Puča notikumu dalībnieki, kas tolaik atbalstīja demokrātiju un Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu, raidījumam stāsta, ka ir vīlušies.
Žurnāliste Tatjana Malkina, kas liktenīgajā pučistu preses konferencē atklāti nosauca puču par valsts apvērsumu, tagad uzskata, ka Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas dalībnieki ilgtermiņā ir uzvarējuši: "Tagad, atskatoties uz tālaika notikumiem, man kļūst skaidrs, ka pučisti ir uzvarējuši. Vienkārši ilgtermiņā. Tā iespējamā valsts attīstība, ko viņi pirms 20 gadiem mēģināja nobloķēt, tā arī nav notikusi”.
Eksperti uzskata, ka ticību demokrātijai Krievijas tauta sākusi zaudēt ļoti ātri. Par pirmo triecienu kļuva tirgus ekonomikas šoks – cenu kāpums, bezdarbs.
"Krievijas cilvēki nevarēja saprast, kāda ir šo ciešanu jēga? Grūta dzīve bija arī Baltijas valstīs, bet jums bija saprotams virziens – tā bija atgriešanas Eiropā, kuru okupācijas dēļ zaudējāt. Bet Krievijā šāda virziena nebija, mēs ļoti ātri zaudējam orientieri. Cilvēki toreiz teica – šī nav tā demokrātija, ko esam gribējuši," skaidro politoloģe Marija Lipmane.
"Levada-centrs" sociologs Aleksejs Levinsons uzskata, ka Krievijas demokrātija zaudēta 90. gadu vidū, kad, mēģinot panākt Borisa Jeļcina pārvēlēšanu uz otro termiņu, viņa komanda pieļāva gan mediju pārņemšanu, gan vēlēšanu rezultātu falsificēšanu.
Bet punktu pielika Vladimirs Putins. Tieši viņš piedāvāja Krievijas tautai jaunu pašcieņas modeli – lepnums par impēriju, lai aizmirstu, ka pilsoņa tiesības neeksistē.
"Pirms Krimas aneksijas Putina reitings bija ap 60%, pēc – uzlēca līdz pat 88. Šis pieaugums ir aptuveni 20 miljoni cilvēku. Mūsu pētījumi liecina, ka šie cilvēki ilgi sekoja opozīcijas 2011. un 2012. gada protestiem un neiebilstu, ja opozīcija uzvarētu. Putins protestus apspieda un parādīja, ka šāds - demokrātiskais - attīstības modelis Krievijai ir slēgts. Tā vietā viņš piedāvāja citu - impērisko, pievienojot Krimu. Un cilvēki to pieņēma," skaidro Levinsons.
