izstrādātu vadlīnijas.
Taču tas ir ļoti izaicinoši, jo beigu beigās Eiropas Komisijai nemaz nav tik daudz pilnvaru, piemēram, veselības jautājumos.
Arī tajā pašā robežu jautājumā dalībvalstīm ir tiesības atjaunot kontroli, ja tās uzskata to par nepieciešamu. Šī pašlaik tiešām ir ļoti sarežģīta situācija. Taču, manuprāt, diezgan daudz valstu visai pozitīvi ir uzņēmušas Vācijas un Francijas piedāvājumu. Un tas liek domāt, ka notiks virzība uz priekšu, lai sakārtotu vismaz atkopšanās ekonomisko pusi.
