Tomēr sociālisma definīcija nav tik viennozīmīga, kā varētu šķist. Piemēram, Amerikas jaunā sociālisma seja - 29 gadus vecā Aleksandria Okasio Korteza - pārstāv Amerikas demokrātiskos sociālistus. Partija neatbalstot autoritāras sistēmas, ar kādām daudzi amerikāņi asociē sociālismu.
Tās mājaslapā teikts: “Mūsu sociālisma saknē ir spēcīgas saistības pret demokrātiju kā līdzekli un kā mērķi. Tā kā neredzēsim kapitālisma beigas jau rīt, partija cīnās par reformām, kas jau šodien mazinās korporāciju varu un vairos strādājošo cilvēku varu.”
Tikmēr senators no Demokrātu partijas Bērnijs Sanderss, kurš ir paziņojis par plāniem atkārtoti kandidēt uz ASV prezidenta amatu un kurš arī sevi asociē ar demokrātisko sociālismu un par kuru balso daudzi milleniāļi, teicis tā:
“Valdībai ir jāspēlē nozīmīga loma, lai pārliecinātos, ka cilvēkiem, neraugoties uz viņu ienākumiem, ir garantēta veselības aprūpe, augstākā izglītība, ka mūsu videi kaitējumu nenorada lielās korporācijas un valdībā nevalda lielā nauda. Man tas nozīmē demokrātiju vistiešākajā nozīmē.”
Izrādās, ka arī paši milleniāļi pārsvarā noraida sociālisma patieso definīciju, kas ir valsts kontrole pār ražošanas līdzekļiem. Tikai trešdaļa milleniāļu atbalsta “valsts kontrolētu ekonomiku”.
Daudzi no “demokrātiskajiem sociālistiem” kā ideālo piemēru min Skandināvijas valstis. Piemēram, Dānija ekonomiskajā brīvībā pārspēj ASV – mazāk tiek regulēti uzņēmumi un ir zemāki uzņēmuma nodokļi, tomēr ir plašas sociālās labklājības programmas.
“Es zinu, ka daži cilvēki ASV asociē Ziemeļvalstu modeli ar sociālismu. Tāpēc gribu pateikt vienu lietu skaidri. Dānija ir tālu no sociālistu ekonomikas. Tā ir tirgus ekonomika,” savulaik uzsvēra Dānijas premjerministrs Larss Leke Rasmusens.
“Ziemeļvalstu modelis ir paplašināta labklājības valsts, kas piedāvā augstu drošības līmeni tās pilsoņiem, bet tā ir arī veiksmīga tirgus ekonomika ar pietiekami daudz brīvības, lai katrs varētu dzīvot, kā vēlas,” skaidroja Rasmusens.
Vairākums Amerikas milleniāļu grib valsts apmaksātu veselības apdrošināšanu un vairāk kā puse – apmaksātu augstāko izglītību. Tomēr tas paģēr lielākus nodokļus parastajam iedzīvotājam.
Un līdzko milleniālis sāk pelnīt 40 līdz 60 tūkstošus gadā, vairākums vairs negrib augstākus nodokļus.
Līdzīga aina parādās arī ar tiem milleniāļiem, kas dzīvo uz vecāku veselības apdrošināšanas, iepretim tiem, kas maksā paši. Līdz ar to, milleniāļiem pieaugot, sākot pelnīt vairāk un sākot maksāt vairāk nodokļos, sociālistiskie ideāli sāk izzust.
Kas interesanti, milleniāļi nemaz nav pirmā paaudze, kas šādi maina domas. Septiņdesmitajos gados to pašu domāja pēckara paaudze, un arī deviņdesmito gadu X paaudze. Viņu skepse pret sociālisma idejām, tāpat kā milleniāļiem, līdz ar vecumu pieauga.
