Savu biznesu daudz cietušajā Bučā pie Kijivas cer paplašināt arī kāds maiznieks, bijušais informācijas tehnoloģiju (IT) speciālists.

"Tagad mīcām mīklu, tā ir kviešu baltmaize, un tas ir ieraugs. Mēs pievienojam nedaudz rauga, lai stabilizētu procesu. Pirms kara sākuma viss tika darīts ar rokām. Bet pēc okupācijas sākām daudz cept gan brīvprātīgajiem, gan karavīriem," stāstīja maiznieks Jurijs Boiko.

Lēmumu par nodarbošanās maiņu IT uzņēmuma analītiķis pieņēma, vēl pirms Krievijas armija ieņēma pilsētu, kas kļuvusi par okupantu zvērību simbolu.

Jurija maizes ceptuvē uz laiku apmetās Krievijas militārpersonas, tur, iespējams, pat ierīkoja štābu, tāpēc biznesu nācās pārtraukt.

Maiznīcu apzaga un izpostīja, tāpēc darbs varēja atsākties tikai aprīļa vidū. Darbinieki strādāja visu diennakti un katru dienu cepa simtiem maizes kukuļu, ko izdalīja arī bez maksas Bučas iedzīvotājiem un karavīriem.

Kāda labdarības organizācija pamanīja viņu centienus un nolēma palīdzēt, jo ir plāni pārbūvēt krāsni, izremontēt māju un paplašināt biznesu, kas cilvēkiem ir ne mazāk nozīmīgs kā tieša cīņa kaujas laukā.