Tālu aiz polārā loka Svalbāras salu arhipelāgs ir kļuvis par starptautiski nozīmīgu zinātnes centru. Ne jau velti lielākā daļa turienes iedzīvotāju ir zinātnieki. Daudzi no viņiem – klimata pētnieki.
Arktika ir vieta, kur globālā sasilšana ir izteikti jūtama, bet vieta, kas pašā Arktikā sasilst visvairāk, ir tieši Svalbāra.
“Okeāni kļūst siltāki, un tas nozīmē, ka arī līdz mums nonāk arvien siltāks ūdens. Tam ir ļoti nopietnas sekas, jo vietā, kur siltais ūdens sastopas ar ledu, tas kūst ātrāk. Tālāk mainās šejienes klimats, jo nesasalis ūdens uztur ap sevi temperatūru, kas tuva nullei. Un līdz ar to te kļūst siltāk, un ledus kūst vēl ātrāk. Bet, ja te kūst ledāji, tad, jūs, Eiropā piedzīvojat ūdens līmeņa celšanos,” skaidro Norvēģijas Polārā institūta direktors Kims Holmens.
Pašai Svalbārai nedraud applūšana, jo savas ģeoloģijas dēļ tā varētu pat teikt, ka ceļas augšup ātrāk nekā okeāna līmenis. Tāpēc siltā Arktika drīzāk appludinās mūs, nevis nogrims pati, pirms tam vēl paspējot atnest mums vairāk nokrišņu. Ne jau velti Arktiku mēdz salīdzināt ar planētas gaisa kondicionieri – kamēr tas strādā, varam dzīvot mierīgi. Taču, kad tas iziet no ierindas, sekas jūtamas visā pasaulē. Tam, ka Latvija no klimata izmaiņām varētu vairāk iegūt nekā zaudēt, polārpētnieki nepiekrīt.
“Mainoties klimatam, būs gan ieguvēji, gan zaudētāji, un es nesteigtos apgalvot, ka Latvija būs ieguvēja. Jums būs daudz kaitēkļu, kas radīs problēmas lauksaimniecībai, ienāks jaunas sugas, kas konkurēs ar vietējām. Ja mēs skatāmies tikai uz vienu atsevišķu aspektu, piemēram, to, ka koki augs ātrāk, mēs nevaram pateikt, vai tā tiešām būs laba ziņa. Ir jāņem vērā tas, ko izmainītie procesi nesīs sev līdzi ekosistēmas mērogā. Tas, ja kādam lokāli liksies, ka viņš ir ieguvējs, nenozīmē, ka tas būs ieguvums cilvēcei kopumā,” stāsta Holmens.
Šis gads neko iepriecinošu pasaules klimatam nav nesis – Arktika kārtējo reizi bijusi siltāka, nekā tai vajadzētu būt. Ledāju biezums gada laikā sarucis par 40 cm, un arī sniegs turienes ziemās pēdējos gados pazūd arvien ātrāk. Lai labāk izprastu globālos procesus un tādas lokālas parādības kā lavīnu veidošanos to steidz pētīt sniega zinātnieki.
“Te ir dažādi instrumenti, kas palīdz noteikt sniega segas biezumu. Mums ir svarīgi zināt, vai kādā brīdī te netiek sanests liels daudzums sniega. Vēl ir sniega virskārtas temperatūras mērītājs. Ja virskārta ir nedaudz siltāka, tā sāk kust, vēlāk piesalst un tad veido tādu kā garozu. Ja šādā situācijā te būs arī papildu sniega kārta, tā var sākt ripot lejā,” skaidro Svalbāras Universitātes pētnieks Aleksandrs Prokops.
Sniegs vārda tiešā un pārnestā nozīmē ir kūstošs pētījumu objekts.
Un lai cik savādai tas arī neizklausītos – mainoties klimatam, mainīsies pat tas. Arktika kūst vēl nepieredzētā ātrumā, un tas atstāj ietekmi gan uz okeāna straumēm, kas nosaka mūsu klimatu, gan temperatūru krasās atšķirības noved pie laikapstākļu maiņām, kuras prognozēt kļūs arvien grūtāk.
“Vēl ir rādītājs, kas mēra temperatūru pašā sniega slānī – tas ir svarīgi, lai saprastu, vai sniegs mainās. Te ir sniega kolonna, uz kuras jāuzliek lāpsta. Vispirms es pa to sitīšu 10 reizes ar plaukstu, tad 10 reizes no elkoņa, un tad 10 reizes no pleca. Ja kolonna izkustēsies, tad sniega slānis nav stabils,” stāsta Prokops.
Planētas tālie ziemeļi vilina pētniekus no visas pasaules – tālu aiz polārā loka strādā visdažādāko valstu zinātnieki, lai kopīgiem spēkiem labāk izprastu mūsu planētu un uz tās notiekošo. Viens no Latvijas zinātniekiem, kas arī pievērsies polārpētniecībai – mūsu šis dienas cilvēks zinātnē.
