Vācijas veselības aprūpes sistēmai ir laba slava ne vien Eiropas, bet arī pasaules mērogā. Rindas pie ārstiem un uz operācijām salīdzinoši īsas. Apdrošināšanas segto pakalpojumu klāsts - bagātīgs. Turpretī Vācijas Sociāldemokrātiskā partija uzskata, ka patiesībā Vācijas sistēma ir netaisnīga un diskriminējoša, tādēļ pienācis laiks to reformēt. Modelis, kāds Vācijā darbojas pašlaik, negodīgi sadalot cilvēkus klasēs.
"Ikviens no mums to ir pieredzējis: divu klašu medicīnu šajā valstī. Jūs esat uzgaidāmajā telpā, un kāds ienāk vēlāk par jums, taču pie ārsta viņš tiek pirmais, jo viņam ir labāka apdrošināšana. Mēs vēlamies ieviest solidāru civilo apdrošināšanu. Tādu, kas visiem nodrošina vienādu pieeju medicīniskajai aprūpei neatkarīgi no apdrošināšanas veida," tā pirms Bundestāga vēlēšanām šoruden solīja sociāldemokrātu līderis Martins Šulcs.
Apdrošināšanas sistēmas maiņa ir viena no sociāldemokrātu galvenajām prasībām koalīcijas izveidei ar Angelas Merkeles konservatīvo bloku. Merkele gan jau paspējusi iecerei pateikt skaidru “nē”.
"Es nedomāju, ka mūsu veselības aprūpes sistēma no tā vien uzlabosies, ja mēs samērā labi funkcionējošo privāto slimokašu sistēmu apvienosim ar pagaidām ne pārāk labi funkcionējošajām valsts slimokasēm un tad cerēsim, ka viss kļūs labāk. Tas nestrādās, manas dāmas un kungi. Lai vai cik skaisti tas arī neizskatītos," teica Merkele.
Taču kāpēc vispār būtu nepieciešama šāda reforma?
Vācija ir viena no tām retajām Eiropas valstīm, kurā joprojām pastāv duāla veselības apdrošināšanas sistēma. Proti, līdzās valsts jeb obligātajai apdrošināšanai kā alternatīva darbojas arī privātā veselības apdrošināšana. Lielākā daļa Vācijas iedzīvotāju jeb gandrīz 71 miljons cilvēku apdrošināti kādā no obligātās apdrošināšanas slimokasēm. Tikmēr vēl ap deviņiem miljoniem cilvēku izmanto kādu no 44 privāto apdrošināšanas sabiedrību polisēm. Abi mehānismi darbojas uz gluži atšķirīgu principu pamata.
Obligātās apdrošināšanas pamatā ir solidaritātes princips. Proti, turīgākie maksā par trūcīgākajiem. Ik mēnesi par apdrošināšanu jāmaksā vidēji 15,7% no algas, no šīs summa pusi sedzot darba devējam. Neatkarīgi no iemaksu lieluma, pieejamais medicīnas pakalpojumu grozs visiem ir vienāds. Tajā ietilpst vien nepieciešamie pakalpojumi. Kādi tieši, – par to aiz slēgtām durvīm regulāri lemj Vispārīgā federālā komisija.
Turpretī privātajās slimokasēs iemaksu apmērs nav sasaistīts ar ienākumiem. Apdrošināšanas sabiedrības klientus šķiro pēc vecuma un veselības stāvokļa pēc principa: riska grupām, kā arī tiem, kuri vēlas bagātīgākus pakalpojumus, polises dārgākas.
Ārstu honorāri, ārstējot privāti apdrošinātos, mēdz būt divas līdz piecas reizes augstāki, nekā ārstējot obligātās apdrošināšanas pacientus. Tādēļ ir loģiski, ka mediķi ieinteresēti dot priekšroku pirmajiem. Ne vien pieņemot bez rindas, bet pat ierīkojot atsevišķas uzgaidāmās telpas "pirmās" un "otrās" klases slimniekiem.
Turklāt privātā apdrošināšana nav pieejama visiem. Privāti drīkst apdrošināties vien trīs īpašās grupas: ierēdņi, pašnodarbinātie, kā arī lielu algu saņēmēji jeb cilvēki, kuri pelna vismaz 4800 eiro mēnesī. Sociāldemokrāti pieprasa: šai samudžinātajai sistēmai jāpieliek punkts. Visi iedzīvotāji būtu jāiekļauj vienā - vispārējā obligātajā apdrošināšanā.
"Civilā apdrošināšana nozīmē, ka ārsts saņem vienu un to pašu honorāru par jebkuru pacientu, kurš pie viņa atnāk. Tas nozīmē, ka honorāru sistēmas, kādas tagad pastāv paralēli viena otrai, tiktu likvidētas. Tad vairs nebūtu pamata privāti apdrošinātajiem dot priekšroku, pierakstot pie ārsta vai ārstēšanas procesā," tā reformas būtību Vācijas sabiedriskajai televīzijai skaidrojis Karls Lauterbahs, sociāldemokrātu politiķis un medicīnas eksperts.
Aptaujas rāda, ka lielākā daļa iedzīvotāju sociāldemokrātu iniciatīvu vērtē kā apsveicamu. Toties kategoriski pret to iestājas ne vien privātās apdrošināšanas kompānijas, bet arī vairākums mediķu. Viņi draud, ka vienota obligātā veselības apdrošināšana novedīšot pie tā, ka nākšoties slēgt prakses un radīšoties mediķu deficīts.
Vācijas Federālās ārstu kameras vadītājs Ulrihs Montogemerijs sacījis: "Tam, kurš runā par divu klašu medicīnu, vajadzētu paskatīties uz valstīm ar vienoto apdrošināšanu, kur ir garas rindas pie ārstiem, kur daudzas dārgas manipulācijas tiek kvotētas. Tādam vajag aizbraukt uz Angliju, Zviedriju, Norvēģiju. Un tad, esmu drošs, atgriezies no turienes, viņš izlems par labu mūsu sistēmai. Jo tā vienkārši ir labāka."
Taču kas liek ārstiem tik ļoti nervozēt priekšlikumu, kas it kā attiecas uz vien salīdzinoši nelielu daļu iedzīvotāju? Vien 10%, kuri apdrošināti privāti. Lai arī ir runa par nelielu pacientu skaitu, ir runa par lielu naudu. Aplēses liecina: ienākumi no dāsnākās privātās apdrošināšanas veido līdz pat 25% ārstu prakšu ienākumu. Tieši šī nauda palīdzot iegādāties jaunas iekārtas, ieviest medicīniskas inovācijas, tā apgalvo ārstu organizācijas.
